18. Article

Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir uzskatāms par absolūtu aizliegumu. Savukārt Saeima uzskata, ka šis aizliegums nav absolūts, jo attiecas nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par konkrēta veida noziedzīgiem nodarījumiem, proti, vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šādam viedoklim piekrīt arī Tieslietu ministrija un papildus vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus un pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot. Tādējādi likumdevējs esot izvērtējis un sašaurinājis gan to personu, gan to noziedzīgo nodarījumu loku, uz kuriem ierobežojums ir attiecināms. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 23. punktu). Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01, vērtējot tādu pamattiesību ierobežojumu, kas attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atzinusi, ka šāda veida pamattiesību ierobežojums, kas nepieļauj izņēmumus un ir noteikts uz mūžu, uzskatāms par absolūtu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 19.2. punktu). Arī apstrīdētā norma paredz tādu pamattiesību ierobežojumu, kas attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un ir noteikts uz mūžu. Tas, ar ko apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma raksturs atšķiras no lietā Nr. 2019-01-01 vērtētā ierobežojuma, ir apstrīdētajā normā paredzētie izņēmuma gadījumi, uz kuriem ierobežojums netiek attiecināts, proti, ierobežojums neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot. Lai gan šie izņēmumi sašaurina apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma subjektu loku, tomēr attiecībā uz pietiekami skaidri noteiktiem subjektiem apstrīdētā norma nekādus izņēmumus nepieļauj. Tādējādi apstrīdētā norma attiecībā uz tajā noteiktā pamattiesību ierobežojuma subjektu loku neparedz izņēmumus un šis ierobežojums ir noteikts uz mūžu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts.