15. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā ietvertās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar mērķi aizsargāt citu cilvēku - bērnu - tiesības, proti, novērst pret bērniem vērstas vardarbības risku. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās personas. Saeima paskaidrojusi, ka apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu veikt likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena bērna aizsardzību pret vardarbību. Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību. Savukārt Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu). Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmā daļa paredz, ka dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas personas aprūpē. Saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 19. pantu nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret bērniem neatkarīgi no tās rakstura un valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Turklāt, izstrādājot un īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības centrā jābūt preventīvajiem pasākumiem, jo tie ilgtermiņā sniedz lielāko atdevi (sk. ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 13 (2011) par bērna tiesībām būt brīvam no visu veidu vardarbības). Bērna aizsardzībā no vardarbības jāievēro piesardzības princips (sk. ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses (3. panta pirmā daļa) 73.-74. punktu). Valstij ir rīcības brīvība atbilstošāko līdzekļu izvēlē, veicinot bērna drošību iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Taču šī rīcības brīvība ir ierobežota, pirmkārt, ar to, ka bērna aizsardzībai pret vardarbību jābūt efektīvai, gan preventīvi pasargājot ikvienu bērnu no vardarbības, gan arī paredzot pienācīgu valsts un atbildīgo personu reakciju uz vardarbību. Efektivitātes prasība ietver arī nepieciešamību regulāri pārskatīt un attīstīt ikviena bērna tiesību aizsardzības prasības. Otrkārt, rīcības brīvības izmantošanai jābūt saskanīgai arī ar citām Bērna tiesību konvencijas prasībām. Tas nozīmē arī nepieciešamību īpaši aizsargāt tos bērnus, kuri ir paaugstināta riska grupās, piemēram, invaliditātes, sociālā stāvokļa vai etniskās piederības dēļ (sal. sk.: Tobin J., Cashmore J. Article 19. The Right to Protection against All Forms of Violence. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp. 706-707). Tādējādi valstij ir pienākums nodrošināt iestādēs, kurās uzturas bērni, tostarp skolās, kas īsteno Satversmes 112. pantā noteiktās ikviena bērna tiesības uz izglītību, un pasākumos, kuros piedalās bērni, drošu vidi ikviena bērna attīstībai. Valstij arī jāraugās, lai bērna tiesības un vislabākās intereses ievērotu ne tikai valsts pārvaldes iestādes un to darbinieki, bet arī privāto tiesību subjekti. Vardarbība pret bērnu var atstāt nozīmīgas sekas attiecībā uz viņa turpmāko attīstību. Tā var nodarīt būtisku kaitējumu bērna sociālajai, emocionālajai, kognitīvajai attīstībai un radīt veselības riskus (sk.: Report of the independent expert for the United Nations study on violence against children, General Assembly, United Nations, 29 August 2006. Pieejams: www.ohchr.org; sk. arī informāciju par vardarbības pret bērniem sekām Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā: www.who.int). Tādējādi jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir novēršama visupirms jau tieši ar proaktīviem un preventīviem pasākumiem. Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas proaktīvi un preventīvi sargā ikvienu bērnu no tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, kalpo Satversmes 116. pantā norādītajam leģitīmajam mērķim aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.