6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā izteiktajiem apsvērumiem un uzskata, ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts atbilst Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts atbilst Satversmes 91. pantam, bet Stambulas konvencijas 14. pants - Satversmes 112. pantam. 6.1. Tiesībsargs papildus norāda, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts. Politiskajā ideoloģijā valsts, nevis baznīca esot nozīmīgākais likumības, taisnības un cilvēka drošības garants, tādēļ neesot pieļaujams tas, ka reliģijā pozicionētais vīriešu un sieviešu lomu sadalījums un redzējums par viņu identitāti koriģētu sekulāras valsts konstitūcijā nostiprināto diskriminācijas aizlieguma un uzskatu daudzveidības aizsardzības tvērumu. Stambulas konvencija neuzliekot dalībvalstīm pienākumu pārskatīt laulības un ģimenes jēdzienus. Pirmkārt, šāds mērķis Stambulas konvencijā neesot definēts. Otrkārt, jēdziens "laulība" jau esot definēts Satversmes 110. pantā, bet jēdziens "ģimene", kas ir plašāks, aptverot arī tādas attiecības, kas nav balstītas laulībā. Abas minētās savienības valsts esot apņēmusies aizsargāt, tostarp nodrošinot aizsardzību pret vardarbību. 6.2. Dzimtes jēdziens esot neatņemama dzimumu diskriminācijas jēdziena daļa, jo lielākā daļa diskriminācijas gadījumu esot saistīti tieši ar sabiedrības izpratni par dzimumu sociālajām lomām. Tādējādi Satversmes 91. pants aptverot Stambulas konvencijā norādītos uz dzimumu un dzimti balstītas diskriminācijas aizliegumus. Ar Stambulas konvenciju vīrieši netikšot nostādīti nelabvēlīgākā situācijā. Vardarbība ģimenē esot plaši izplatīta, un tā balstoties uz dziļi iesakņotiem stereotipiem par sievietes lomu ģimenē un atbilstību apkārtējo gaidām. Īpaši spilgtas šo stereotipu izpausmes esot bijušas novērojamas pēdējā gada laikā, pandēmijas apstākļos, kad sievietes ģimenē bija spiestas izturēt īpašu slodzi un nereti arī varmācību, ko pret tām īstenoja viņu partneri. Stambulas konvencijas 4. panta piemērošanas rezultātā tikšot novērsta vīriešu un sieviešu faktiskā nevienlīdzība. 6.3. Ietverot izglītības procesā jautājumus par cilvēkiem, kuri sevi neidentificē ar viņiem dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, tiekot nodrošināta kvalitatīva, uz bērna attīstību un labklājību vērsta izglītība. Dažādu personu grupu domas par šā jautājuma apgūšanu mācību procesa ietvaros varot būt pretējas, tomēr šādā gadījumā esot svarīgi izvērtēt, vai šāda pieeja, ievērojot bērna tiesību un interešu prioritātes principu, ilgtermiņā nāktu bērnam par labu. Sabiedrības jauno paaudzi vajagot audzināt, skaidrojot cilvēktiesību būtību un cieņpilna dialoga nepieciešamību arī konfliktu gadījumos. Šāda pieeja ilgtermiņā veicinot tādu harmonisku personu veidošanos, kuras ir spējīgas pieņemt un izprast atšķirīgo, un nodrošinot atšķirīgu personu grupu cieņpilnu līdzāspastāvēšanu. Lai arī vecākiem ir tiesības audzināt savus bērnus pēc savas pārliecības, šīs tiesības neesot absolūtas un tās vajagot samērot ar tiesībām uz informāciju un diskriminācijas aizliegumu.