14. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam un Satversmes 1. pantam. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka no Satversmes ievada kopsakarā ar tās 1. pantu izriet valsts pienākums aizsargāt citstarp to Latvijas valsts konstitucionālās identitātes daļu, kuru raksturo kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, esot Latvijas konstitucionālo identitāti veidojoši elementi. Šie elementi to kopsakarā prasot aizsargāt tādu ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs. Sekmējot domāšanas un attieksmes maiņu attiecībā uz kristīgajām vērtībām un iepriekš minēto izpratni par ģimeni, jo īpaši to, ka persona drīkst sevi identificēt tikai ar tai dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, tiktu grozīta Latvijas konstitucionālā identitāte. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētais regulējums neskar Satversmes ievadu un 1. pantu. Turklāt Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un postulātu, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nevarot interpretēt tādā veidā, kas nepieļauj demokrātiskas tiesiskas valsts centienus novērst un izskaust cilvēktiesību pārkāpumus. 14.1. Ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Identitātes, tostarp konstitucionālās identitātes, veidošanās ir ilgs process, kas atkarīgs no vēsturiskiem apstākļiem (sk.: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 27. lpp.; Jacobsohn G. J. Constitutional Identity. The Review of Politics. 2006, Vol. 68, No. 3, p. 363). No tā savukārt izriet, ka konstitucionālā identitāte nav statiska. Konstitucionālā identitāte aptver konkrētu valsti raksturojošo valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Tā atbild gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētā valsts, proti, atspoguļo klasiskos starptautiskajās tiesībās atzītos konstitutīvos valsts elementus - teritoriju, tautu un suverēnu valsts varu -, gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētās valsts iekārta. Atspoguļojot valsts teritoriju, tautu un valsts varu konstitūcijā, tiek ņemti vērā tādi ārpusjuridiski faktori kā vēsture, politika, nacionālie, kultūras un citi faktori, kas identificē attiecīgo valsti. Savukārt konkrētās valsts iekārtas identitāti nosaka šo valsts iekārtu raksturojošie vispārējie tiesību virsprincipi. Tātad konstitucionālā identitāte ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma, nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi. Savukārt konstitūcijā ietvertās norādes citstarp uz valsts un nācijas vēsturi, tradīcijām, valsts dibināšanas apstākļiem, valsts mērķiem vai citiem elementiem, kas no konstitucionālo tiesību viedokļa palīdz atpazīt konkrēto valsti, piešķirt tai specifisku jēgu, to raksturot, ir konkrētās valsts pamatā esošās valsts identitātes elementi (sal. sk.: Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. 2012. gada 17. septembris, 79., 95., 104. un 105. sadaļa). Šie elementi ietver norādes gan uz konkrētās valsts tiesību principiem, gan uz vērtībām, kas noteica šīs valsts konstitucionālās identitātes veidošanās ceļu un tomēr pašas par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. 14.2. Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir ietverta Satversmes 1. pantā un ievadā. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes ievadā citstarp minēts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Šīs atziņas raksturo Latvijas tautas kultūras identitātes saknes - šī identitāte sakņojas gan latviskajās tradīcijās un dzīvesziņā, gan vispārcilvēciskajās vērtībās, kas cēlušās no apgaismības idejām, gan visu Eiropas kultūrtelpu ietekmējušās kristīgajās vērtībās. Kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un tiesiski atzīstama (sk. arī 11. Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 1075/Lp11 "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" anotāciju; Balodis R. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 131.-132. lpp.). Apspriežot Satversmes ievadu Saeimā, tika norādīts, ka tas iezīmē Latvijas valsts pamatus, taču atšķirībā no Satversmes pamatdaļas nesatur konkrētu tiesisku regulējumu (sk. 11. Saeimas 2014. gada 5. jūnija sēdes stenogrammu). Tas gan nenozīmē, ka Satversmes ievadā nevarētu būt ietverti vispārējie tiesību principi. Tādējādi Satversmes ievads ir tiesību normu un vērtību kopums, no kura valstij izriet noteikti konstitucionāli pienākumi (sk.: Balodis R. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 93. lpp.). Starp Satversmes ievadā atspoguļotajām vērtībām, tostarp kristīgajām un vispārcilvēciskajām vērtībām un latvisko dzīvesziņu, un Satversmē ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem jānodrošina harmonija, ievērojot Latvijas suverēna - tautas - gribu dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī. Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. 14.3. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta 2. punktam Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei. Proti, Satversmes tiesas kompetencē ietilpst lietas par Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmē ietvertajām tiesību normām. Tā kā Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav vispārsaistošas tiesību normas, pieteikumā norādītais prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību šiem Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem nav piekritīgs Satversmes tiesai. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un pieteikumā ietvertā prasījuma būtību, Satversmes tiesa secina, ka lēmums par lietas ierosināšanu daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 1. punktam un izskatāmajā lietā pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktā paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu ir izbeidzama.