23. Article

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. 23.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 25. punktu). Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto normu, ciktāl tā nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas, par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma rašanās brīdi var uzskatīt 2011. gada 14. novembri, kad apstrīdētā norma tika Pieteikuma iesniedzējam piemērota par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu. Lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko Pieteikuma iesniedzējam radījusi apstrīdētās normas piemērošana, attiecībā uz viņu apstrīdētā norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas par saimnieciskās darbības veikšanu, reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, atzīstama par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 23.2. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ne tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 20.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību joma ir būtiska valsts darbības joma, tādēļ nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka pēc apstrīdētās normas atzīšanas par spēkā neesošu nāktos pārskatīt lielu daļu nodokļu administrācijas lēmumu, kuri ir stājušies spēkā un kuros šī norma varēja būt piemērota (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑18‑01 22. punktu). Taču iespējams, ka apstrīdētā norma reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā ir jāpiemēro jau uzsāktā administratīvajā procesā iestādē vai tiesā, līdz ar to arī citiem nodokļu maksātājiem aizskarot Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās pamattiesības. Lai aizsargātu arī šo nodokļu maksātāju pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā norma attiecībā uz nodokļu maksātājiem, kuri reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā uzsākuši un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, zaudē spēku no šo nodokļu maksātāju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Iestāde vai tiesa par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu paredzētās soda naudas apmēru individualizē atbilstoši attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem, tieši piemērojot Satversmes 105. panta pirmos trīs teikumus, samērīguma principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas. Savukārt attiecībā uz citiem nodokļu maksātājiem apstrīdētā norma zaudē spēku no šā sprieduma publicēšanas dienas. 23.3. Satversmes tiesas likums ne vien dod Satversmes tiesai pilnvaras, bet arī uzliek atbildību gādāt par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009‑111‑01 31. punktu). Satversmes tiesa norāda: ievērojot apstrīdētajā normā ietverto likumdevēja gribu un Latvijas pašreizējos sociālos un ekonomiskos apstākļus, sabiedrības interesēm pretēja būtu tāda situācija, ka reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu maksātājam soda nauda netiktu piemērota vispār. Tāpēc līdz brīdim, kad likumdevējs, atzīstot nepieciešamību noteikt soda naudu par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, būs pieņēmis tādu risinājumu, kas nodrošina par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu paredzētās soda naudas atbilstību samērīguma principam, soda naudas apmērs ir individualizējams atbilstoši attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem, tieši piemērojot Satversmes 105. panta pirmos trīs teikumus, samērīguma principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: