20. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas paredz īpašuma tiesību atsavināšanu, jo viņam jau vairāk nekā piecus gadus faktiski esot atņemtas jebkādas tiesības rīkoties ar sev piederošo īpašumu. Savukārt Saeima šādam apgalvojumam nepiekrīt. Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām attiecībā uz pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzēju, esot nodrošināts tikai un vienīgi tas, ka viņi negūst turpmāku nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas. 20.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15. punktu). Vispārīgi Pieteikumu iesniedzējam ir prasījuma tiesības uz Termiņdepozīta līguma izpildi. Šāds prasījums ir "īpašums" 105. panta izpratnē. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt šā panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības arī atņemt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 13. punktu). Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi un ceturtais teikums paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz apstrīdētajām normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu). 20.2. Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi. Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais, kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs, nosaka tiesības uz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu; otrais noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu un paredz tai zināmus nosacījumus; trešais noteikums, kas ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm pilnvaras kontrolēt īpašuma izmantošanas kārtību saskaņā ar vispārējām interesēm. Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību netraucētā īstenošanā, un tādēļ tie ir jāinterpretē, ņemot vērā pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania", pieteikums Nr. 28342/95, 76. punktu, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong and Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr. 7152/75, 63. punktu). Gadījumā, kad personas īpašuma tiesības saskaņā ar likumu ir "dzēstas", Eiropas Cilvēktiesību tiesa personas sūdzību skatīs saskaņā ar otro noteikumu, kas attiecas uz īpašuma atņemšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts: lai izlemtu, vai ir notikusi īpašuma atņemšana, jāņem vērā ne tikai tas, vai notikusi oficiāla īpašuma atsavināšana vai īpašuma tiesību nodošana, bet arī jāizpēta faktiskā situācija. Tā kā Konvencijas mērķis ir garantēt praktiskas un efektīvas tiesības, ir jāpārliecinās par to, vai īpašuma tiesības nav atsavinātas de facto (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong and Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr. 7152/75, 63. punktu un 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania", pieteikums Nr. 28342/95, 76. punktu). 20.3. Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-36-01 jau ir atzinusi: tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos procentu maksājumus nenozīmē, ka pēc būtības tiktu atsavinātas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Minētais īpašums - proti, prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu - tiek saglabāts, jo valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.2. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs uzsver, ka viņam ir atņemtas prasījuma tiesības uz Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, un tādēļ atšķirībā no tā, kas tika secināts lietā Nr. 2014-36-01, ir atzīstams tas, ka notikusi īpašuma tiesību atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Apstrīdētās normas paredz īpašuma izmantošanas ierobežojumu uz laiku no atbalsta piešķiršanas līdz atbalsta sniegšanas beigām, kā arī gadījumā, kad ir uzsākts komercdarbības likvidācijas process, - līdz brīdim, kad ir pilnībā atmaksāts saņemtais atbalsts. Vienlaikus apstrīdētās normas paredz arī potenciālu pakārtoto saistību kreditoru prasījumu dzēšanu. Taču šo saistību dzēšana izriet nevis no tā, ka valsts ir sniegusi atbalstu, bet gan no tā, ka, pabeidzot likvidācijas procesu, komercsabiedrībai nav pakārtoto saistību kreditoru prasījumu apmierināšanai pietiekamu naudas līdzekļu. Proti, Kontroles likuma 8.1 panta trešā daļa paredz nevis prasījuma tiesību atņemšanu pakārtoto saistību kreditoriem, bet gan to, ka pat tādā gadījumā ja šie prasījumi nav apmierināti, likvidācijas process ir pabeidzams, un komercsabiedrība ir izslēdzama no publiskā reģistra. Turklāt atbilstoši šai normai arī atbalsta neatmaksāšana nav šķērslis tam, lai komercsabiedrība, pabeidzot likvidācijas procesu, tiktu izslēgta no publiskā reģistra. Tādējādi apstrīdētās normas paredz nevis pakārtoto saistību kreditoru prasījuma tiesību atsavināšanu, bet gan šo tiesību izmantošanas ierobežošanu uz noteiktu laiku. Tas, vai pakārtoto saistību kreditors faktiski varēs šīs tiesības izmantot, ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija pēc atbalsta sniegšanas, proti, no tā, vai komercsabiedrībai būs pietiekami finanšu līdzekļi. Īpašuma tiesību atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē nevar būt atkarīga tikai no konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem. Proti, nav iedomājama tāda situācija, ka konkrētais īpašums ar tiesību normu tiek un tajā pašā laikā netiek atsavināts. Lai atzītu, ka īpašums ticis vai tiek piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, ir nepieciešama tāda valsts rīcība, kas vērsta uz konkrētā īpašuma atņemšanu. Taču apstrīdētās normas šādu valsts rīcību neparedz. Tādējādi apstrīdētās normas ir aplūkojamas nevis Satversmes 105. panta ceturtā teikuma, bet gan šā panta pirmo triju teikumu tvērumā. Līdz ar to apstrīdētās normas pakārtoto saistību kreditoram ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteiktās tiesības uz īpašumu.