5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam. Ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu iesniedzējam netiekot atņemtas īpašuma tiesības Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Apstrīdētais regulējums pakārtoto saistību kreditoriem ierobežojot īpašuma tiesības, kas noteiktas Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos. Prasība ieviest apstrīdēto regulējumu esot izrietējusi no Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas mērķis bijis ieviest sloga sadales principu, novēršot to, ka pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no komercsabiedrībai piešķirtā atbalsta. Apstrīdētais regulējums nodrošinot to, ka pakārtoto saistību kreditori uzņemas nastu, kas ir samērīga ar nastu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji atbalsta sniegšanas laikā, un vienlaikus arī to, ka valsts izpilda lēmumā Nr. 2015/162 apstiprinātās apņemšanās. Apstrīdētais regulējums nosakot kārtību, kādā tiek apmierināti kreditoru prasījumi, un neparedzot to, ka pakārtoto saistību kreditoru tiesības viņiem varētu tikt atņemtas. Apstrīdētais regulējums neietverot traucēkļus, kas liegtu pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzējam, izmantot savas prasījuma tiesības, un - vēl jo vairāk - neparedzot prasījuma tiesību atsavināšanu. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējam izdosies atgūt noguldījuma pamatsummu, esot atkarīgs no AS "Reverta" finansiālā stāvokļa. Vajagot ņemt vērā to, ka gluži kā jebkurās līgumiskajās attiecībās viss ir atkarīgs no otras puses spējas pildīt līgumsaistības. Komercdarbība esot saistīta ar risku, un varot gadīties tā, ka debitors nav spējīgs nokārtot savas saistības. Šis risks vēl jo lielāks esot tad, ja aizdevums ieskaitīts subordinētajā kapitālā. Tieslietu ministrija apšauba Pieteikumu iesniedzēja viedokli, ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" pasliktinājusi viņa stāvokli. AS "Parex banka" bijušas nopietnas finansiālas problēmas, un, ja tai netiktu sniegts atbalsts, Pieteikumu iesniedzēja stāvoklis būtu pat sliktāks nekā tagad. Ne likvidācijas, ne maksātnespējas tiesiskais regulējums, kas tādā gadījumā būtu jāpiemēro, nepieļautu procentu maksājumu veikšanu. Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums esot saistīts ar citu kreditoru, tostarp valsts, tiesību aizsardzību. Apstrīdētais regulējums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti, ar likumu, kas pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību, ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēts. Tieslietu ministrija apšauba, ka tad, ja likumdevējs būtu vēl dziļāk izvērtējis apstrīdētajā regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu, visus izteiktos apsvērumus, veicis papildu pētījumus un riska novērtēšanas pasākumus, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā netika pārkāpts labas likumdošanas princips. Nevarot piekrist apgalvojumam, ka likumdevējs neesot izvērtējis regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, jo valstij ar apstrīdēto regulējumu esot bijis jāievieš sloga sadales princips, ko tā saskaņā ar lēmumu Nr. 2015/162 bija apņēmusies ieviest līdz 2015. gada 30. aprīlim. Arī likumdošanas procesā notikušo diskusiju daudzums nevarot būt par pamatu atzinumam, ka tiesību norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Tas, ka deputāti subjektīvu iemeslu dēļ nav izmantojuši savas tiesības runāt, nevarot būt par pamatu labas likumdošanas principa pārkāpuma konstatēšanai. Apstrīdēto regulējumu likumdevējs pieņēmis, ievērojot racionāla likumdevēja principu un tiesību sistēmas vienotības principu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertās normas esot savstarpēji cieši saistītas. Kontroles likuma 8.1 pants esot Kontroles likuma 8. panta loģisks turpinājums, ar kuru novērstas tiesiskā regulējuma nepilnības. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības nodrošināšana. Minēto mērķi ar šo regulējumu varot sasniegt, jo likumdevēja izvēlētais līdzeklis atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām. Līdzīgs regulējums, kas pieļauj komercsabiedrības likvidēšanu pirms visu kreditoru prasījumu apmierināšanas, jau pastāvot Kredītiestāžu likumā un Maksātnespējas likumā, tāpēc to varot uzskatīt par iederīgu Latvijas tiesību sistēmā. Labums, ko gūstot sabiedrība, esot ievērojami lielāks nekā Pieteikumu iesniedzējam radītās nelabvēlīgās sekas, jo ar apstrīdēto regulējumu valsts panākot to, ka līdzekļi, ko tā izlietojusi atbalsta sniegšanai, atgriežas valsts kasē un līdz ar to ir izmantojami sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, ka pakārtoto saistību kreditori negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta. Šāds regulējums nodrošinot tiesisko stabilitāti un novēršot valsts līdzekļu aizplūšanu, tātad atbilstot visas sabiedrības interesēm. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem. Maksātnespējas procesa un likvidācijas procesa regulējums būtu pretrunā ar lēmumu Nr. 2015/162 un nenodrošinātu atbalsta atmaksāšanu tādā pašā apmērā, kādā to nodrošinot apstrīdētais regulējums. Arī ar Pieteikumu iesniedzēja minētajiem alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmais mērķis netiktu sasniegts. Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā paļāvība uz to, ka viņam saglabāsies tiesības saņemt noguldījuma pamatsummas atmaksu, ar apstrīdēto regulējumu netiek skarta. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu neesot radīta tāda situācija, ka Pieteikumu iesniedzējs nevar saņemt atpakaļ tam pienākošos subordinētā aizdevuma pamatsummu. Apstrīdētais regulējums tikai, pirmkārt, nosakot secību, kādā komercsabiedrība pilda savas saistības pret kreditoriem, pakārtoto saistību kreditoriem un akcionāriem, un, otrkārt, nosakot rīcību gadījumos, kad komercsabiedrība nav spējīga savas saistības nokārtot. Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām nevarot tikt uzskatīta par ikdienišķu parādību, tāpēc valsts ar apstrīdēto regulējumu iegūstot kreditora statusu un tāpat kā citi kreditori pēc šā sava statusa kreditoru hierarhijā ieņemot augstāku vietu nekā pakārtoto saistību kreditori. Tas izrietot arī no sloga sadales principa. Līdz ar to prioritārā kārtā vajagot apmierināt valsts prasījumus un tikai pēc tam - pakārtoto saistību kreditoru prasījumus. Pakārtoto saistību kreditoru, tostarp Pieteikumu iesniedzēja, prasījumu apmierināšanas kārtība paliekot nemainīga, proti, tie joprojām esot apmierināmi tikai pēc visu kreditoru prasījumu apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas. Šādu kārtību esot paredzējis arī Termiņdepozīta līgums. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējs varēs saņemt noguldījuma pamatsummas atmaksu, esot atkarīgs no komercsabiedrības finansiālā stāvokļa, nevis no apstrīdētā regulējuma, tāpēc tiesiskā paļāvība uz jau iegūtu tiesību saglabāšanu ar apstrīdēto regulējumu netiekot pārkāpta. Latvija neesot devusi nekādas garantijas tam, ka tiesību normas par atbalsta kontroli nākotnē netiks grozītas vai papildinātas. Tātad Pieteikumu iesniedzējs neesot varējis paļauties uz to, ka Kontroles likums nekad netiks grozīts, un Pieteikumu iesniedzējam neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanas vai īstenošanas iespējamību. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot pieņemta 2014. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 2014. gada 1. jūlijā, taču jau pēc šīs normas pieņemšanas, konkrēti 2016. gada 13. jūnijā, civillietā esot pieņemts spriedums, ar kuru Pieteikumu iesniedzēja prasība tika apmierināta pilnībā. Tātad Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa vēl divus gadus pēc tās spēkā stāšanās neesot ietekmējusi civillietas iznākumu. Turklāt Pieteikumu iesniedzēja prasības noraidīšana neesot bijusi pamatota ar Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu. Salīdzināmā personu grupa esot atbalstu saņēmušu komercsabiedrību, konkrēti AS "Parex banka", pakārtoto saistību kreditori, nevis komercsabiedrību pakārtoto saistību kreditori un kredītiestāžu pakārtoto saistību kreditori. Visi AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditori atrodoties vienādos apstākļos, jo ne tikai Pieteikumu iesniedzējs, bet arī pārējie pakārtoto saistību kreditori savu prasījumu varot atgūt tikai pēc valsts sniegtā atbalsta atmaksāšanas un ne pret vienu no pakārtoto saistību kreditoriem apstrīdētais regulējums neparedzot atšķirīgu attieksmi. Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmā daļa esot attiecināma uz pakārtoto saistību kreditoriem un tieši tāpat kā apstrīdētais regulējums paredzot aizliegumu pildīt pakārtotās saistības pirms atbalsta sniegšanas beigām. Kredītiestāžu likuma pārejas noteikumu 36. punkta subjekti arī esot pakārtoto saistību kreditori, taču tie salīdzinājumā ar pakārtoto saistību kreditoriem, uz kuriem attiecināmas Kontroles likuma normas, atrodoties atšķirīgos apstākļos, jo minētais pārejas noteikums paredzot izņēmumu no aizlieguma pildīt pakārtotās saistības. Tomēr šī norma līdz apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim esot piemērota attiecībā uz visiem AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp arī Pieteikumu iesniedzēju, un tātad arī šis pārejas noteikumu punkts neesot radījis atšķirīgu attieksmi.