10. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas institūta vadošā pētniece Dr. sc. ing. Laila Zemīte - norāda, ka elektroenerģijas ražotājiem nevar būt aizsargājama tiesiskā paļāvība uz bezgalīgi ilgu valsts atbalstu. Esot svarīgi panākt, lai tradicionālie no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas ražotāji spētu konkurēt ar citiem elektroenerģijas ražotājiem un tirgū varētu ienākt jauni ražotāji. Šajā nolūkā valsts atbalsta mehānismi esot pakāpeniski jāsamazina un jāizbeidz, tādējādi sekmējot pāreju uz izmaksu ziņā efektīvāku energoapgādi. Latvijā esot aptuveni 144 mazās hidroelektrostacijas, kas saņem atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros. Valstij esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums periodiski pārskatīt valsts atbalsta apjomu. Lai gan atbalsts "dubultā tarifa" ietvaros un obligātā iepirkuma sistēma atšķiroties pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas nosacījumiem un atbalsta apjoma, tomēr abi šie mehānismi esot uzskatāmi par valsts atbalsta shēmām, kuru mērķis ir veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Tādēļ likumdevējs esot pamatoti atbalsta perioda jēdzienā un pārkompensācijas aprēķinā iekļāvis visu to atbalstu, ko elektroenerģijas ražotāji ir saņēmuši. Valsts atbalsta mehānismi lielākajā daļā gadījumu esot izmantojami nolūkā stimulēt tieši ražošanas uzsākšanu un jaunu ražotāju ienākšanu tirgū. Valsts atbalsta mērķis neesot peļņas garantēšana komersantiem neierobežotā laikā. Esot jāņem vērā tas, ka mazo hidroelektrostaciju ilgstoša darbība var negatīvi ietekmēt apkārtējo vidi, upju gultni, kā arī iznīcināt ekoloģiski jutīgas zivju sugas un biotopus. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas cena Latvijā esot viena no augstākajām visā Eiropas Savienībā. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā atbalsta perioda ilgums nedrīkstot pārsniegt 12 gadus un atbalsta apmērs esot aptuveni divas reizes mazāks, nekā elektroenerģijas ražotāji Latvijā to saņem obligātā iepirkuma ietvaros. Arī citās valstīs - Čehijā, Francijā, Vācijā, Dānijā, Grieķijā, Luksemburgā un Lielbritānijā - atbalsta perioda ilgums nepārsniedzot 20 gadus no brīža, kad stacija nodota ekspluatācijā. Tāpat kā Latvijā, arī šajās valstīs elektroenerģijas ražotājiem pēc atbalsta perioda beigām esot bijis grūti pielāgoties jaunajai situācijai. Katra dalībvalsts esot tiesīga paredzēt tādus valsts atbalsta nosacījumus, lai sasniegtu savus mērķus attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas galapatēriņā. Tas nozīmējot, ka valsts atbalsts, ņemot vērā faktisko situāciju, var tikt gan palielināts, gan arī samazināts. Vērtējot atbalsta apmēru, citstarp esot jāņem vērā arī pašas ražošanas izmaksas. Salīdzinājumā, piemēram, ar biomasas vai saules enerģijas stacijām elektroenerģijas ražošanas izmaksas hidroelektrostacijās esot nelielas. Ar kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normu dažādiem ražotājiem sniedzamā atbalsta apjoms tiekot izlīdzināts, vienlaikus nodrošinot šo staciju darbības rentabilitāti. Tā kā vēsturiskais atbalsts ir bijis nozīmīgs mazo hidroelektrostaciju izveidošanai un nodrošinājis šo staciju attīstības iespējas, arī no ekonomiskā viedokļa esot pamatota tā iekļaušana pārkompensācijas aprēķinā.