21. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25. punktu). Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 14. punktu). Pieteikuma iesniedzēja nav lūgusi apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tomēr apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas vai kāda brīža nākotnē nenovērstu prasītāja civillietā Nr. C12173819 pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā atzīstama par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības. Tiesai, izskatot civillietu Nr. C12173819, apstrīdētā norma uz konkrēto personu jāattiecina individuāli, izvērtējot riskus, ko rada tieši šīs personas nodarbinātība, kas citstarp ietver saskarsmi ar bērniem, un šai nolūkā tieši jāpiemēro Satversme un šajā spriedumā ietvertās atziņas. Izskatāmajā lietā konstatēts, ka pastāv vairāki vienlīdz efektīvi alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tieši likumdevējam ir jāizvēlas viens no šiem līdzekļiem, kas personas pamattiesības ierobežotu vismazāk. Savukārt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas varētu pakļaut riskam bērnu drošību, jo tādā gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums pilnībā zaudētu spēku. Tāpēc bērnu tiesību aizsardzības nolūkā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam noteikt rūpīgi izsvērtu, ar šā sprieduma atziņām saskanīgu un Satversmei atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu samērību starp personas tiesību ierobežojumu un bērna aizsardzību no vardarbības. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: