29. Article

Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas paredz būtisku, neatgriezenisku un visu viņa turpmāko dzīvi ietekmējošu īpašuma tiesību aizskārumu, savukārt sabiedrības ieguvums esot tikai finansiāls un relatīvi neliels salīdzinājumā ar kopējiem valsts budžeta līdzekļiem, kas izlietoti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka". Saeima norāda, ka lietderīga valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs. Labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu nodarīto kaitējumu. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm būtu piešķirama prioritāte. 29.1. Apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību kreditoru tiesības uz īpašumu. Pakārtotās saistības ir tiesiskās attiecības ar īpašu raksturu, kas veidojas starp komercsabiedrību un tās kreditoru. Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis norāda, ka pakārtotās saistības būtība skaidrojama ar pakārtotības jēdzienu. Tas nozīmējot to, ka maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā sākumā tiek apmierināti visi augstāku kārtu kreditoru prasījumi, tad pakārtotā prasījuma turētāja prasījumi un visbeidzot pamatkapitāla devēju prasījumi. Tādējādi pakārtoto saistību kreditora prasījums esot piekritīgs vienai no pēdējām kreditoru kārtām. Turklāt pakārtotība sākoties nevis līdz ar maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu, bet gan krietni pirms tam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126. un 129. lp.). Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, uzskatāms par riskantāku. Pastāv lielāka iespējamība, ka kredītiestāde šīs saistības nepildīs, jo no tām izrietošie prasījumi ir apmierināmi tikai pēc tam, kad ir apmierināti visi no garantētajiem noguldījumiem izrietošie prasījumi un pārējo kreditoru - bet ne kredītiestādes akcionāru - prasījumi. Toties šīs saistības ir ienesīgākas, jo ietver īpaši augstas, kreditoram izdevīgas procentu likmes (sk. Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, biedrības "Latvijas finanšu nozaru asociācija", Jāņa Kārkliņa un Paula Zeņķa viedokļus lietas materiālu 5. sēj. 94., 128., 136. lp. un 6. sēj. 16. lp.). Īpašuma tiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumā tiks ņemts vērā konkrēto tiesisko attiecību īpašais raksturs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības negarantē pasargāšanu no komercdarbības riska. Valstij nav pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmes rezultātā (sk.: Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the European Convention on Human Rights, 4th edition, Oxford: Oxford University Press, 2018, p. 861). No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka akcionāru vai pakārtoto saistību kreditoru ieguldītās vērtības iespējamā neatgūšana ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Akcionāri un pakārtoto saistību kreditori var gūt augļus kredītiestādes veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir pakļauti visbūtiskākajam riskam. Savukārt valsts negarantē riskanta biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no komercdarbības riska. Šis princips atspoguļojas tajā nosacījumā, ka maksātnespējīgas kredītiestādes pakārtoto saistību kreditoru un akcionāru prasības tiek apmierinātas pirmspēdējās un pēdējās (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu). No pakārtoto saistību rakstura izriet komercdarbības risks, kas attiecīgajiem kreditoriem ir jāizvērtē un, nododot savus naudas līdzekļus kredītiestādei, jāuzņemas, proti, risks, ka kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā aizdotie naudas līdzekļi var tikt dzēsti. Šis risks attiecas ne tikai uz maksātnespējas vai likvidācijas procesu, bet uz visu laika periodu, kamēr kredītiestādei ir finansiālās grūtības. Šīs grūtības var tikt un izskatāmajā lietā arī tika risinātas ar valsts iesaisti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka" un vēlāk AS "Reverta". Komercdarbības risks ietekmē pakārtoto saistību kreditora prasījuma apmierināšanas iespēju arī visā atbalsta sniegšanas laikā. Atbalsta sniegšana un no tās izrietošās sekas nav uzskatāmas par papildu komercdarbības risku. Finansiālās grūtības ir komercdarbības risks neatkarīgi no tā, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem tās tiek risinātas. Kā tika atzīts jau iepriekš, atbalsta sniegšana iespējama vienīgi izņēmuma gadījumos. Atbalsta sniegšanas negatīvie aspekti jāskata ne tikai tirgus perspektīvā - kā komercsabiedrību bezatbildīgas rīcības riski un konkurences traucējumi -, bet arī, ņemot vērā sabiedrības publiskās intereses, proti, ieinteresētību valsts budžeta līdzekļu pamatotā un racionālā izlietojumā. Tādējādi pakārtoto saistību kreditoram ir jārēķinās ar to, ka atbalsta sniegšana finansiālās grūtībās nonākušajai kredītiestādei ietekmēs arī viņa situāciju, proti, jārēķinās ar to, ka viņš sava prasījuma apmierinājumu nesaņems tikmēr, kamēr nebūs atmaksāts atbalsts. 29.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka pēc atbalsta sniegšanas viņam nebija pamata šaubīties par to, ka viņš saņems atpakaļ aizdevuma pamatsummu. Arī no tā brīža, kad viņš saņēmis dāvinājumā no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, līdz apstrīdēto normu pieņemšanai viņam neesot bijis pamata uzskatīt, ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" varētu apdraudēt viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu. Savukārt Saeima uzsver, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā paļāvība nav pamatota un saprātīga. Laikā, kad Pieteikumu iesniedzējs ieguva no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesības, nebija spēkā neviena tiesību norma, kas būtu garantējusi Pieteikumu iesniedzējam tā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS "Parex banka" darbības izbeigšanas gadījumā. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips. Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Lai izprastu un atbilstoši piemērotu vispārējos tiesību principus, vienmēr jāpatur prātā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas augstākais un galvenais mērķis - taisnīgums (sk.: Dr.iur. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: D. Rezevskas izdevums, 2015, 129.-130. lp.). Tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar tiesiskās sistēmas pamatvērtībām. Tā piemērošana nav un nevar būt pašmērķīga. Ikvienā gadījumā ir būtiski nodrošināt taisnīgu gala rezultātu. Satversmes tiesa atzinusi: ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši atbalsta rezultātā komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka likumdevējs ar tiesību normu palīdzību spētu atrisināt ikvienu dzīves gadījumu. Tiesiskās attiecības ir mainīgas un var veidoties netipiskas situācijas, kas prasa to noregulējumu nekavējoties. Tiesiskā regulējuma neesība var būt netaisnīga (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-03-01 18.1. punktu). Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punktu). Vispārīgā gadījumā valsts rada tādus apstākļus, lai komersanti var brīvi veikt komercdarbību, tostarp savā starpā konkurēt. Izņēmuma gadījumos valsts var iejaukties un attiecīgajam tirgus dalībniekam sniegt atbalstu. Taču šādā gadījumā neviena persona nedrīkst gūt nepamatotu labumu jeb labumu, ko tā negūtu, ja parastos tirgus apstākļos konkrētais tirgus dalībnieks vairs nespētu piedalīties komerctiesiskajā apritē un konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem. Liedzot iespēju gūt nepamatotu labumu, tiek nodrošināta normāla tirgus darbība. Minētais ir taisnīguma principa konkretizācijas elements. Ar apstrīdētajām normām atbilstoši taisnīguma principam ir radīti tādi apstākļi, kas ir iespējami tuvi tam, kādi tie būtu gadījumā, ja atbalsts nebūtu sniegts. Tātad atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu. Speciāla regulējuma izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņēmušas atbalstu, ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu pakārtoto saistību izpildei. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi varētu tikt apmierināti pirms komercdarbības atbalsta atmaksas. Taču atbalsts tiek sniegts, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai un atjaunotu tās maksātspēju, nevis lai piešķirtu līdzekļus jebkuru kreditoru prasījumu apmierināšanai. Pakārtoto saistību kreditori nevar rēķināties ar to, ka viņu prasījumi tiks apmierināti tāpēc, ka komercsabiedrība ir saņēmusi atbalstu. 29.3. Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka indivīds var paļauties uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Šis princips prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu un 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01 14. punktu). Pieteikumu iesniedzējs argumentē, ka atbilstoši regulējumam, kas bija spēkā līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas pieņemšanai, viņam bija tiesības saņemt Termiņdepozīta līguma pamatsummu. Tiesiskās attiecības starp Pieteikumu iesniedzēju un AS "Parex banka" (vēlāk AS "Reverta") tika nodibinātas pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā stāšanās un tās spēkā stāšanās laikā vēl turpinājās. Tātad šī norma līdz ar tās spēkā stāšanos tika piemērota jau ievadītām, bet ne noslēgtām attiecībām. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesiskās attiecības ietekmēja ar tūlītēju spēku. Likumdevējam ir tiesības noteikt tiesību normām tūlītēju spēku. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu). Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējam ir radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš būs tiesīgs prasīt Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu). Kā norāda pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs, ieguldījums subordinētajā kapitālā uzskatāms par paaugstināta riska ieguldījumu, kas var tikt pakļauts tiesiskā regulējuma izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad mainījušies arī faktiskie apstākļi, proti, kredīta saņēmējs nokļuvis ievērojamās saistību izpildes grūtībās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 101. lp.). Likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Tas nozīmē, ka tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu). No tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret nekonsekventu valsts rīcību neapšaubāmi ir likumdevēja pienākums, tam pieņemot normatīvos aktus. Taču to nevar skatīt atrauti no apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgu likumdevēja rīcību. Tiesiskās paļāvības vērtējumā izskatāmajā lietā nozīme ir tam, kā ārējie faktori ietekmējuši konkrētu likumdevēja rīcību. AS "Parex banka" finansiālās grūtības, potenciālā maksātnespēja un likvidācija 2008. gadā radīja Latvijas valstī līdz šim vēl nebijušu situāciju, kas prasīja valsts iesaisti šīs bankas glābšanā un atbalsta sniegšanu. Līdz ar to bija nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādos apstākļos Pieteikumu iesniedzējs nevarēja saprātīgi paļauties uz to, ka tiesību normas jautājumā par Termiņdepozīta līguma izpildi un atbalsta kontroli netiks grozītas, un ka to grozījumi neietekmēs tiesiskās attiecības, kas bija izveidojušās starp AS "Parex banka" (vēlāk AS "Reverta") un Pieteikumu iesniedzēju. Tas, ka vēl zināmu laiku pēc tam, kad tika sākta atbalsta sniegšana AS "Parex banka", nepastāvēja tāds nacionālais tiesiskais regulējums, kas ierobežotu valsts atbalsta izmantošanu pretēji tā mērķiem, nenozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējs būtu varējis saprātīgi paļauties uz to, ka šie trūkumi netiks novērsti un viņa situācija nekad nemainīsies. Citiem vārdiem sakot, Pieteikumu iesniedzējam nevarēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainīgumu. Pieteikumu iesniedzējs norāda arī uz to, ka likumdevējs neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, proti, neesot noteikts ne pārejas periods, ne pienācīga kompensācija pakārtoto saistību kreditoriem. No Pieteikumu iesniedzēja paustajiem argumentiem izriet, ka viņam vēlamais pārejas periods būtu vismaz 11 mēneši no brīža, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.). Pat ja tiesiskās paļāvības princips būtu skarts, no tā neizriet personas tiesības sagaidīt kāda konkrēta, tai vēlama pārejas perioda noteikšanu. Pieteikumu iesniedzējs nepamatoti norāda, ka pārejas periodam vajadzējis būt vismaz 11 mēnešu ilgam. Šāda Pieteikumu iesniedzēja vēlme ir saprotama, jo tas nozīmētu, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kļūtu piemērojama pēc Termiņdepozīta līgumā noteiktā saistību izpildes termiņa, taču nav pamatota. Satversmes tiesa uzsver, ka atbalsts tika sniegts finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Tas bija nopietns signāls tās kreditoriem, tostarp pakārtoto saistību kreditoriem, par šīs komercsabiedrības nespēju pildīt uzņemtās saistības. Šādos apstākļos nav izšķirošanas nozīmes tam, ka, pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, netika noteikts pārejas periods. Kā jau tika atzīts šajā spriedumā, Kontroles likuma 8. panta pirmajā daļā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts sabiedrības interešu aizsardzībai. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt to, ka netiek izšķērdēti valsts budžeta līdzekļi, un tas izskatāmajā gadījumā ir panākams ar to, ka pakārtoto saistību kreditori, proti, personas, kas pašas uzņēmušās ievērojamu komercdarbības risku, nesaņem nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Neveicot sloga sadali starp šiem kreditoriem un sabiedrību, tiktu apdraudēta valsts spēja pēc iespējas atgūt tās ieguldītos naudas līdzekļus. 29.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks, jo šīs normas attiecinātas uz līgumu, kura izpildes termiņš bija iestājies gandrīz pirms diviem gadiem, proti, uz tiesiskajām attiecībām, kuras izbeigušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Šāds atpakaļvērsts spēks neesot attaisnojams. Pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs norāda, ka Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tās ir normas ar turpmāk vērstu spēku (sk. lietas materiālu 6. sēj. 103. lp.) Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa regulē tādas komercsabiedrības likvidācijas procesu, kurai ir sniegts atbalsts. Šo normu sekas iestājas tikai komercsabiedrības likvidācijas gadījumā. Tādēļ, vērtējot šo normu spēku laikā, ir būtisks attiecīgās komercsabiedrības likvidācijas procesa uzsākšanas brīdis. Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa stājās spēkā 2017. gada 2. februārī. Savukārt AS "Reverta" akcionāru sapulcē lēmums uzsākt AS "Reverta" likvidāciju pieņemts 2017. gada 29. maijā (sk., piemēram, AS "Reverta" 2019. gada darbības pārskata 8. lp., pieejams: www.reverta.lv), tātad vairāk nekā trīs mēnešus pēc Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas spēkā stāšanās. Tādējādi šīm normām attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju bija turpmāk vērsts spēks. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējam laikā, kad tika uzsākta AS "Reverta" likvidācija, jau bija zināms, kādas būs tās sekas, un viņš ar šīm sekām varēja rēķināties. Ievērojot to, ka atbalstu veido valsts budžeta līdzekļi, kas ir visas sabiedrības kopīga manta, tas tiek piešķirts visas sabiedrības interesēs, un līdz ar to arī atbalsta mērķis ir aizsargāt sabiedrību, nevis atsevišķas personas - pakārtoto saistību kreditorus. Valstij nav pienākuma ar atbalsta mehānismu nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori saņem prasījumu apmierinājumu. Ja kredītiestāde nespēj atmaksāt atbalstu, nav pamata apmierināt pakārtoto saistību kreditoru prasījumus. Sabiedrības ieguvums no tā, ka valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti taupīgi un atgūti pēc iespējas ātrāk, ir lielāks par atsevišķu pakārtoto saistību kreditoru ciestajiem zaudējumiem. Atsevišķu personu interese atgūt savus naudas līdzekļus nav samērīga ar aizskārumu, kas varētu tikt radīts sabiedrības interesēm, jo sloga sadales principa neieviešana liegtu sabiedrībai pēc iespējas maksimālā apmērā atgūt tās ieguldītos naudas līdzekļus. Tādējādi labums, ko no apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks par pakārtoto saistību kreditoru tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.