11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr. phil. Artis Svece - uzskata, ka Satversmes ievadā minētās vērtības nav uzskatāmas par juridiski saistošiem priekšrakstiem. Neesot tāda pašsaprotama un vispārpieņemta saraksta, kurā būtu uzskaitītas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētās latviešu un lībiešu tradīcijas, kā arī vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Ja par kristīgām vērtībām atzītu jebkuru abstraktu konceptu, piemēram, mīlestību, līdzcietību vai taisnīgumu, tādā interpretācijā, kāda kristietības vēsturē ir pastāvējusi, vai jebkuru vērtību kopumu, ko kristieši kādā laika posmā vai ģeogrāfiskā areālā ir aizstāvējuši, tad šīs vērtības varot nonākt cita ar citu pretrunā. Lai nodrošinātu to, ka Satversmē nav iekšēju pretrunu, Satversmes ievadā minētās vērtības nevarot uzskatīt par tādām, kuras noteiktu to, kas Latvijas valstī ir vai nav pieļaujams. Atsaukšanās uz kristīgajām vērtībām konkrētajā Satversmes teksta daļā esot interpretējama drīzāk kā aicinājums apzināties Latvijas vēsturi, tai skaitā vērtību mantojumu. Latvijas valsts neesot veidojusies tukšā vietā, un tās sabiedrību vienojot ne tikai praktisks izdevīgums vai nejauša atrašanās noteiktā teritorijā. Identitātes un piederības apziņa esot viens no faktoriem, kas nosaka pilsoņu lojalitāti valstij un sabiedrības pastāvēšanu ilgtermiņā. Identitāti veidojot citstarp arī pagātnes, tai skaitā sabiedrības kopīgās vēstures, apzināšanās. Kristietība, tāpat kā pirmskristīgā kultūra Latvijā un Eiropā, apgaismības idejas, Eiropas modernitāte un citas idejas esot daļa no Latvijas vēstures, un šis kultūras mantojums vēl aizvien ietekmējot daudzu Latvijas pilsoņu pasaules skatījumu. Domājot par Latvijas šodienas un nākotnes sabiedrību, no šā mantojuma nevajagot vairīties. Satversmes ievads norādot koordinātas, kas iezīmējot vēstures gaitā veidojušos telpu sabiedrības lēmumu pieņemšanai, nevis sliedes, kuras kādreiz kāds būtu uzlicis un pa kurām nu sabiedrībai būtu jābrauc par spīti tam, ka katra sliede ved uz savu pusi. Doma, ka papildus dzimumam pastāv arī dzimte, neesot ne kontroversiāla, ne ideoloģiska. Vēsturiski sabiedrības, kurās dominējuši vīrieši, esot centušās kā dabiskas pozicionēt tādas sociālās normas, kas sievietēm piedēvējušas noteiktu rīcību vai īpašības. Daudzi stereotipi par to, kādai jābūt sievietei vai vīrietim, esot veidojušies sociāli, un tos visus neesot iespējams skaidrot ar iedzimtību.