11. Article

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 11. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 119.-122. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 17. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve norādīja, ka vēl joprojām priekšlikumos par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta grozījumiem nav paredzēta iespēja atsevišķos gadījumos tomēr izvērtēt, vai personām pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, citstarp arī par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai, nevarētu ļaut strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem. Komisijas sēdē tika apspriests tas, vai ir samērīgi ierobežojumu attiecināt ne tikai uz tām personām, kuras ir atbildīgas par bērnu laikā, kamēr viņš atrodas skolā, bet arī uz citām personām, piemēram, tehniskā nodrošinājuma darbiniekiem. Tika norādīts, ka normas subjektu loka paplašināšana apgrūtinās procesuālo kārtību un liks iestādēm nodarboties ar lietām, ar kurām tām nav jānodarbojas. Vienlaikus tika norādīts arī tas, ka tieši tehniskā personāla darbu ir visgrūtāk uzraudzīt. Iestādes vadītājam būtu grūti izsekot, piemēram, visām kurinātāja vai apkopēja gaitām. Faktiski nemaz neesot iespējams izvērtēt to, vai persona, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vairs neapdraudēs nevienu bērnu. Atsevišķai komisijai, pārbaudot personas tiesības strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem, nebūtu pietiekamas informācijas par individuāli pārbaudāmo personu, un pārāk liels risks būtu ļaut par attiecīgu nodarījumu sodītai personai strādāt ar bērniem un raudzīties, vai tā tiešām neapdraudēs bērnus. Samērojot bērna tiesības būt pasargātam citstarp no vardarbības un personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, prioritāte esot dodama bērna interesēm. Tika norādīts arī uz to, ka atsevišķas komisijas veidošana pārbaudes veikšanai būtu apgrūtināta, tās darbība būtu komplicēta un līdz ar to sabiedrības ieguvums - apšaubāms. Tāpat sēdē tika runāts par to, ka attiecīgā persona, regulāri uzturoties iestādes teritorijā, var komunicēt ar bērnu. Bērni esot viegli ietekmējami, tāpēc vajagot novērst ļaunprātīgas bērna ietekmēšanas riskus. Vienlaikus tika uzsvērts, ka, pat nosakot ļoti stingrus ierobežojumus, tik un tā nav iespējams pilnībā pasargāt bērnu no jebkādiem riskiem. Taču neesot samērīgi izglītības iestādes vadītājam, no kura netiek prasīta un kuram amata pienākumu izpildei nav nepieciešama juridiskā izglītība, likt katru reizi izvērtēt to, vai konkrēta persona nevar apdraudēt bērnu. Turklāt iestādes vadītājs nevarot visur būt klāt vai nodrošināt speciāla sarga klātbūtni, jo esot arī tādas skolas, kurās darbinieku skaits sniedzoties līdz pat trim simtiem (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 17. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 123.-127. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 5. februāra sēdē, izskatot grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā pirms trešā lasījuma, Saeimas Juridiskā biroja pārstāve uzturēja viedokli, ka darba devējs pēc personas sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr varētu vērtēt, vai citstarp par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu agrāk sodīta persona drīkst strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem. Labklājības ministrijas pārstāvis un Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem un noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību jāatstāj absolūts aizliegums. No šādiem nodarījumiem bērni esot īpaši jāaizsargā, un individuāls vērtējums attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu, neesot pieļaujams. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis savukārt norādīja, ka nepieciešama dažādu nodarījumu gradācija, turklāt vajadzētu izvērtēt alternatīvus leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļus. Ja personu pārbaudi nevar veikt iestādes vadītājs, tad varētu piesaistīt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju vai citu institūciju. Deputāti diskutēja par to, ka situācijas var būt dažādas, tāpēc, iespējams, vajadzētu dot iestādes vadītājam tiesības individuāli izvērtēt katru situāciju. Taču komisija nolēma, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem individuāls izvērtējums nav pieļaujams (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 5. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 128.-130. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 25. februāra sēdē Labklājības ministrijas pārstāve informēja, ka Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un Iekšlietu ministrija ir saskaņojušas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta redakciju. Taču Saeimas Juridiskā biroja pārstāve vēlreiz vērsa uzmanību uz to, ka atsevišķos gadījumos pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr būtu nepieciešams izvērtēt, vai attiecīgā persona var strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem. Esot iespējamas situācijas, kad aizliegums strādāt šādu darbu nav samērīgs ar konkrēto personas nodarījumu. Pat ja persona ir sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, būtu iespējams individuāli izvērtēt šīs personas tiesības strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem. Piemēram, gadījumos, kad noziedzīgs nodarījums bijis mazāk smags noziegums vai kriminālpārkāpums, pēc individuāla izvērtējuma varētu pieļaut, ka par šādu nodarījumu sodītas personas strādā ar bērniem saistītās institūcijās. Tomēr komisija neatbalstīja Saeimas Juridiskā biroja ierosinājumu, bet atbalstīja Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un Iekšlietu ministrijas saskaņoto redakciju, uzsverot bērna vislabāko interešu prioritāti un to, ka iestādes vadītāja pieļauta kļūda varētu novest pie nozīmīga kaitējuma bērna tiesībām (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 25. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 141.-145. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Tādējādi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tika vērtēts apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgums, individuāla vērtējuma iespējamība un tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums saistībā ar prasību, lai institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, būtu nodrošināta ikvienam bērnam droša vide. Galu galā, uzsverot nepieciešamību nodrošināt ikviena bērna aizsardzību un ievērot bērna vislabāko interešu prioritātes principu, tika atbalstīta patlaban spēkā esošā apstrīdētās normas redakcija. Līdz ar to likumdevējs ir izvērtējis apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas. 19.3. Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Proti, to varot sasniegt, individuāli izvērtējot katras par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas piemērotību darbam iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Šādam viedoklim piekrīt arī Izglītības un zinātnes ministrija, tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka individuāla novērtējuma elements jau ir paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sestajā daļā. Tā paredz: ja persona, kas vēlas būt nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni, ir sodīta par šā likuma 79., 80., 81. (gadījumos, kad kā administratīvais sods piemērots brīdinājums), 82., 83., 84. un 85. pantā minēto administratīvo pārkāpumu, Alkoholisko dzērienu aprites likuma 14. pantā minēto administratīvo pārkāpumu, par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču vai elektronisko smēķēšanas ierīču uzpildes tvertņu pārdošanu bērnam, par maznozīmīga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas nav minēts šā panta piektās daļas 1. punktā (apstrīdētā norma) un 2. punktā, iestādes vadītājam, darba devējam (par iestādes vadītāju) vai pasākuma organizatoram ir pienākums izvērtēt, vai persona neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Ja tā neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību, iestādes vadītājs, darba devējs (par iestādes vadītāju) vai pasākuma organizators atļauj personai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar šīm iestādēm vai pasākumu organizatoriem noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus. Likumdevējs ir vērtējis, vai ir iespējams paredzēt izņēmumus no apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma. Tostarp likumdevējs ir apsvēris iespēju, ka individuālu izvērtējumu veic darba devējs. Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs, apspriežot priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju, tika apsvērta arī iespēja individuālas vērtēšanas kompetenci uzticēt atsevišķai institūcijai, taču šāds risinājums pieminēts vienīgi atsevišķu personu argumentācijā. Pamatojoties uz bērna vislabāko interešu prioritātes principu, likumdevējs atzinis, ka, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma, apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma mērķis - nodrošināt ikviena bērna tiesību aizsardzību - netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. 19.3.1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Bērna vislabāko interešu prioritātes princips ļauj ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses (sk.: Eekelaar J., Tobin J. Article 3. The Best Interests of the Child. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, p. 99). Proaktīva un preventīva bērnu tiesību aizsardzība nav iespējama bez prezumpcijām, taču ar potenciālo bērna tiesību un interešu apdraudējumu saistītas situācijas novērtējumam jābūt balstītam saprātīgos apsvērumos. Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un pamatot, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Šajā aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās intereses ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda: 1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatīts par bērna vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Likumdevējs, izsakot apstrīdēto normu spēkā esošajā redakcijā, par bērna vislabākajām interesēm uzskatījis bērna tiesības uz aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību. Likumdevējs ir vērtējis apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma alternatīvas. Kā viena no alternatīvām aplūkota iespēja, ka individuālu izvērtējumu veic iestādes vadītājs. Taču iestādes vadītājam netiekot prasīta individuāla izvērtējuma veikšanai nepieciešamā juridiskā izglītība, tāpēc būšot apšaubāma šāda izvērtējuma objektivitāte, kā arī iestādes vadītājam uzliktās atbildības samērīgums. Saeimas atbildīgajā komisijā notikušajās diskusijās tika ņemts vērā arī tas, ka iestādes vadībai ir grūti izsekot visām tehniskā personāla gaitām. Tostarp norādīts, ka kļūda, ko iestādes vadītājs pieļāvis, izvērtējot iepriekš par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas atbilstību amatam, var novest pie būtiska kaitējuma bērna tiesībām. Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes procesā ņēmis vērā arī to, ka personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos netiek ierobežotas pilnībā, proti, personai saglabājas iespēja tikt nodarbinātai citā darbavietā. Tādējādi bērna vislabākajām interesēm tika dota priekšroka salīdzinājumā ar indivīda tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Bērna vislabāko interešu prioritātes princips nozīmē, ka attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti tieši attiecībā uz bērnu, prioritāte piešķirama tam risinājumam, kas vislabāk nodrošina bērna tiesību un interešu ievērošanu. Savukārt gadījumos, kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās intereses, tostarp bērna intereses, ir jāņem vērā, ka bērna interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā. Šādā gadījumā ir jāatrod labākais līdzsvars starp visām iesaistītajām interesēm (sal. sk.: Eekelaar J., Tobin J. Article 3. The Best Interests of the Child. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp. 96-99; sk. arī ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses (3. panta pirmā daļa) 39. punktu). Tādējādi bērna vislabāko interešu prioritātes princips pats par sevi nenozīmē, ka citas personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos būtu ierobežojamas vienmēr, kad tiek skartas bērna vislabākās intereses, un neatkarīgi no attiecīgā ierobežojuma smaguma. Kā jau tika minēts iepriekš, bērna vislabāko interešu prioritātes princips un piesardzības princips ļauj ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses. Taču, arī ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu un tādējādi piešķirot bērna vislabāko interešu nodrošināšanai augstāko prioritāti, ir jāraugās, lai tā rezultātā citu personu pamattiesības, tostarp personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tiek ierobežotas samērīgākajā iespējamajā veidā. Jāņem vērā, ka arī tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir nozīmīgas pamattiesības, jo darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.2. punktu). Pārbaudot absolūtā aizlieguma satversmību, Satversmes tiesai ir jāizvērtē ne tikai tas, vai likumdevējs, nosakot šādu aizliegumu, vispār ir izsvēris ar ierobežojumu skartās pretējās intereses, bet arī tas, vai likumdevējs to darījis atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, tostarp arī tas, vai likumdevējs ir līdzsvarojis pretējas intereses iespējami samērīgākajā veidā. 19.3.2. Likumdevēja pienākums ir izvērtēt, kādas intereses apdraud noteikta veida noziedzīgi nodarījumi, kā arī pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītai personai nosakāms aizliegums jebkad būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevējs visus vardarbīgos noziedzīgos nodarījumus uzskatījis par tik bīstamiem, ka par jebkuru no tiem sodītai personai uz mūžu nosakāms aizliegums būt nodarbinātai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Likumdevējs ir Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu). Satversmes tiesa atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību ilgtermiņā. Personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu). Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī to personu tiesības, kuras vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas, aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips. Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam. Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi: ņemot vērā pieredzi, kas uzkrāta, veicot individuālu izvērtēšanu un lemjot par to, vai atļauja strādāt par pedagogu dodama personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir secināms, ka noziedzīgā nodarījuma vardarbīgais raksturs, it īpaši gadījumos, kad noziedzīgais nodarījums izdarīts nepilngadīgā vecumā un vēlāk persona nekādus citus noziedzīgus nodarījumus nav izdarījusi, bet ir ieguvusi izglītību un pilnveidojusi savu profesionālo kompetenci, nav samērīgs iemesls ierobežojumam personai būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzskata, ka apstrīdētajā normā minētā noziedzīgā nodarījuma vardarbīgajam raksturam nevajadzētu būt par vienīgo pamatojumu tam, lai turpmāk aizliegtu notiesātajai personai būt nodarbinātai tiešā vai pastarpinātā saskarsmē ar bērniem. Nozīmīgi norādīt arī uz to, ka būtu kritiski vērtējama tādas sistēmas efektivitāte, kas bērna aizsardzību no vardarbības veicinātu vienīgi ar to personu sodīšanu, kuras ir vardarbīgi izturējušās pret bērnu, un preventīviem pasākumiem pret šādām personām, ja līdztekus netiek nodrošināti arī plaši izglītojoši un sociāli pasākumi, kas mērķēti uz tādu riska faktoru novēršanu, kuri pašos pamatos var novest pie kaitējuma nodarīšanas bērnam (sal. sk. arī: Tobin J., Cashmore J. Article 19. The Right to Protection against All Forms of Violence. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, p. 707). Valstij ir pienākums ne tikai formāli pasargāt ikvienu bērnu no tādām personām, kas izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, bet arī veikt plašus, vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot vardarbības sekas visām personām, kas saskaras ar bērniem, kā arī mācīt pašus bērnus atpazīt pazīmes, kas var liecināt par vardarbīgām tieksmēm. Valstij jānodrošina arī skaidra un efektīva kārtība ziņošanai par vardarbības faktiem, lai mazinātu sabiedrības toleranci pret vardarbību un ilgtermiņā mazinātu arī vardarbības riskus. Institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, ir jābūt nodrošinātai ikvienam bērnam drošai videi. Taču pilnībā izslēgt visus riskus nav iespējams. Turklāt tiesībsargs norādījis, ka arī tādas personas, kas iepriekš nav sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, dažkārt, veicot savus darba pienākumus, mēdz pret bērniem izturēties vardarbīgi. Tāpēc valstij būtu jāveic plaši un vispusīgi pasākumi, lai mazinātu pret bērniem vērstas vardarbības riskus, bet aizliegumu agrāk sodītai personai būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tad, ja šāda persona objektīvi rada bērnam lielāku apdraudējuma risku nekā iepriekš nesodīta persona. Tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā. Paredzot aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana. Ar apstrīdēto normu aptvertās situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai pilngadīga. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata. Pārmērīgu personas tiesību ierobežojumu, tāpat kā nepietiekamu ierobežojumu, nevar atzīt par efektīvu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. 19.3.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.1. punktu). Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi, ka lēmums par atļaujas piešķiršanu vai atteikumu piešķirt atļauju par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem būtu jāpieņem valsts iestādes vai pašvaldības izveidotai komisijai, kuras sastāvā varētu iekļaut citu institūciju pārstāvjus. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija saskata riskus tādā gadījumā, ja personas izvērtējumu veiktu iestādes vadītājs vai privāto tiesību subjekts, jo šāds vienpersonisks izvērtējums varētu nebūt pietiekami pamatots. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka šādu izvērtējumu varētu veikt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Labklājības ministrija norādījusi uz iespēju veidot Izglītības likuma 50. pantā ietvertajam regulējumam līdzīgu regulējumu, kas mazāk ierobežotu personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet vienlaikus spētu garantēt ikviena bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Minēto risinājumu ietverošus grozījumus likumā plānots pieteikt izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada pirmajā ceturksnī. Satversmes tiesa norāda, ka objektīvi izvērtēt to, vai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas nodarbinātība iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni, apdraud bērnus, var vienīgi tāda persona vai institūcija, kas ir kompetenta gan personas radīta potenciālā apdraudējuma izvērtēšanā, gan arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības jautājumos. To iestāžu vadītāji, kurās uzturas bērni, un to pasākumu organizatori, kuros piedalās bērni, ir atbildīgi par bērna veselības un dzīvības aizsardzību, par to, lai bērns būtu drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un ievērotas citas viņa tiesības (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta pirmo daļu). Pieņemot darbā bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni, vadītājus un darbiniekus, darba devēja pienākums ir pieprasīt informāciju par attiecīgo personu iepriekšējo darbību, kompetenci un pieredzi (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešo daļu). Turklāt jau šobrīd iestādes vadītājam, darba devējam (par iestādes vadītāju) un pasākuma organizatoram ir pienākums izvērtēt, vai persona, kas sodīta par maznozīmīga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas nav minēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. un 2. punktā, neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Ja persona neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību, tai tiek atļauts būt nodarbinātai iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sesto daļu). Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram paaugstinātu atbildību, kā arī kompetenci vērtēt, vai iepriekš par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp par smagiem noziegumiem (izņemot tādus noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un noziedzīgus nodarījumus pret tikumību un dzimumneaizskaramību), sodītām personām ir tiesības būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem. Tādējādi iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jau šobrīd ir pienākums rūpīgi izvērtēt bērna drošības apdraudējuma riskus un to, vai konkrēta persona neapdraud bērna drošību. Tāpat iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jābūt kompetentam arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības jautājumos. Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās prasības iestādes vadītājs, darba devējs un pasākuma organizators var izpildīt tikai tad, ja viņš tās pienācīgi saprot un ir spējīgs adekvāti nodrošināt arī bērna drošības prasību ievērošanu. Turklāt jāņem vērā, ka iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram ir jāievēro piesardzības princips. Pastāvot saprātīgām šaubām par to, vai persona neapdraud bērnu drošību, iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram ir pienākums nenodibināt ar attiecīgo personu nodarbinātības tiesiskās attiecības vai, ja šādas attiecības jau ir nodibinātas, tās izbeigt vai atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta septītajai daļai nekavējoties nodrošināt to, ka persona tiek atstādināta no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams kompetentās institūcijas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums. Savukārt atbilstoši minētā panta devītajai daļai strīdus par apstrīdētās normas subjekta atstādināšanu izskata Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskata jautājumus par nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšanu, kā arī atteikšanos nodibināt nodarbinātības tiesiskās attiecības, ja pieļauta atšķirīga attieksme. Līdz ar to arī vispārējās jurisdikcijas tiesa var individuāli izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā personai ir tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem. 19.3.4. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tostarp inspekcija uzrauga un kontrolē Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību aizsardzību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu, analizē situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā, sniedz valsts un pašvaldību iestādēm un citām institūcijām ieteikumus bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanai un pilnveidošanai, kā arī sadarbojas ar valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām bērnu tiesību aizsardzības jomā. Turklāt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta astotā daļa paredz, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija var pieprasīt apstrīdētās normas subjekta atstādināšanu, ja tai ir pamatotas aizdomas par iespējamiem bērna tiesību pārkāpumiem. Tās pieprasījums nav apstrīdams un pārsūdzams un ir izpildāms nekavējoties. Tādējādi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir plaša kompetence bērna tiesību aizsardzības jautājumos. Turklāt tai ir pienākums uzraudzīt, lai tiktu ievērotas Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas, tostarp šā likuma 72. pantā ietvertā prasība, lai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, ikviens bērns būtu drošībā. Šis pienākums ietver arī uzraudzību pār to, lai darbu, kurā ir tieša un ilgstoša vai regulāra saskarsme ar bērniem, veiktu tikai tādas personas, kuras neapdraud bērnu drošību. Tātad Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija būtu kompetenta izvērtēt arī to, vai konkrētai personai ir tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem. 19.3.5. Izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī regulējums, kas nosaka periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu). Salīdzinošā aspektā vērā ņemamas arī citās Eiropas valstīs pastāvošās alternatīvas absolūtajam aizliegumam par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem, piemēram, absolūtais aizliegums saskarsmē ar bērniem būt nodarbinātām personām, kas sodītas par noteikta veida noziegumiem - dzimumnoziegumiem, cilvēktirdzniecību, prostitūcijas atbalstīšanu un sutenerismu, slepkavību, kā arī bērnu pornogrāfiju. Savukārt aizliegums personām, kas izdarījušas ar miesas bojājumu nodarīšanu vai fizisku vardarbību saistītus noziegumus, ir spēkā tik ilgi, kamēr sodāmība par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu nav dzēsta. Dažās valstīs tiesa var personai piespriest aizliegumu strādāt ar bērniem. Ir valstis, kur paredzēts arī darba devēja individuāls izvērtējums, bet noteikts, ka personas, kas pastrādājušas dzimumnoziegumus, nedrīkst būt nodarbinātas saskarsmē ar bērniem un šādām personām sodāmība netiek dzēsta. Savukārt citās valstīs pastāv tāda kārtība, ka darba devējs individuāli izvērtē potenciālā darbinieka piemērotību amatam un paralēli darbojas arī valsts pārvaldes institūcijas, kas veic personas izvērtējumu un sniedz savu atzinumu. Visbeidzot, ir arī tādas valstis, kur personas piemērotību darbam ar bērniem individuāli izvērtē darba devējs (sk. tiesībsarga sniegto informāciju lietas materiālu 2. sēj. 1.-5. lp.). Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.2. punktu). Savukārt likumdevējam atbilstoši varas dalīšanas principam ir jāizvēlas piemērotāko no tādiem vienlīdz efektīviem alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, kas personas pamattiesības ierobežo vismazāk. Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību saistītus strīdus. No minētā secināms, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.