14. Article

Lai izvērtētu, vai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 16. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25. punktu). Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 14. aprīlim, paredzēja, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni, vadītājiem un darbiniekiem nevar strādāt personas, kuras sodītas par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu. Līdz ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma pieņemšanu Latvijā tika izveidota visaptveroša bērnu tiesību aizsardzības sistēma, pēc iespējas ievērojot Bērna tiesību konvencijas prasības. Tostarp tika noteiktas bērna tiesības uz aizsardzību pret vardarbību. Ar 2005. gada 17. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 40. pantu, kas stājās spēkā 2005. gada 15. aprīlī, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3. punkts tika izteikts jaunā, precizētā redakcijā un noteica, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni, vadītājiem un darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Ar 2011. gada 1. jūlija likuma "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 8. pantu, kas stājās spēkā 2011. gada 3. augustā, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3. punkts tika grozīts, aizstājot tajā vārdu "piedraudējumu" ar vārdiem "piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas". Priekšlikumu par šādu grozījumu gan likumprojekta otrajam, gan trešajam lasījumam izteikusi labklājības ministre, norādot, ka tādējādi tiek precizēta normas redakcija, lai veicinātu vienveidīgu praksi un novērstu iespējamus pārpratumus, kā arī saskaņotu redakciju ar Krimināllikuma 63. pantu, kas paredz, ka sodāmība var tikt dzēsta vai noņemta (sk. lietas materiālu 4. sēj. 100. un 102. lp.). Priekšlikums tika atbalstīts un pieņemts Saeimas atbildīgās komisijas - Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas - precizētā redakcijā. Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 6. pantu Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pants tika izteikts jaunā redakcijā. Likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Ar šiem grozījumiem tika iestrādātas prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra direktīvas 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes pamatlēmumu 2004/68/TI. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija iesniedza priekšlikumu par grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pantā, aicinot paplašināt normas adresātu loku. Šis priekšlikums tika apspriests un precizēts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs. Saeimas 2014. gada 6. marta sēdē, izskatot grozījumu projektu trešajā lasījumā, atbildīgās komisijas pārstāvis paskaidroja, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietvertais tiesiskais regulējums nosaka pamata prasības, kas jāievēro ikvienai personai, kura pilda pienākumus iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurš domāts bērniem vai kurā piedalās bērni. Likums pieļaujot, ka normatīvajos aktos attiecībā uz konkrētu personu kategoriju tiek izvirzītas papildu prasības, ņemot vērā konkrētās personas pildāmo pienākumu specifiku un potenciālo ietekmi uz bērnu. Ievērojot minēto, Bērnu tiesību aizsardzības likumā esot paredzēti stingrāki ierobežojumi, kas jāievēro, lai persona varētu strādāt par pedagogu tieši izglītības iestādē, kurā mācās bērni. Piemēram, par pedagogu, kas strādā ar bērniem, nekādā gadījumā nevarot būt persona, kas izdarījusi dzimumnoziegumu vai vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas (sk. 11. Saeimas 2014. gada 6. marta sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv). Pēc šā skaidrojuma atbildīgās komisijas priekšlikums tika atbalstīts bez diskusijām. Saeima pieņēma 2014. gada 6. marta likumu "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā", kurš stājās spēkā 2014. gada 8. aprīlī un ar kuru apstrīdētā norma tika izteikta šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Šis likums 2014. gada 25. martā tika izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 60. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir absolūts. Attiecīgos argumentus un to, vai likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu, ir atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis tā nepieciešamību, Satversmes tiesa izvērtēs, pārbaudot to, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam.