3. Article

Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" un Dobeles rajona Bērzes pagasta zemnieku saimniecība "DZIRNAVAS" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 1. panta otrās daļas 3.1 punkta vārdi "vai citu darbības atbalstu elektroenerģijas ražošanai", 30.4 panta pirmā un otrā daļa, 31.4 panta pirmās daļas otrais teikums un pārejas noteikumu 83. punkts (turpmāk arī - apstrīdētais regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam. 3.1. Pieteikumu iesniedzējas savas komercdarbības ietvaros tām piederošajās hidroelektrostacijās ražojot elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Laikā no 1998. gada līdz 2006. gadam sabiedrība ar ierobežotu atbildību "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" esot saņēmusi valsts atbalstu, proti, tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par iepirkuma cenu, kas bija atbilstoša divkāršam valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" elektroenerģijas realizācijas vidējam aprēķina tarifam (turpmāk arī - atbalsts "dubultā tarifa" ietvaros). Tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas lēmumu, tā ieguvusi 2009. gada 9. februārī. Savukārt Dobeles rajona Bērzes pagasta zemnieku saimniecība "DZIRNAVAS" atbalstu "dubultā tarifa" ietvaros esot saņēmusi laikā no 1996. gada līdz 2004. gada 1. jūnijam, bet 2007. gada 23. novembrī ar Ekonomikas ministrijas lēmumu tai piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieņemot Grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, likumdevējs citstarp esot konkretizējis atbalsta perioda jēdzienu, tajā iekļaujot arī to atbalstu, ko elektroenerģijas ražotāji saņēmuši pirms tam, kad ieguvuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tā rezultātā Pieteikumu iesniedzējām valsts atbalsts obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros tikšot pārtraukts jau 2023. gada 15. februārī, jo tās pirms tam, kad ieguva tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, bija saņēmušas citu atbalstu un tas tiek ieskaitīts kopējā atbalsta periodā. Tāpat likumdevējs ar Grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā esot mainījis iepriekš noteikto obligātā iepirkuma ietvaros darbojošos elektrostaciju pārkompensācijas novēršanas mehānismu, jo paredzējis ņemt vērā arī to valsts atbalstu, ko komersanti saņēmuši pirms tam, kad ieguvuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Iepriekš normatīvajos tiesību aktos noteiktajā matemātiskajā aprēķinā pārkompensācijas novēršanai esot bijis paredzēts ņemt vērā tikai tādu atbalstu, kas sniegts saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29. pantu. Pēc šāda principa cenas diferencēšanas koeficients pārkompensācijas novēršanai esot noteikts arī abām Pieteikumu iesniedzējām. Turklāt tieši šāda pārkompensācijas riska novēršanas metode ar Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu par valsts atbalstu lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) (turpmāk - Eiropas Komisijas lēmums) esot atzīta par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Pieteikumu iesniedzēju tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un par to saņemt noteikta apmēra atlīdzību ietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā. Ar apstrīdēto regulējumu šīs tiesības esot ierobežotas. Turklāt likumdevējs esot pārkāpis arī tiesiskās drošības principu, tiesiskās paļāvības principu un ilgtspējīgas attīstības principu. 3.2. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo neesot ievērots labas likumdošanas princips. Proti, likumdevējs neesot izvērtējis likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību nedz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem, nedz Satversmei un Eiropas Savienības tiesību normām. Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra direktīvas 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (turpmāk - Direktīva 2018/2001) 6. panta pirmajā daļā ietvertais finansiālā atbalsta stabilitātes princips liedzot dalībvalstīm ar atbalstu saistītos nosacījumus pārskatīt tā, ka negatīvi tiek ietekmētas šādi piešķirtās tiesības un apdraudēta jau atbalstīto projektu ekonomiskā dzīvotspēja. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, Latvija esot rīkojusies pretēji šim principam, tādējādi apdraudot arī savu mērķu sasniegšanu attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvara palielināšanu kopējā enerģijas galapatēriņā. Turklāt pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma tam, lai "dubultā tarifa" ietvaros saņemto atbalstu iekļautu atbalsta perioda jēdzienā un mainītu iepriekš noteikto pārkompensācijas aprēķina mehānismu. Tāpat likumdevējs neesot nodrošinājis to, lai gan pats likumdošanas process, gan tā rezultātā pieņemtais apstrīdētais regulējums būtu vērsts uz ilgtspējīgu attīstību. 3.3. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts nolūkā būtiski reformēt vai pat atcelt obligātā iepirkuma atbalsta sistēmu. Tomēr šāds mērķis neesot leģitīms. Izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti pamattiesību ierobežojuma šķietami leģitīmo mērķu sasniegšanai. Likumdevēja rīcība, kas esot vērsta uz to, lai kavētu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas jomas attīstību, ne tikai apdraudot komersantus, bet ilgtermiņā varot nodarīt būtisku kaitējumu arī visas sabiedrības labklājībai, liedzot cilvēkiem iespējas dzīvot vidē, kur tiktu mazināta klimata pārmaiņu nelabvēlīgā ietekme. Būtiska elektroenerģijas ražotāju ekonomiskās dzīvotspējas un tiem obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros sniegtā atbalsta ierobežošana novedīšot pie tā, ka vairums ražotāju būs spiesti savu darbību izbeigt. Ja likumdevējs faktiski ir izvēlējies atteikties no obligātā iepirkuma sistēmas, bet joprojām tiecas sasniegt Latvijas un Eiropas Savienības izvirzītos mērķus attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvara palielināšanu kopējā enerģijas galapatēriņā, tad tam obligātā iepirkuma sistēmas vietā būtu jāpiedāvā ekonomiski pamatoti alternatīvi risinājumi, kas nodrošinātu ražotāju pāreju no obligātā iepirkuma uz kādu cita veida atbalstu. Lai gan esot pieejami citi, alternatīvi pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, tos neesot vērtējis. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiek ierobežotas Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, neesot lielāks par to tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Atbalsts elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros esot uzskatāms par ilgstoši īstenotu un tiesību aktos nostiprinātu Latvijas valsts politiku. Šāda ilgstoša, sistemātiska un konsekventa valsts politika nozīmējot to, ka izmaiņas normatīvajos aktos, ar kuriem attiecīgā politika tiek īstenota, ir ieviešamas īpaši piesardzīgi un pārdomāti, lai neapdraudētu attiecīgo komersantu dzīvotspēju. Būtiski esot tas, lai Latvija ne tikai sasniegtu vismaz 40 procentu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā līdz 2020. gadam, bet arī visiem spēkiem attīstītu šo nozari, tādējādi dodot savu ieguldījumu Eiropas Komisijas izvirzītā mērķa - paaugstināt šo rādītāju līdz vismaz 50 procentiem - sasniegšanu 2030. gadā. Apstrīdētais regulējums apdraudot šo mērķu sasniegšanu. Lai gan obligātā iepirkuma sistēmas izmaksas daļēji sedz elektroenerģijas galapatērētāji, tomēr ilgtermiņā no šādas sistēmas esības ieguvēja esot visa sabiedrība. Obligātā iepirkuma sistēmas atcelšana varot apdraudēt sabiedrības labklājību, izraisot, piemēram, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenas pieaugumu, kā arī būtiski kavējot enerģētikas politikas virzību uz vides aizsardzību un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu. 3.4. Attiecībā uz obligātā iepirkuma atbalsta mehānisma kopējo periodu apstrīdētais Elektroenerģijas tirgus likuma pārejas noteikumu 83. punkts nosakot, ka elektroenerģijas ražotājiem, kuriem tiesības uz valsts atbalstu piešķirtas pirms 2020. gada 15. februāra uz laiku, kas pārsniedz 2023. gada 15. februāri, un kuriem atbalsta periods konkrētajā dienā sasniedzis 20 gadus, šo atbalstu turpina sniegt līdz 2023. gada 15. februārim. Savukārt attiecībā uz apstrīdēto Elektroenerģijas tirgus likuma 31.4 panta pirmās daļas otro teikumu likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu līdz 2020. gada 31. augustam izstrādāt pārkompensācijas aprēķina veikšanas kārtību un nosacījumus. Saskaņā ar šā likuma pārejas noteikumu 76. punktu sešu mēnešu laikā pēc attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās tikšot veikta elektrostaciju kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas atbilstības un pārkompensācijas izvērtēšana. Tomēr likumdevējs neesot pamatojis, kāpēc šāds laika posms būtu uzskatāms par saprātīgu, atbilstošu un samērīgu pārejas periodu. Likumdevēja rīcība, proti, vēsturiski saņemtā atbalsta iekļaušana kopējā atbalsta periodā ar atpakaļvērstu spēku un iepriekš noteiktās pārkompensācijas aprēķina veikšanas kārtības pārskatīšana, esot uzskatāma par būtisku tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, ko nevarot attaisnot nekādi nepamatota pārejas perioda noteikšana. Turklāt likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot paredzējis nekādus kompensējošus mehānismus attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējām. 3.5. Atbilstoši Satversmes 1. pantam likumdevējam esot pienākums savā darbībā ievērot ilgtspējīgas attīstības principu. Kā izrietot no Latvijas vidējā termiņa un ilgtermiņa politikas un attīstības plānošanas dokumentiem to kopsakarā, atjaunojamo energoresursu izmantošanas īpatsvara palielināšana enerģijas iegūšanā ir izvirzīta par vienu no Latvijas īstermiņa un arī ilgtermiņa attīstības stratēģijas pamatelementiem. To pieprasot arī Eiropas Savienības normatīvie akti. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot pārkāpis ilgtspējīgas attīstības principu. 3.6. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzējas norāda argumentus, kādēļ tās nepiekrīt Saeimas apsvērumiem par to, ka apstrīdētais regulējums neaizskar to tiesības uz īpašumu, kas noteiktas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā. Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka ar administratīvajiem aktiem tām piešķirtajām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par paaugstinātu cenu pašām par sevi piemīt ekonomiska vērtība un tās aizsargā Satversmes 105. panta pirmais teikums. Savukārt apstrīdētais regulējums šīs tiesības aizskarot, jo samazinot Pieteikumu iesniedzējām piešķirtā obligātā iepirkuma apjomu. Atbalsta "dubultā tarifa" ietvaros iekļaušana atbalsta periodā un pārkompensācijas aprēķinā neesot saderīga ar Eiropas Komisijas lēmumu. Ar apstrīdēto regulējumu tiekot ar atpakaļvērstu spēku pārskatītas Pieteikumu iesniedzējām jau iepriekš piešķirtās tiesības, tādējādi negatīvi ietekmējot un apdraudot jau atbalstīto projektu ekonomisko dzīvotspēju. Tas esot pretrunā ar Direktīvas 2018/2001 6. pantu.