25. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Stambulas konvencijas 14. pants neatbilst Satversmes 112. pantam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Stambulas konvencijas 14. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu modificēt mācību saturu tādā veidā, lai tajā iekļautu vielu par dzimumu līdztiesību un dzimumu sociālajām lomām, kas nav padarītas par stereotipiem, tostarp iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuru dzimtes identitāte atšķiras no tām dzimšanas brīdī noteiktā dzimuma. Šāda norma neatbilstot samērīguma principam, jo esot pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm un vecāku tiesībām uz viņu bērnu izglītošanu atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Stambulas konvencijas 14. pantā paredzētie pasākumi atbilst Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību. Proti, minētās normas mērķis esot panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek veicināta izpratne par dzimumu līdztiesību, savstarpējo cieņu, no vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, tiesībām uz personīgo integritāti, kā arī par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un nepieciešamību to izskaust. Lai izvērtētu Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās tiesības ierobežo. 25.1. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Minētā panta otrais teikums paredz pamatlīdzekli tiesību uz izglītību nodrošināšanai - valsts apmaksātu pamatizglītību un vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums nosaka pamatizglītības obligātumu, no kura izriet personas konstitucionālais pienākums izglītības sistēmas ietvaros apgūt noteiktas prasmes, citstarp informācijas ieguvē, spriešanā, kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Šā pienākuma izpilde ir vērsta uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - ilgtspējīgu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido. Ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā, Satversmes 112. pantā ir ietverts pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības uz izglītību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12. punktu). Tomēr valsts rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Satversmes 112. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, kas nosaka: "Nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem." Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības gan neliedz valstij mācību saturā ietvert arī informāciju vai zināšanas par reliģiskiem vai filozofiskiem jautājumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen v. Denmark", pieteikums Nr. 5095/71 u. c., 53. punktu). Vēl jo vairāk - arī izglītojamo bērnu vecākiem nav tiesību iebilst pret šādas informācijas iekļaušanu izglītības saturā, ciktāl šī informācija izglītības saturā tiek iekļauta objektīvā, kritiskā un plurālistiskā veidā, tādējādi veicinot kritiskās domāšanas attīstību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā "Lautsi and Others v. Italy", pieteikums Nr. 30814/06, 62. punktu). Līdz ar to izglītības satura pielāgošana noteiktām mainīgām sabiedrības vajadzībām, atzīstot un pēc iespējas respektējot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem, ietilpst Satversmes 112. panta tvērumā. 25.2. Stambulas konvencijas 14. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām (sk.: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, para. 95; sk. arī Mg. iur. Māra Lejnieka viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.). Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Satversmes tiesa atgādina, ka lietās, kas ierosinātas pēc Saeimas deputātu pieteikuma, veicama abstraktā tiesību normu kontrole. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskāruma esību. Tomēr prasījuma juridiskajai argumentācijai par normas neatbilstību Satversmē ietvertajām pamattiesībām ir jāietver pamatojums tam, ka starptautiska līguma norma tā ratifikācijas gadījumā ierobežos kādas personu grupas tiesības, kā arī tam, ka pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto normu un personām radītajām negatīvajām sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 10. punktu). Turklāt abstraktā konstitucionālā kontrole nenozīmē to, ka Satversmes tiesas kompetencē ietilptu pienākums izteikt apsvērumus par iespējamo tiesiskā regulējuma alternatīvu atbilstību Satversmei. Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam ir izbeidzama. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: