21. Article

Dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums ir viena no nodokļu maksātāja sadarbības pienākuma neizpildes izpausmēm (sk. šā sprieduma 18.2. punktu). No likuma "Par grāmatvedību" 1. panta un 2. panta pirmās daļas izriet, ka personai, kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums kārtot grāmatvedību. Grāmatvedībā uzskatāmi atspoguļojami visi attiecīgās personas saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas šīs personas mantas stāvoklī. Grāmatvedību kārto tā, lai objektīvi būtu iespējams gūt patiesu un skaidru priekšstatu par personas finansiālo stāvokli bilances datumā, tās darbības rezultātiem, naudas plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. Turklāt no minētā likuma 6., 7. un 10. panta izriet: personai, kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums arī glabāt gan saimnieciskās darbības dokumentus, gan grāmatvedības dokumentus. Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. panta pirmās daļas 3. punkts uzliek nodokļu maksātājam pienākumu iesniegt nodokļu administrācijai šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas un informatīvās deklarācijas normatīvajos aktos noteiktajā termiņā. Tādējādi apstrīdētās normas subjektiem ir normatīvajos aktos noteikts pienākums sagatavot un glabāt apstrīdētajā normā minētos dokumentus un šis pienākums ir izpildāms neatkarīgi no tā, vai nodokļu administrācija ir uzsākusi nodokļu revīziju (auditu) un pieprasījusi minētos dokumentus. Apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu maksājama tikai tad, ja nodokļu maksātājs apstrīdētajā normā minētos dokumentus nav iesniedzis nodokļu administrācijas noteiktajā termiņā un pat 30 dienu laikā pēc tā beigām. Tā kā nodokļa maksātājam ir pienākums minētos dokumentus glabāt neatkarīgi no nodokļu administrācijas pieprasījuma, tipiskā gadījumā dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums liecina par nodokļu maksātāja apzinātu rīcību, kuras nolūks ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas (sk. arī Ievas Liepiņas un Santas Ozolas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 49. lp.). Apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēra individualizācijas iespēja nevar tikt uzskatīta par pašmērķi. Ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs. Arī tiesību doktrīnā norādīts, ka par nodokļu pārkāpumiem uzliekamo sodu individualizācija vien nepadarīs personas, kas apzināti un ļaunprātīgi neievēro nodokļu jomu regulējošus normatīvos tiesību aktus, par priekšzīmīgiem nodokļu maksātājiem (sk.: Lederman L. Tax Penalties as Instruments of Cooperative Tax Compliance Regimes. In: Seer R., Wilms A. L. (Eds.) Surcharges and Penalties in Tax Law. 2015 EATLP Congress Milan, 28-30 May 2015. Amsterdam: IBFD, 2016, p. 39). Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēra individualizācija dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā atbilstoši šā pārkāpuma raksturam tipiskā gadījumā nav nepieciešama. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus attiecībā uz dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.