13. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Satversmes ievadam un 1. pantam, kā arī 99. un 110. pantam. 13.1. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts neatbilst Satversmei, jo prasot mainīt domāšanu un attieksmi pret personām, kas sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Proti, minētās Stambulas konvencijas normas neatbilstot Satversmei kā vienots regulējums. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai minētās Stambulas konvencijas normas var atzīt par vienotu tiesisko regulējumu. 13.1.1. Atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 6. pantam katrai valstij ir tiesībspēja slēgt līgumus. Ievērojot Vīnes konvencijas 11. pantā noteikto, valsts piekrišana līguma saistošajam raksturam var būt izteikta ar parakstīšanu, līgumu sastādošu dokumentu apmaiņu, ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos vai jebkādā citā veidā, par kuru ir vienošanās. Tas, kurš no minētajiem piekrišanas veidiem ir piemērojams attiecībā uz konkrētu līgumu, saskaņā ar Vīnes konvencijas 12.-15. pantu ir atkarīgs citstarp no tā, kādu piekrišanas veidu paredz attiecīgais līgums. No Stambulas konvencijas 75. panta izriet, ka Stambulas konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, valstis, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs konvencijas izstrādāšanā, un Eiropas Savienība, taču šī konvencija stājas spēkā tikai pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas. Tā kā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtē Stambulas konvencijas normu atbilstību Satversmei, bet Stambulas konvencija vēl nav apstiprināta Saeimā, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Latvija Stambulas konvenciju ir parakstījusi atbilstoši Vīnes konvencijas un likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" prasībām. Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka konkrētajā gadījumā Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas parakstīšanu. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 7. panta 1. punktu persona tiek uzskatīta par valsti pārstāvošu nolūkā izteikt valsts piekrišanu līguma saistošajam raksturam, ja persona uzrāda attiecīgās valsts pilnvaras vai no attiecīgo valstu prakses vai no citiem apstākļiem izriet, ka to nolūks bijis uzskatīt šo personu kā valsti pārstāvošu, nepieprasot pilnvaras. Savukārt likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 6. panta otrā daļa nosaka: ja lēmumu par starptautiskā līguma noslēgšanu pieņem Ministru kabinets, pilnvaru sarunu vešanai un līguma parakstīšanai izsniedz ar Ministru kabineta lēmumu. Ievērojot minēto, Ministru kabineta 2016. gada 10. maija sēdē tika nolemts pilnvarot labklājības ministru parakstīt Stambulas konvenciju. Tātad labklājības ministram bija tiesības Latvijas vārdā parakstīt Stambulas konvenciju. Tādējādi Latvija ir parakstījusi Stambulas konvenciju atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām prasībām. 13.1.2. Starptautisko līgumu iztulkošanas noteikumi ir ietverti Vīnes konvencijā. Atbilstoši Vīnes konvencijas 31. panta 1. punktam starptautisks līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim. Savukārt saskaņā ar minētā panta 2. un 3. punktu līguma iztulkošanas nolūkā līdz ar tekstu, ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojamas citstarp līguma dalībnieku vienošanās, kas saistītas ar līguma noslēgšanu, piemērošanu un iztulkošanu. Turklāt Vīnes konvencijas 32. pants noteic, ka var izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp līguma sagatavošanas materiālus un līguma noslēgšanas apstākļus, lai apstiprinātu nozīmi, kas izriet no 31. panta piemērošanas, vai lai noteiktu nozīmi, kad iztulkošana saskaņā ar 31. pantu piešķir nozīmei divdomīgumu vai neskaidrību vai noved pie rezultāta, kas ir klaji absurds vai nesaprātīgs. Tādējādi arī izskatāmajā lietā, iztulkojot Stambulas konvencijas normas, Satversmes tiesa ņems vērā gan Stambulas konvencijas objektu un mērķi, gan tās attiecīgo normu tekstu. Turklāt Stambulas konvencijas normu iztulkošanā, ievērojot Vīnes konvencijas 32. pantā noteikto, kā papildlīdzeklis attiecīgajā gadījumā izmantojams arī ar Stambulas konvenciju vienlaikus pieņemtais tās paskaidrojošais ziņojums, kas ir atzīstams par Stambulas konvencijas sagatavošanas materiālu. 13.1.3. Starptautisko tiesību praksē ir atzīts, ka starptautiska līguma objekta un mērķa noteikšanā labā ticībā jāņem vērā citstarp attiecīgā līguma nosaukums, ievads, līguma pamattekstā postulētais attiecīgā līguma mērķis, kā arī līguma sagatavošanas materiāli un tā saturs un būtība kopumā (sk.: United Nations. Report of the International Law Commission. Sixty-third session. New York: United Nations, 2011, pp. 360-361). No Stambulas konvencijas nosaukuma izriet, ka tā ir paredzēta vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un apkarošanai. Savukārt Stambulas konvencijas ievadā noteikts, ka konvencijas dalībvalstis nosoda jebkādu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, atzīst, ka galvenais veids, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības juridiska un faktiska īstenošana, atzīst, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, atzīst, ka ar vardarbību pret sievietēm viņas tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, atzīst, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas dažādiem nopietniem vardarbības veidiem un tas ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums un galvenais šķērslis dzimumu līdztiesībai, atzīst, ka sievietes un meitenes ir pakļautas lielākam dzimtē balstītas vardarbības riskam nekā vīrieši, atzīst, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes, taču arī vīrieši var kļūt par upuriem, atzīst, ka bērni ir vardarbības ģimenē upuri un liecinieki, kā arī tiecas izveidot Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē. Stambulas konvencijas mērķi ir definēti tās 1. panta 1. punktā. Tie ir šādi: 1) aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust; 2) sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu; 3) izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības upuriem; 4) veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē; 5) nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās varētu efektīvi sadarboties, izmantojot vienotu pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanai. Stambulas konvencijas objekta un mērķa noskaidrošanā jāņem vērā arī tās materiālā darbības joma. Proti, Stambulas konvencija atbilstoši tās 2. panta 1. punktam ir piemērojama attiecībā uz jebkāda veida vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas sievietes ietekmē nesamērīgi. Savukārt Stambulas konvencijas 2. panta 2. punktā dalībvalstis tiek aicinātas konvenciju piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem. Tādējādi Stambulas konvencija tās dalībvalstīm paredz pienākumus tieši sieviešu aizsardzībai no vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē. Lēmums par to, vai Stambulas konvencijā paredzētos pasākumus attiecināt uz citiem vardarbības ģimenē upuriem, ir jāpieņem konkrētajai dalībvalstij (sk. arī: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 37). Apkopojot iepriekš izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim - jautājumiem par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu. 13.1.4. Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts paredz konvencijas dalībvalstu pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Šīs normas mērķis, apzinoties vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu kā Stambulas konvencijas objektu un mērķi, ir veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, lai mazinātu dzimtē balstītu vardarbību, kas rodas tieši šajā normā minēto uzvedības modeļu dēļ (sk. arī: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, paras. 84-85). Stambulas konvencijas 4. panta 3. punkts nosaka konvencijas dalībvalstīm diskriminācijas aizliegumu konvencijā ietverto pienākumu izpildē citstarp uz dzimuma, dzimtes un dzimtes identitātes pamata. Proti, Stambulas konvencija tajā ietverto pienākumu izpildē aizliedz diskriminēt arī personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Savukārt Stambulas konvencijas 3. panta "c" punktā ir skaidrots jēdziens "dzimte", ar to saprotot sociālās lomas, uzvedību, nodarbes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Par šīs normas saturu lietas materiālos rodami atšķirīgi viedokļi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4., 53.-54., 90.-95. lp.). Tādēļ šīs normas satura noskaidrošanā izmantojams Stambulas konvencijas paskaidrojošais ziņojums. Proti, jēdziens "dzimte" Stambulas konvencijā iekļauts, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas, kā arī noved pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu. Ar šo jēdzienu nav paredzēts aizstāt jēdzienus "vīrietis" un "sieviete" (sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 43). Satversmes tiesa atzīst, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1. punktā paredzētā pienākuma izpildē konvencijas dalībvalstīm atbilstoši Stambulas konvencijas 4. panta 3. punktam ir aizliegts pieļaut diskrimināciju citstarp uz dzimtes identitātes un dzimtes pamata. Jēdziena "dzimte" saturs ir izskaidrots Stambulas konvencijas 3. panta "c" punktā. Tādējādi minētās Stambulas konvencijas normas paredz valsts pienākumu veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, nediskriminējot citstarp tās personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Ievērojot pieteikumā paustā prasījuma būtību, Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts (turpmāk - apstrīdētais regulējums) ir atzīstami par savstarpēji cieši saistītiem, tādēļ tie izskatāmajā lietā nevar tikt aplūkoti atrauti cits no cita. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir vērtējams kā vienots tiesiskais regulējums. 13.2. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesiska regulējuma atbilstība vairākām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības vērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 14. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais regulējums uzliktu Latvijai pienākumu veicināt sabiedrības domāšanas un attieksmes maiņu attiecībā uz personām, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Tas būtu pretrunā ar Latvijas konstitucionālo identitāti, kuru aptverot Satversmes 1. pants un kuras satura atklāšanā esot izmantojamas Satversmes ievadā minētās vērtības: ģimene un kristīgās vērtības. Savukārt ar to, ka apstrīdētais regulējums paredz domāšanas un attieksmes maiņu, tiekot pārkāptas Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas un apziņas brīvību. Turklāt apstrīdētajā regulējumā noteiktais pienākums veicināt domāšanas un attieksmes maiņu apdraudot izpratni par ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, tādēļ esot pretrunā ar Satversmes 110. pantu. Tā kā prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam un 1. pantam ir saistīts ar vieniem un tiem pašiem Pieteikuma iesniedzēja apsvērumiem par Latvijas konstitucionālo identitāti, apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes ievadam un 1. pantam ir vērtējama to kopsakarā. Ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus un Pieteikuma iesniedzēja argumentus par apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmei, Satversmes tiesa visupirms vērtēs tā atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes 99. pantam un 110. pantam.