12. Article

Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir valsts dienesta veids, kuru pilda šo iestāžu amatpersonas, kam ir speciālās dienesta pakāpes. Dienesta gaitas likuma 4. pants nosaka obligātās prasības dienestam. Apstrīdētā norma noteic, ka Valsts policijas dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktu personas atbilstība dienestam noteiktajām obligātajām prasībām tiek izvērtēta, personu uzņemot dienestā. Savukārt tad, ja persona ir dienestā, bet tiek konstatēta tās neatbilstība dienestam noteiktajām obligātajām prasībām, šāda persona tiek atvaļināta no dienesta saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4. punktu. Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju 2020. gada 16. jūlijā, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4. punktu, tika pieņemts lēmums par atvaļināšanu no dienesta Valsts policijā, jo Pieteikuma iesniedzējs neatbilda apstrīdētajā normā izvirzītajai obligātajai prasībai. 12.1. Apstrīdētā norma nosaka ierobežojumu, kas attiecas uz ikvienu personu, kura ir sodīta par tīši jeb ar nodomu izdarītu noziedzīgu nodarījumu un ir vai vēlas būt dienestā Valsts policijā. Saskaņā ar Krimināllikuma 9. panta pirmo daļu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona to izdarījusi ar tiešu vai netiešu nodomu. Saskaņā ar Krimināllikuma 10. panta pirmo daļu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu aiz neuzmanības, ja persona to izdarījusi aiz noziedzīgas pašpaļāvības vai noziedzīgas nevērības. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecas uz ikvienu tādu personu, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet neattiecas uz personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo ikvienas par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības brīvi iestāties dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā. 12.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums pildīt dienestu ir noteikts uz visu mūžu, bez iespējām to atcelt, un līdz ar to uzskatāms par būtisku. Tas ietekmējot visu personas dzīvi un veidojot daudz smagākas sekas nekā krimināllietā noteiktais sods. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12.4. punktu). Apstrīdētā norma ierobežo tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, un šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku. Tādējādi apstrīdētā norma personai ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā.