11. Article

Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja tās satversmības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 11. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam aizskar Satversmes 101. pantā garantētās pamattiesības, proti, tiesības pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. No pieteikuma nepārprotami izriet, ka tā iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē Satversmes 101. panta pirmās daļas un 106. panta pirmā teikuma tvērums. 11.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Tiesības pildīt valsts dienestu ietver tiesības uz vienlīdzīgu pieeju valsts dienestam, tiesības turpināt valsts dienestu, ja vien nepastāv saprātīgs un objektīvs pamats atbrīvošanai no valsts dienesta (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 13. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 17. punktu). Lai noteiktu, vai personas ir piederīgas pie valsts dienesta Satversmes 101. panta izpratnē, jāizvērtē gan funkcijas, ko pilda personas, veicot amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10. punktu). Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumu Nr. 46 "Valsts policijas nolikums" 1. un 2. punktu Valsts policija ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas atbilstoši kompetencei īsteno valsts politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā. Savukārt atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2. panta pirmajai daļai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs, tostarp Valsts policijā, ir valsts dienesta veids, kuru pilda Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kam ir speciālā dienesta pakāpe. Tādējādi Valsts policijas amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm ir uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta Satversmes 101. panta izpratnē. 11.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu). Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu). Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un aptver arī nodarbinātību Valsts policijā. 11.3. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101. pantu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 16. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus. Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām tiesiskām un faktiskām atšķirībām (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra sprieduma lietā "Fábián v. Hungary", pieteikums Nr. 78117/13, 122. punktu). No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai valstij ir leģitīmas tiesības personām, kas pilda dienestu Valsts policijā, to statusa dēļ izvirzīt īpašas prasības, kas attiecas uz personas izdarītu tīšu noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz ar to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir izvērtējumam par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Saskaņā ar Satversmes 101. panta pirmo daļu valstij, izstrādājot prasības personām, kuras ieņem amatus valsts dienestā, ir pienākums gan aizsargāt demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības, gan arī nodrošināt tiesības pildīt valsts dienestu personām, kuras ieņem vai vēlas ieņemt amatu valsts dienestā. Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmajā lietā ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības aptver arī tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu.