2. Article

Uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, ir netaisnīga. Taču personai Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu rada nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan Civillikuma 391. pants, kurš nosaka likumisko mantinieku loku. Tradicionāli priekšroka saņemt mantojumu ir mantojuma atstājējam tuvākajām personām - ģimenei. Ģimenei piederošas personas ir likumiskie mantinieki, bet mantojuma atstājējam tuvākās personas vienlaikus ir arī neatraidāmie mantinieki. Likumisko mantinieku institūts nemainīgi ir pakārtots ģimenes tiesībām. Tā tas bija romiešu tiesībās, tā tas bija arī Baltijas guberņas paražu tiesībās. Civillikuma 391. pants nosaka: "Pēc likuma aicināti mantot: 1) laulātais, 2) radinieki, 3) adoptētie (173. p.)." Šī norma nav grozīta kopš Civillikuma pieņemšanas 1937. gadā. Taču, apzinoties, ka Civillikuma izstrādē par pamatu tika ņemta Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, ir būtiski noskaidrot, vai likumisko mantinieku loks kopš 19. gadsimta vidus nav mainījies. Likumisko mantošanu Baltijas vietējo likumu kopojumā noteica 1705. pants: "Pēc likuma aicināti mantot: 1) laulātais, 2) asins radinieki, 3) atsevišķas sabiedriskas iestādes un kārtas, 4) valsts kase" (Свод местных узаконений губерний Остезийских. Ч. 3: Законы гражданские. Санктпетербург: Тип. Второго отд-ния Собств. Е. И. В. Канцелярии, 1845-1864, c. 268). Izstrādājot Civillikumu, ieviestās izmaiņas likumisko mantinieku lokā pēc būtības neskāra mantojuma atstājēja tuviniekus, proti, laulāto, asinsradiniekus un adoptētos, kas arī iepriekš tika juridiski pielīdzināti asinsradiniekiem, bet pamatā attiecās uz pārdzīvojušā laulātā mantošanas tiesībām, proti, laulāto mantošanas tiesības tika vienkāršotas (sk.: Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: TNA, 2011, 204. lpp.). Apzinoties to, ka likumisko mantinieku loks ir saistīts ar izpratni par ģimeni un radniecību un pēc būtības ir palicis nemainīgs jau kopš 19. gadsimta vidus, ir jāņem vērā tas, ka regulējums, kas noteikts Civillikumā un līdz ar to joprojām ir spēkā, tika pieņemts vēl Krievijas impērijas laikos, kad valsts nebija šķirta no baznīcas, laulības slēgšana bija vienīgi baznīcas kompetencē, laulības šķiršana bija vai nu liegta (katoļiem), vai ļoti sarežģīta (pie pārējām konfesijām piederīgajiem), ārlaulības kopdzīve tika uzskatīta par grēcīgu, ārlaulības bērni tika diskriminēti, viendzimuma seksuālās attiecības bija grēks baznīcas acīs un sodāms noziegums saskaņā ar valsts likumiem. Turklāt Krievijas impērijā 19. gadsimtā pastāvēja kārtu sabiedrība un tika piešķirtas privilēģijas, proti, valdīja nevienlīdzība. Tāpat Krievijas impērijā nebija pamattiesību un prasības pēc tiesiskās vienlīdzības, kas šobrīd ir saistošas Latvijas Republikai - kā demokrātiskai tiesiskai valstij. Likumiskā mantošana ir cieši saistīta ar izpratni par ģimeni. Kopš Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļas pieņemšanas ģimenes tiesības tika būtiski pārstrādātas divas reizes: pirmkārt, ar Satversmes sapulces 1921. gada 1. februārī pieņemto likumu "Par laulību" (sk.: Likumu un valdības rīkojumu krājums. B. v.: Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas izdevums, 1921), kas tika iestrādāts 1937. gada Civillikumā, un, otrkārt, atjaunojot Civillikuma spēku 1993. gada 25. maijā, kad tika pieņemts likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību". Atšķirībā no Civillikuma mantojuma, lietu un saistību tiesību daļām ģimenes tiesību daļa profesora Jāņa Vēbera vadībā tika būtiski pārstrādāta, "ievērojot, ka pēdējā pusgadsimta laikā citu Eiropas valstu [..] likumdošana ir strauji attīstījusies un ka mūsu Civillikuma ģimenes tiesību normas, kas trīsdesmito gadu beigās neatšķīrās no citu Eiropas valstu likumdošanas, šodien salīdzinājumā ar to izskatītos ļoti arhaiskas" (Vēbers J. Latvijas Civillikums cauri visam mūžam. Grām.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 131. lpp.). Arī turpmāk ģimenes tiesības tikušas grozītas atbilstoši pamattiesību prasībām. Taču likumiskās mantošanas regulējums pēc būtības ir palicis nemainīgs jau ilgāk nekā pusotru gadsimtu. Tas, ka arī apstrīdētās normas izdevējs ir atbalstījis visupirms mantojuma atstājēja ģimenes locekļus, nosakot ievērojami mazāku nodevas apmēru ģimenei - laulātajam un kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem - iepretim citiem mantojuma saņēmējiem, liecina par to, ka valsts savu pozitīvo pienākumu, kas tai izriet no Satversmes 110. panta, ir pildījusi. Tomēr likumdevējam, pildot Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2020-34-03, ir būtiski apzināties, ka to mantojuma atstājēja tuvinieku loks, ar kuriem nav liegts veidot kopdzīvi un ģimeni, kopš 19. gadsimta vidus ir fundamentāli mainījies. Satversmes tiesas tiesnese S. Osipova Rīgā 2021. gada 22. aprīlī