18. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. Divas situācijas nekad nav identiskas, tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 9. punktu). Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka konkrētajā gadījumā salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes. Ne Ministru kabinets, ne lietā pieaicinātās personas šādu viedokli neapstrīd. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās attiecības, ko šī norma regulē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 9. punktu). Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts konkretizē Stambulas konvencijas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veicināt un aizsargāt ikviena tiesības uz dzīvi bez vardarbības un attiecas uz noteiktas personu grupas - sieviešu - aizsardzību no dzimtē balstītas vardarbības. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 3. panta "a" punktu šāda vardarbība ietver darbības, kuru rezultātā var tikt nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp piedraudējumu veikt šādas darbības. Tātad Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp valsti un indivīdu vardarbības novēršanā. No Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.2. punktu). Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas liedz citstarp tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu, ciešanu un mazvērtības sajūtu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē citstarp pienākumu aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo veselību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums preventīvi rīkoties, lai aizsargātu identificējamas personas no tādām citu personu darbībām, kas apdraud dzīvību vai ir cietsirdīgas vai necilvēcīgas (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 9. jūnija sprieduma lietā "Opuz v. Turkey", pieteikums Nr. 33401/02, 129. un 159.-160. punktu). Savukārt ANO Ekonomikas, kultūras un sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. panta 1. punktā ietvertajām tiesībām sasniegt visaugstāko fiziskās un garīgās veselības līmeni izriet dalībvalstu pienākums aizsargāt indivīdus no vardarbības (sk.: CESCR General Comment No. 14: The Right to the Highest Attainable Standard of Health (Art. 12), para. 21 and 35). Arī Pasaules veselības asambleja ir atzinusi, ka vardarbība var radīt ar personas veselību saistītas sekas, tostarp nāvi, invaliditāti, miesas bojājumus, ietekmi uz garīgo, seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī sociālas sekas (sk.: World Health Assembly. Strengthening the role of the health system in addressing violence, in particular against women and girls, and against children. 24 May 2014, A67/VR/9). Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām, ir jānodrošina šo normu savstarpēja harmonija. Tātad arī Satversmes 93., 95. un 111. panta tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām - kā vīriešiem, tā sievietēm. Tātad konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja identificētās grupas vienojošā pazīme ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības. Līdz ar to vīrieši un sievietes, kam ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.