19. Article

Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu aizliegumu, ir apsvēris to, vai attiecīgajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē ietvertās pamattiesības aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 21. punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par absolūtā aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21. punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24. punktu). 19.1. Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 6. pantu apstrīdētā norma tika izteikta jaunā, patlaban spēkā esošajā redakcijā, paplašinot normas adresātu loku. Izskatot priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs, tika uzsvērta nepieciešamība aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības riska (sk. lietas materiālu 4. sēj. 108.-147. lp. un attiecīgo komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 5. sēj.). Līdz ar to likumdevējs apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma nepieciešamību ir pamatojis ar pienākumu aizsargāt bērnus no vardarbības riska. 19.2. Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 23. punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.2. punktu). Tostarp likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka ar absolūto aizliegumu radītās sekas ir samērīgas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2. punktu). Izskatot likumprojektu Nr. 743/Lp11 "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" pirms otrā lasījuma, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5. un 13. novembra sēdēs tika secināts, ka, sagatavojot priekšlikumus grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pantā, nepieciešams vērtēt šajā pantā ietverto ierobežojumu atbilstību Satversmes 106. pantam. Komisijas sēdēs bija pārstāvēts un Satversmei atbilstošu priekšlikumu redakciju izstrādē piedalījās Saeimas Juridiskais birojs, Labklājības ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija un Iekšlietu ministrija (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5. novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 108.-113. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj., kā arī 2013. gada 13. novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 116.-118. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 11. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve norādīja uz biroja šaubām par to, vai priekšlikumā piedāvātā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta grozījumu redakcija, kas citstarp paredz ierobežojumu par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai strādāt ar bērniem saistītās iestādēs un pasākumos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atbilst Satversmes 106. pantam. Darba devējam attiecībā uz mazāk smagiem noziegumiem vai kriminālpārkāpumiem būtu jāizvērtē, vai ir pieļaujams tas, ka persona, kurai sodāmība dzēsta vai noņemta, strādā ar bērniem saistītā iestādē vai pasākumā. Esot nepieciešams garantēt arī šādas personas pamattiesības samērīgākā veidā. Turpretim Labklājības ministrijas pārstāve šajā komisijas sēdē uzsvēra, ka attiecībā uz personām, kuras jau ir notiesātas, vairs neesot aizdomu par to, ka šīs personas var būt vardarbīgas. Ministrijas pārstāve norādīja, ka darba devējs nevarētu izvērtēt, vai par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodīta persona vairs neapdraud bērna drošību. Vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi un noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību esot tādi nodarījumi, no kuriem bērni ir īpaši jāpasargā. Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāve pievienojās Labklājības ministrijas pārstāves norādītajam un papildus paskaidroja, ka, ievērojot vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību smagumu, jāatzīst, ka piedāvātā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta redakcija samērīgi ierobežo personas tiesības izvēlēties nodarbošanos. Bērni esot īpaši jāpasargā no tādām personām, kuras izdarījušas šāda veida noziedzīgus nodarījumus. Tomēr Iekšlietu ministrijas pārstāve norādīja, ka ir rūpīgi jāapsver to personu loks, uz kurām šāds ierobežojums attiecināms. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija minētajā sēdē nolēma, ka pret ierobežojumu attiecībā uz personām, kuras izdarījušas vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tai nav iebildumu, taču atbildīgajām ministrijām un Saeimas Juridiskajam birojam vēl jāturpina jaunās Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta redakcijas apspriešanas un precizēšanas darbs (sk.