24. Article

Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts neuzliek konvencijas dalībvalstīm pienākumu īstenot konkrētus īpašos pasākumus. Atbilstoši Stambulas konvencijas 2. panta 2. punktam un 4. panta 1. punktam dalībvalstis tiek aicinātas aizsargāt ikvienu personu no vardarbības un piemērot šo konvenciju visiem vardarbības ģimenē upuriem. Tādējādi Stambulas konvencija lēmumu par to, vai dalībvalstij ir jāīsteno īpašie pasākumi, atstāj pašas dalībvalsts ziņā, norādot vien to, ka īpašie pasākumi sieviešu aizsardzībai no dzimtē balstītas vardarbības nav uzskatāmi par diskrimināciju šīs konvencijas izpratnē. Tā kā Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību, secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa - vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība - sasniegšanu. Likumdevējam ir zināma rīcības brīvība, lemjot par šādu īpašo pasākumu veidu un raksturu, tomēr šādai rīcības brīvības izmantošanai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu). Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē to, ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība - proti, tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm. Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka šādi īpašie pasākumi jāveic tādā veidā, lai nevairotu dzimtē balstītas vardarbības pamatā esošos stereotipus (sk.: Otto D. Gender, Violence and Human Rights. In: Shepherd L. J. (Ed.) Handbook on Gender and Violence. Cheltenham, Northampton: Elgar, 2019, pp. 363-364). Tādējādi Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Līdz ar to Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts atbilst Satversmes 91. pantam. III