13. Article

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma ietver absolūtu aizliegumu personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu. Turklāt šis aizliegums esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētā norma attiecoties uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem - kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem, smagiem noziegumiem un sevišķi smagiem noziegumiem - un neparedzot izņēmumus. Arī vairākas pieaicinātās personas - tiesībsargs, Mg. iur. Evija Vīnkalna un Dr. iur. Kitija Bite - norādījušas, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir absolūts. Savukārt Saeima uzskata, ka šis aizliegums nav absolūts, jo attiecas nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu pieņemšanas procesā var tikt izvirzītas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir uzskatāms par absolūtu aizliegumu. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 18. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums dienēt Valsts policijā attiecas uz ikvienu personu, kas bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma izvērtējumu, nepieļauj nekādus izņēmumus un ir noteikts uz mūžu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par absolūtu, tomēr tas vien, ka tiesību normā šāds aizliegums ir ietverts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību normas pieņemšanā likumdevējam būtu izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu. Kā jau šajā spriedumā tika secināts, izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai personām, kas pilda valsts dienestu Valsts policijā, valsts ir tiesīga izvirzīt īpašas prasības to statusa dēļ. Proti, īpaša nozīme ir izvērtējumam tieši par to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Nodarbinātība valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10. punktu). Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība nekā, piemēram, regulējot tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz darba līguma pamata. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir nepieciešami (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 10. punktu). Personas, kuras ieņem amatu Valsts policijas dienestā, ir īpašās tiesiskās attiecībās ar valsti, jo to statuss ir cieši saistīts ar valsts funkciju pildīšanu. Atbilstoši Satversmes 101. panta pirmajai daļai valstij, nosakot pieeju nodarbinātībai valsts dienestā, ir daudz plašāka rīcības brīvība nekā citu veidu nodarbinātības regulēšanā. Šī rīcības brīvība citstarp ietver arī tiesības izvirzīt īpašas prasības personām, kurām valsts uztic pilnvaras realizēt tās varu un pildīt īpašus valsts funkciju īstenošanai nepieciešamus pienākumus. Valstij ir jānodrošina sabiedrības uzticēšanās valsts varai un attiecīgi arī to amatpersonu darbībai, kuras rīkojas valsts vārdā. Tādējādi valsts, lai nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību aizsardzību saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, var noteikt īpašas prasības personām, kuras vēlas pildīt vai pilda valsts dienestu. Tomēr ikviena valsts dienestā esošām personām izvirzīta īpaša prasība ir pakļaujama tās tiesiskuma pārbaudei. Ievērojot valsts dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģija.