13. Article

Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis Zeltiņš - norāda, ka apstrīdētais regulējums nav pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšana esot saistīta ar lēmumu Nr. 2015/162, un tas sasniedzot ar šo lēmumu fiksēto mērķi - neatmaksāt subordinētos aizdevumus, ja vien nav atmaksāts viss atbalsts. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas sekas esot subordinētā kapitāla pilnīga novirzīšana zaudējumu segšanai. Šādas sekas principā atbilstot Banku darbības paziņojuma 40.-46. punktam. Princips "neviena kreditora stāvoklis netiek pasliktināts" nozīmējot, ka sloga dalīšanas pasākumiem nevajadzētu pasliktināt kreditora situāciju salīdzinājumā ar to situāciju, kādā viņš būtu tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Šis princips nenozīmējot, ka sloga sadalē iesaistītā kreditora prasījumam jātiek apmierinātam vienā kārtā ar citiem kreditoriem. Dalībvalsts apņemšanās, uz kuras pamata Eiropas Komisija atļāvusi šīs dalībvalsts ierosinātu atbalsta pasākumu, esot attiecīgā pasākuma sastāvdaļa un tātad esot obligāti izpildāma. Latvijai esot pienākums izpildīt apņemšanās, kas iekļautas lēmumā Nr. 2015/162, tostarp apņemšanos līdz atbalsta atmaksai neatmaksāt piešķirtos un vēl neatmaksātos kredītus (pamatsummu) no pārmantoto subordinēto aizdevumu vidus. Šīs apņemšanās izpildei lēmums Nr. 2015/162 liekot izvēlēties kādu no trim šādiem līdzekļiem: ar tiesību aktu tiek noteikts aizliegums veikt maksājumus; prasījums tiek kapitalizēts, bet bez balsstiesībām; prasījums tiek norakstīts. Eiropas Savienības tiesības Latvijai, bez šaubām, ļāvušas izvēlēties jebkuru no šiem trim līdzekļiem. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, Latvija izvēlējusies pirmo no minētajiem līdzekļiem. Arī tā ietvaros Latvijai, protams, bijusi rīcības brīvība, jo esot iespējami dažādi juridiskie saistoša rīkojuma radīšanas mehānismi. Apstrīdētais regulējums esot viens no šādiem mehānismiem. Dalībvalsts institūcijas, tai skaitā tiesas, nevarot lemt par Eiropas Savienības institūciju aktu likumību. Latvijas dalība Eiropas Savienībā esot balstīta prezumpcijā, ka Eiropas Savienības institūcijas nodrošina augstu pamattiesību aizsardzības līmeni. Persona, kuru Eiropas Savienības institūcijas akts skar tieši un individuāli, šo aktu varot pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā, un tas esot darāms divu mēnešu laikā no akta publicēšanas, paziņošanas vai iegūšanas. Izskatāmajā lietā liegums atmaksāt subordinēto kapitālu tā īpašnieku neapšaubāmi skarot. Liegums valstij neatstājot rīcības brīvību attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, tāpēc aizskārums esot tiešs. Liegums attiecoties uz konkrētu, iepriekš nosakāmu personu loku, tāpēc aizskārums esot individuāls. Tādējādi subordinētā kapitāla īpašniekam esot bijušas tiesības pārsūdzēt lēmumu Nr. 2015/162. Tiesvedībā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un, ja nepieciešams, Eiropas Savienības Tiesā būtu bijis iespējams vērtēt šā lēmuma atbilstību pamattiesībām, tostarp principam "neviena kreditora stāvoklis netiek pasliktināts", un citām Eiropas Savienības tiesību normām. Ja personai ir neapšaubāmas tiesības Eiropas Savienības institūcijas aktu pārsūdzēt, tad pārsūdzēšana esot obligāts priekšnoteikums lēmuma likumības apšaubīšanai arī nacionālajā tiesā. Pretējā gadījumā tiktu apiets tam noteiktais divu mēnešu termiņš no lēmuma publicēšanas, paziņošanas vai nonākšanas aizskartās personas rīcībā. Lēmums Nr. 2015/162 būtu savietojams ar citādu regulējumu, taču regulējumam jebkurā gadījumā vajagot būt tādam, kas nodrošina subordinētā kapitāla neatmaksāšanu pirms tam, kad ir atmaksāts atbalsts. Ja teorētiski nav iespējams tāds iznākums, ka AS "Reverta" varētu iegūt naudas līdzekļus sniegtā atbalsta pilnīgai atmaksai, tad arī neesot tādu alternatīvu risinājumu, kas Pieteikumu iesniedzēju aizskartu mazāk.