16. Article

Pieteikumu iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu uzdot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai. Pirmkārt, esot būtiski noskaidrot, vai Eiropas Savienības tiesības paredz pienākumu dalībvalstīm ieviest tiesību normas, kas paredz sloga sadales principu. Otrkārt, vai tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiekot dzēstas pakārtotās saistības, ir saderīgs ar LESD 107. pantu, Hartas 17. pantu un tiesiskās paļāvības principu. Treškārt, vai Pieteikumu iesniedzējam kā AS "Reverta" pakārtoto saistību kreditoram bija jāpārsūdz lēmums Nr. 2015/162, un vai šā lēmuma nepārsūdzēšana ietekmē Pieteikumu iesniedzēja iespējas un tiesības vērsties dalībvalsts tiesā ar lūgumu pārbaudīt šīs valsts regulējuma tiesiskumu. 16.1. LESD 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs Eiropas Savienības Tiesas nolēmums par šo jautājumu, šī tiesa var lūgt, lai Eiropas Savienības Tiesa sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas Savienības Tiesas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu). 16.2. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka nepieciešamība vērsties Eiropas Savienības Tiesā izriet no tā, ka lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi viedokļi par Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and Others" un Eiropas Savienības tiesību interpretāciju. Protams, ka jebkurā tiesvedības procesā lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi. Taču tas vien nevar būt pamats vērsties Eiropas Savienības Tiesā. Katrā konkrētā tiesību strīdā tiesas uzdevums ir noskaidrot, kuras puses izvirzītie argumenti ir pamatoti un kuras - ne. Eiropas Savienības Tiesa ir konstatējusi, ka Eiropas Savienības regulējumu par atbalstu veido arī Banku darbības paziņojums un no tā izrietošais sloga sadales princips un tas atbilst LESD 107.-109. pantam (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and Others" 60. punktu). No Banku darbības paziņojuma 46. punkta izriet princips "neviens kreditors nav sliktāks par citiem". Eiropas Savienības regulējumā par valsts atbalstu noteiktais ir skaidrs un nerada saprātīgas šaubas. Tas, vai izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs līdz ar atbalsta sniegšanu sākotnēji AS "Parex banka" un pēc tās reorganizācijas AS "Reverta", tika nostādīts sliktākā stāvoklī, nekā būtu bijis, ja atbalsts netiktu sniegts, tiks vērtēts šajā spriedumā. Atbildi uz šo jautājumu Satversmes tiesa var sniegt bez vēršanās Eiropas Savienības Tiesā. Savukārt jautājums par personas tiesībām pārsūdzēt Eiropas Komisijas lēmumu ir jau risināts Eiropas Savienības Tiesā. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet: ja personai, kura vēlas apstrīdēt Eiropas Komisijas lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, neapšaubāmi ir locus standi, tai šis tiesību aizsardzības līdzeklis jāizmanto. Tomēr tas neietekmē minētajai personai piešķirto iespēju apstrīdēt to valsts tiesību aktu likumību, ar kuriem tiek izpildīts Eiropas Savienības tiesību akts, kompetentajās valsts tiesās (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 25. jūlija sprieduma lietā C-135/16 "Georgsmarienhütte and Others" 18. un 22. punktu). Tādējādi tas, ka Pieteikumu iesniedzējs nav apstrīdējis lēmumu Nr. 2015/162, neietekmē viņa tiesības prasīt apstrīdētā regulējuma satversmības izvērtēšanu. Līdz ar to lūgums par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai ir noraidāms.