15. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkts noteic: izskatot pieteikumu, kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu. Satversmes tiesa 2015. gada 13. oktobrī pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2014-36-01, kurā tika vērtēta Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam (turpmāk - lieta Nr. 2014-36-01). Arī izskatāmajā lietā ir apstrīdēta Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 10. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai prasījums par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam jau nav izspriests. 15.1. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka prasījumu nevar uzskatīt par izspriestu, jo ir mainījušies gan tiesiskie, gan faktiskie apstākļi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tā izspriež lietu, izvērtējot apstākļus, kas pastāv sprieduma taisīšanas brīdī, un šajos konkrētajos apstākļos un konkrētajā brīdī prasījums ir izspriests un par to nav pieļaujama jaunas lietas ierosināšana. Tomēr spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā pasludināšanas. Tāpēc atsevišķos gadījumos, konstatējusi, ka pastāv būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu prasījumu, kas reiz jau ir izspriests. Savukārt, lemjot par to, vai konkrētais prasījums nav izspriests, vērā ņemama ne vien attiecīgā sprieduma nolēmumu daļa, bet arī spriedumā izdarītie secinājumi un tiesību sistēmas attīstība laikā pēc sprieduma pasludināšanas (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.4. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.2. punktu). Lai izvērtētu, vai prasījums jau nav izspriests, jānoskaidro, vai: 1) prasījums formāli ir izspriests; 2) prasījums ir mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu nevarētu uzskatīt par jau izspriestu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.1.-10.5. punktu). 15.2. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kopš sprieduma pieņemšanas lietā Nr. 2014-36-01 nav grozīta. Tātad šī norma gan laikā, kad pieņemts spriedums lietā Nr. 2014-36-01, bija spēkā, gan šobrīd ir spēkā nemainītā redakcijā. Līdz ar to prasījums šajā daļā formāli ir izspriests. Lietā Nr. 2014-36-01 Satversmes tiesa secināja, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa liedz komercsabiedrībai pildīt no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā saņem atbalstu, un atbilstoši šai normai pieteikumu iesniedzēji nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa tika vērtēta kā pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Satversmes tiesa apstrīdēto normu atzina par atbilstošu Satversmes 105. pantam un norādīja, ka tā ir uzskatāma par līdzekli, ar kuru valsts var panākt to, ka ieguldītie līdzekļi tiek pēc iespējas izlietoti sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, lai pakārtoto saistību subjekti, kas paši uzņēmušies komercdarbības risku, negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta. Lietderīga valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15. un 22. punktu). Izskatāmajā lietā ir konstatēti no lietas Nr. 2014-36-01 apstākļiem atšķirīgi faktiskie apstākļi, un ir izteikti jauni apsvērumi par Satversmes 105. panta tvērumu. Proti, Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 105. pantam, jo esot skaidrs, ka Termiņdepozīta līguma pamatsumma viņam netiks atmaksāta. To neapstrīd arī Saeima. Izskatāmajā lietā vērtējams, vai ar apstrīdēto regulējumu noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt noguldījuma pamatsummas atmaksu, aizskar Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu vai ceturtā teikuma tvērumā esošās pamattiesības. Turklāt Pieteikumu iesniedzējs lūdzis izvērtēt Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu. Tādējādi prasījums par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam nav atzīstams par jau izspriestu. Līdz ar to tiesvedība šajā prasījuma daļā ir turpināma.