11. Article

Pieaicinātās personas - Mg. iur., Mg. oec. Ieva Liepiņa un Mg. iur., Bac. oec. Santa Ozola - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam, ciktāl tā neparedz soda naudas individualizāciju gadījumos, kad veikta saimnieciskā darbība, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam. Apstrīdētajā normā noteiktā soda nauda esot paredzēta par diviem atsevišķi vērtējamiem pārkāpumiem. Pirmkārt, apstrīdētajā normā paredzētajam pārkāpumam - nereģistrēšanās kā nodokļa maksātājam - esot formāls raksturs. Tomēr šāds secinājums neesot pietiekams pamats atzīt sankcijas apmēru par neatbilstošu pārkāpumam. Apstrīdētajā normā paredzētās sankcijas piemērošana esot attaisnojama, ja nodokļu maksātājs bijis apzināti nevērīgs pret obligāto prasību ievērošanu vai konstatējama ļaunprātīga rīcība ar mērķi izvairīties no pienākuma maksāt nodokli un slēpt budžetā maksājamo nodokli. Citos gadījumos soda nauda 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās summas visdrīzāk pārsniegtu to apmēru, kāds nepieciešams, lai panāktu nodokļu maksātāju rūpīgu attieksmi pret pienākumu reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam. Otrkārt, apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda tiekot noteikta gadījumā, kad nodokļu maksātājs 30 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas noteiktā termiņa nav iesniedzis maksājamās nodokļa summas noteikšanai nepieciešamos dokumentus. Soda naudas piemērošana esot paredzēta vien gadījumā, kad nodokļu maksātājs rupji pārkāpis sadarbošanās pienākumu. Turklāt tipiskā gadījumā nodokļu maksātāja nesadarbošanās esot saistīta ar apzinātu nepieciešamās informācijas un dokumentu nesniegšanu nolūkā slēpt maksājamo nodokli, tādēļ apstrīdētā norma šajā aspektā atbilstot samērīguma principam. Savukārt netipiskā gadījumā apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēru esot iespējams samazināt, ņemot vērā tādus apstākļus kā nodokļu likumu skaidrība un nodokļu maksātāju informētība par nodokļu administrācijas praksi un nostāju nodokļu likumu piemērošanā. Secinājumu daļa