8. Article — ir interpretējams tādējādi, ka tas aptver un aizsargā

ikvienu ģimeni, tomēr tas neuzliek Latvijai pienākumu kādā konkrētā veidā definēt ģimenes jēdzienu un nodrošināt viendzimuma partneru tiesības uz viņu attiecību juridisku atzīšanu kādā noteiktā formā. Katra valsts, ņemot vērā tās sociālo un tiesisko realitāti, bauda rīcības brīvību, izvēloties attiecīgo tiesisko mehānismu ieviešanas brīdi (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā "Schalk and Kopf v. Austria", pieteikums Nr. 30141/04, 97., 105., 108.-109. punktu un 2015. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11, 162.-187. punktu). Tas nozīmē, ka valstij piemīt zināma rīcības brīvība jautājumā par to, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneriem nodrošināma juridiska aizsardzība. Ja valstij šādas rīcības brīvības nebūtu, tad nāktos secināt, ka visas tās Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras, ievērojot tajās pastāvošo sociālo un tiesisko realitāti, vēl nav ieviesušas viendzimuma partneru ģimeņu juridiskas aizsardzības regulējumu, rīkojas prettiesiski. Taču šāds secinājums būtu acīmredzami pārsteidzīgs. Tāpēc par to, kāds ir atbilstošākais ģimenes tiesisko attiecību noregulējums mūsdienu Latvijā un kurā brīdī pašreizējais regulējums būtu maināms, politisko debašu rezultātā un izsverot sabiedrībā pastāvošos atšķirīgos uzskatus, kā arī pamatojoties uz vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, ir tiesīgs lemt vienīgi likumdevējs, nevis tiesa. 5. Papildus vēršu uzmanību uz to, ka izskatītajā lietā tika apstrīdēta Ministru kabineta noteikumu normas satversmība. No varas dalīšanas principa un no tā, ka parlamentam ir augstāka demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā valdībai, izriet tas, ka likumdevējs likumdošanas procesā izlemj svarīgākos jautājumus, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 67. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 14.1. punktu). Šādos Ministra kabineta izdotajos normatīvajos aktos nedrīkst būt ietvertas tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10. punktu). Ministru kabinets apstrīdēto normu ir pieņēmis, īstenojot tam Zemesgrāmatu likuma 106. panta pirmajā daļā paredzēto pilnvarojumu noteikt par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā maksājamās valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību, kā arī atbrīvojumus no valsts nodevas samaksas. Ministru kabinets nav tiesīgs pieņemt regulējumu attiecībā uz mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kamēr par viendzimuma ģimeņu aizsardzību konkrētā veidā nav izšķīries likumdevējs. Tātad, ja likumdevējs vēl nav izšķīries par atbilstošāko ģimenes tiesisko attiecību noregulējumu, tiesai nebija pietiekama pamata secināt, ka ar apstrīdēto normu Ministru kabineta noteiktās valsts nodevas likmes ir tādas, kas nenodrošina viendzimuma partneru ģimeņu ekonomisko aizsardzību un atbalstu. Ievērojot šajās atsevišķajās domās norādīto, uzskatu, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. 6. Izskatītajā lietā tiesībsargs nav cēlis iebildumus pret apstrīdētajā normā noteiktajiem valsts nodevas apmēriem, tādēļ Satversmes tiesa pilnīgi pamatoti tos nevērtēja. Tomēr es savās atsevišķajās domās par Spriedumu vēlos norādīt dažus apsvērumus par apstrīdētajā normā noteikto valsts nodevas apmēru samērīgumu Satversmes 105. pantā ietverto īpašuma tiesību aspektā. No lietas materiāliem izriet: ja mantojamā nekustamā īpašuma vērtība ir vienāda, tad gadījumā, kad to manto testamentārie vai līgumiskie mantinieki, valsts nodevas apmērs ir par 60 procentiem lielāks, nekā būtu bijis gadījumā, ja mantotu pārdzīvojušais laulātais vai pirmās, otrās vai trešās šķiras mantinieks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 16. lp.). Uzskatu, ka šāda starpība ir pārmērīga un būtu pārskatāma tādējādi, lai mazinātu mantiniekiem piemērojamo valsts nodevas likmju kraso atšķirību. Lai gan valstij ir rīcības brīvība noteikt par valsts institūciju veicamo darbību maksājamo valsts nodevu apmēru un ieturēšanas kārtību, tomēr šī rīcības brīvība īstenojama, ievērojot samērīguma principu (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2021. gada 22. aprīlī