12. Article

Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr šī norma neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1. punktu). Valstij ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 17. punktu). Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā ikvienas personas, arī tādas personas, kas vēlas strādāt, veikt brīvprātīgo darbu vai būt nodarbināta, pamatojoties uz vienošanos par pakalpojumu sniegšanu, iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni, tiesības izvēlēties un saglabāt nodarbošanos. 12.1. Apstrīdētā norma paredz, ka bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus persona, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Šī norma paredz arī atsevišķus izņēmumus, proti, tā neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot. 12.2. Ar jēdzienu "bērns" atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta pirmajai daļai šā likuma izpratnē saprotama tāda persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Savukārt apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "iestāde, kurā uzturas bērni" saprotams plaši, proti, ar to saprotot ikvienu iestādi, kuru ikdienā apmeklē bērni. Par šādām iestādēm uzskatāmas arī, piemēram, interešu izglītības iestādes un sporta skolas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 71. lp.). Par apstrīdētajā normā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, uz kuriem apstrīdētā norma nav attiecināma, Saeima norāda, ka šajā normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai būtu spēkā tikai attiecībā uz tām personām, kurām ir tieša un regulāra saskarsme ar bērniem, neatkarīgi no nodarbību vietas. Apstrīdētā norma paredz atsevišķus izņēmuma gadījumus, taču tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanu un vienīgi sašaurina šajā normā noteiktā ierobežojuma subjektu loku. Apstrīdētā norma, ievērojot šos izņēmuma gadījumus, tomēr skaidri paredz to, ka iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai ir aizliegts strādāt, veikt brīvprātīgo darbu un saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt tādus pakalpojumus, kas nav vienreizēji pakalpojumi, īslaicīgi pakalpojumi vai pakalpojumi, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot. 12.3. Apstrīdētā norma paredz ierobežojumu ikvienai personai, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un ir vai vēlas būt nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecas uz jebkuru tādu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietvertas daudzas tiesību normas, kurās tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva pazīmi, vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību, dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu, nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo vielu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Apstrīdētā norma neattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo liegums personai, kas izdarījusi šāda veida noziedzīgus nodarījumus, būt nodarbinātai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, ir paredzēts citā Bērnu tiesību aizsardzības likuma normā, proti, šā likuma 72. panta piektās daļas 2. punktā. Informāciju par personas sodāmību no Sodu reģistra pieprasa iestādes, kurā uzturas bērni, vadītājs (par iestādes vadītāja sodāmību informāciju pieprasa viņa darba devējs) vai arī pasākuma, kurā piedalās bērni, organizators. Informācija pieprasāma brīdī, kad tiek lemts par personas tiesībām pildīt pienākumus iestādē vai piedalīties pasākumu organizēšanā. Turklāt ziņas par personas sodāmību atkārtoti pārbaudāmas ne retāk kā reizi gadā (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta ceturto daļu). Tādējādi apstrīdētā norma ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību vai dzimumneaizskaramību, ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. 12.4. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā termiņa beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.1. punktu). Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas un šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku. 12.5. Iztulkojot apstrīdēto normu gramatiski, varētu šķist, ka tā regulē arī pedagogu tiesības būt nodarbinātiem iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Uz šādu normas interpretāciju vērsusi uzmanību arī Saeima un Tieslietu ministrija. Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas attiecoties uz visām personām, kas strādā iestādē, kurā uzturas bērni. Savukārt Izglītības likuma normas kā speciālās tiesību normas attiecoties uz izglītības iestādē strādājošajiem pedagogiem. Satversmes tiesa 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr. 2017-07-01 izvērtēja Izglītības likuma 50. panta 1. punkta, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilstību Satversmei. Šajā spriedumā tika atzīts, ka minētā norma attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un ka šajā normā ietvertais ierobežojums aizsargā arī bērna tiesības atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam. Izvērtējot šā ierobežojuma atbilstību Satversmei, tiesa secināja, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personas pamattiesības. Tostarp Satversmes tiesa konstatēja, ka Izglītības kvalitātes valsts dienesta izveidota komisija, izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Līdz ar to Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais absolūtais aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 106. pantam. Ņemot vērā minēto, Saeima ar 2018. gada 20. septembra likumu "Grozījumi Izglītības likumā", kas stājās spēkā 2018. gada 18. oktobrī, mainīja regulējumu attiecībā uz aizliegumu iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu. Proti, Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts redakcijā, kas ir spēkā šīs lietas izskatīšanas laikā, paredz, ka pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas jautājums par to, vai personai, kas agrāk sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var tikt dota atļauja strādāt par pedagogu jeb vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, visos gadījumos tiek izvērtēts individuāli. Tādējādi par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības veikt pedagoģisko darbību saskarsmē ar bērniem šobrīd noteic par apstrīdēto normu jaunāka tiesību norma jeb Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts. Līdz ar to apstrīdētā norma kā vecāka tiesību norma atbilstoši normu kolīziju risināšanas principam, kas paredz, ka jaunāka norma stājas vecākas normas vietā, vairs nav piemērojama attiecībā uz nodarbinātību pedagoga profesijā un ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vien tādām personām, kas iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumos, kuros piedalās bērni, ir vai vēlas būt nodarbinātas citā, nevis pedagoga, amatā. Lai gan apstrīdētā norma vairs nav piemērojama attiecībā uz personas tiesībām veikt pedagoģisko darbību, tā ierobežo tiesības brīvi izvēlēties citu nodarbošanos ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību un dzimumneaizskaramību, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus (izņemot vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot) (turpmāk arī - būt nodarbinātai) institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.