6. Article

Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam. AS "Parex banka" bijusi sistēmiski nozīmīga kredītiestāde Latvijas finanšu tirgū, tāpēc arī tās pārņemšana un atbalsta sniegšana tai esot bijusi pamatota un nepieciešama. Latvija, pārņemot AS "Parex banka", esot sniegusi stratēģisku atbalstu visam Latvijas finanšu sektoram, nevis tikai konkrēti AS "Parex banka", jo šīs kredītiestādes problēmu padziļināšanās un saasināšanās varējusi radīt tālejošas negatīvas sekas. Ņemot vērā pakārtoto saistību īpašo raksturu (aizdevuma pirmstermiņa atprasīšana iespējama tikai kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā, un aizdevēja prasība apmierināma tikai pēc visu citu kreditoru prasību apmierināšanas), šāds aizdevums neesot pielīdzināms noguldījumam - naudas līdzekļu glabāšanai kredītiestādes kontā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem - vai īstermiņa aizņēmumam, ko kredītiestāde piesaista, veicot savas ikdienas darbības. Attiecīgi šādi līdzekļi esot pakļauti kredītiestādes darbības riskam. Pakārtotās saistības esot uzskatāmas par riskantāku darījumu nekā parastais noguldījums. Parasti pakārtoto saistību summas esot lielākas nekā noguldījumu summas, tādējādi arī procentu likme par pakārtotajās saistībās aizdotajiem naudas līdzekļiem esot augstāka nekā par noguldījumiem. Vērtējot AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditoru tiesību un interešu aizsardzību tādā gadījumā, ja kredītiestādei netiktu piešķirts atbalsts, kopsakarā ar sekām, kādas šādā gadījumā iestātos, ar lielu varbūtību varot apgalvot, ka kredītiestādes maksātnespējas procesā netiktu apmierinātas visas Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru kārtas un pakārtoto saistību kreditori kredītiestādes maksātnespējas procesa gaitā nesaņemtu atpakaļ viņu ieguldītos naudas līdzekļus. Akcionāru vai pakārtoto saistību devēju īpašuma vērtības iespējamais samazinājums izrietot no tā fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, un ieguldītās vērtības iespējamā neatgūšana esot tieši saistīta ar komercdarbības risku. Valsts negarantējot aizsardzību no šāda komercdarbības riska. Šis princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma 139.3 un 139.5 pantā. Līdz ar to valstij neesot pienākuma atbildēt par šādām attiecībām.