3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Gadskārtējā valsts budžeta pieņemšanas ietvaros izšķiršanās par politiski lietderīgāko risinājumu atbilstoši Satversmes 66. panta pirmajai daļai esot Saeimas kompetencē. Satversmes tiesai neesot piešķirta kompetence izvērtēt, kādā apmērā 2020. gadā bija piešķirams valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, jo tas esot politisks jautājums. Saeima atzīst, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais līdzekļu apjoms neatbilst Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktajam. Taču Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais uzdevums esot aplūkojams kopsakarā ar citām tiesību normām. Ministru kabinetam vajadzējis ievērot citos likumos noteiktās un no valsts starptautiskajām saistībām izrietošās pieļaujamā valsts budžeta deficīta un fiskālās politikas prasības un principus, panākt vispārēju ekonomisko līdzsvaru un gādāt par to, lai valsts budžeta programmas nodrošinātu attīstības plānošanas dokumentos izvirzīto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšanu. Turklāt valsts budžets primāri esot politikas plānošanas dokuments valsts finanšu jomā. Apstrīdētais regulējums atbilstot tiesiskās noteiktības principam. Tas esot pietiekami skaidrs, un no tā esot iespējams izsecināt, cik liels valsts finansējums tika piešķirts veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā. Apstrīdētais regulējums nevienai konkrētai personai neradot subjektīvas tiesības, bet tikai nosakot konkrētajam mērķim piešķiramo valsts finansējumu. Arī Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts nevienai personai neradot subjektīvas tiesības uz valsts finansējumu vai šā finansējuma pieaugumu. Šajā normā esot noteikts uzdevums Ministru kabinetam, un tā neesot nepārprotami vērsta uz konkrētu, identificējamu tiesību piešķiršanu konkrētām personām. Tādēļ Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts neesot varējis radīt veselības aprūpes darbiniekiem tiesisko paļāvību uz attiecīgu valsts finansējuma pieaugumu. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanā esot ievēroti likumprojekta izskatīšanas procesuālie noteikumi. Savukārt nesaskaņa starp apstrīdēto regulējumu un Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu neesot radījusi būtisku valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu, jo tā nevienai konstitucionālajai institūcijai neesot liegusi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas un neesot ierobežojusi nevienas personas pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētais regulējums atbilstot tiesiskuma principam. Gadskārtējam valsts budžetam vajagot būt vērstam uz demokrātiskas tiesiskas valsts ilgtspējīgu attīstību, tomēr šā mērķa izpilde esot tiesībpolitisks jautājums, kas neesot pārbaudāms ar juridiskiem apsvērumiem.