21. Article

Konstatējot, ka atšķirīga attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai šāda attieksme ir attaisnojama. 21.1. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.1. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valstij ir nepieciešams norādīt uz ļoti būtiskiem iemesliem, lai varētu tikt attaisnota atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 28. maija sprieduma lietā "Abdulaziz, Cabales and Balkandali v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 9214/80 u. c., 78. punktu un 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā "J. D. and A. v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 32949/17 u. c., 89. punktu). 21.2. Konvencijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 3. pants noteic, ka dalībvalstis veic visās jomās, it īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā, visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu viņām iespējas īstenot un izmantot cilvēka tiesības un pamatbrīvības, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem. Turklāt atbilstoši minētās konvencijas 4. panta 1. punktam tādu dalībvalsts pagaidu īpašo pasākumu veikšana, kuru mērķis ir paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības sasniegšanu, nav uzskatāma par diskriminējošu, taču tā nekādā ziņā nedrīkst izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos; šie pasākumi jāatceļ, kad būs sasniegti mērķi, proti, vienādas iespējas un vienāda attieksme. Satversmes tiesa, atsaucoties uz starptautisko cilvēktiesību aizsardzības organizāciju praksi, jau ir atzinusi, ka valsts drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas šo nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi. Proti, atsevišķos gadījumos valstij var būt pienākums veikt īpašus pasākumus, lai mazinātu diskrimināciju veicinošus apstākļus. Šādi pasākumi ir likumīgi, ciktāl tie ir saprātīgi, objektīvi un proporcionāli diskriminācijas mazināšanas līdzekļi un tie tiek atcelti līdz ar vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.2. punktu). Arī ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (turpmāk - Komiteja) ir atzinusi, ka, ievērojot starp vīriešiem un sievietēm pastāvošās ne vien bioloģiskās, bet arī sociāli un kulturāli izveidojušās atšķirības, atsevišķos gadījumos attieksmei pret vīriešiem un sievietēm jābūt atšķirīgai. Pagaidu īpašie pasākumi tiek noteikti uz laiku, kāds nepieciešams īpašā mērķa - vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības nodrošināšana - sasniegšanai. Šādi pasākumi var ietvert plaša spektra likumdošanas, administratīvus un citus instrumentus, politikas un prakses, tostarp atbalsta programmas, resursu piešķiršanu vai pārdali, labvēlīgu attieksmi, mērķētu nodarbinātības attiecību nodibināšanu vai paaugstināšanu amatā un kvotu sistēmas (sk.: UN Committee on the Elimination of Discrimination Against Women, General Recommendation No. 25: Article 4, paragraph 1, of the Convention (temporary special measures), UN Doc. A/59/38 (supp), 18 March 2004, paras. 8, 20-22). 21.3. Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts attiecas uz īpašajiem pasākumiem, kurus konvencijas dalībvalstis var īstenot, lai uzlabotu sieviešu aizsardzību no dzimtē balstītas vardarbības, un kuri sniegtu labumu tikai sievietēm. Stambulas konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka šādai atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats, jo sievietes par dzimtē balstītas vardarbības upuriem kļūstot daudz biežāk nekā vīrieši (sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 55). Atbilstoši Stambulas konvencijas 3. panta "d" punktam dzimtē balstīta vardarbība pret sievietēm nozīmē vardarbību, kas ir vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai kas nesamērīgi ietekmē tieši sievietes. Šī vardarbība ietver jebkādu kaitējumu, kas tiek nodarīts sievietei un kas ir gan iemesls, gan sekas sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgam sadalījumam, kura pamatā ir starp sievietēm un vīriešiem saskatītās atšķirības, kas nostādījušas sievietes pakārtotā stāvoklī gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Dzimtē balstīta vardarbība var būt dziļi iesakņojusies sociālajās un kultūras sistēmās, normās un vērtībās, kas valda sabiedrībā, un to bieži sekmē noliegšanas un klusēšanas kultūra (sal. sk. arī: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 44). Lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašajiem pasākumiem, vajag izvērtēt, vai šī atšķirīgā attieksme ir vērsta uz sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības nodrošināšanu un vai sievietēm no tās var rasties īpašo pasākumu mērķim atbilstošs ieguvums. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm ir vērsta uz sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības sasniegšanu.