15. Article

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 99. pantam. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka apstrīdētais regulējums uzliek valstij pienākumu veicināt domāšanas un attieksmes maiņu attiecībā uz to personu vienlīdzību, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, un nepieciešamību šīs personas aizsargāt no vardarbības. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka valsts pienākums veikt vispārīgus pasākumus sabiedrībā pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai ir attiecināms vienīgi uz Stambulas konvencijas ievadā definētajiem mērķiem un to īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas vai stereotipu uzspiešanu. Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantā ietvertajām tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētais regulējums attiecīgās tiesības ierobežo. 15.1. Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 7.1. punktu). Konkretizējot Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības, jāņem vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātā tā interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 18. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personai ir tiesības uz noteiktas pārliecības uzturēšanu un mainīšanu. Šīs tiesības ir absolūtas, tādēļ valsts nedrīkst tajās iejaukties, piemēram, nosakot, kāda pārliecība personai būtu jāuztur, vai vēršot pret personu piespiedu līdzekļus, lai panāktu tās pārliecības maiņu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Ivanova v. Bulgaria", pieteikums Nr. 52436/99, 79. punktu). Tomēr minētās tiesības neattiecas uz jebkuru viedokli, proti, šīs tiesības aizsargā tikai uzskatus, kurus raksturo noteikta skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpe (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 15. janvāra sprieduma lietā "Eweida and Others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 48420/10 u. c., 81. punktu). Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret to un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka personas uzskati par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, var sasniegt to skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpi, kāda raksturo Satversmes 99. panta tvērumā ietilpstošo domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, Satversmes tiesa secina, ka turēšanās pie šādiem uzskatiem ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā. Līdz ar to personas tiesības turēties pie saviem uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā. 15.2. Apstrīdētais regulējums pēc būtības uzliek Stambulas konvencijas dalībvalstīm pienākumu pielikt saprātīgas pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, un šā pienākuma īstenošanā nepieļauj diskrimināciju. Proti, apstrīdētajā regulējumā paredzētais pienākums neprasa no dalībvalstīm konkrētus sasniedzamos rezultātus, bet nosaka vispārīgu rīcības modeli. Satversmes tiesa uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot vardarbības sekas visām personām (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu). Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību. Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka vairākos Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos jau šobrīd ir paredzēti pienākumi, kas saistīti ar domāšanas un attieksmes maiņas veicināšanu nolūkā mazināt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk - Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu) 5. pants uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus attiecīgos pasākumus nolūkā mainīt vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, tādu paražu un jebkuras citas prakses likvidēšanu, kuras pamatojas uz ideju par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai vīriešu un sieviešu stereotipiskajām lomām. Savukārt Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punkta "b" apakšpunkts uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus nepieciešamos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai grozītu vai atceltu pastāvošos likumus, noteikumus, paražas un praksi, kas diskriminē personas ar invaliditāti. Tādējādi apstrīdētais regulējums personai neierobežo Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam ir izbeidzama.