19. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs varētu noteikt aizliegumu dienēt atkarībā no tā, cik smags ir personas izdarītais noziedzīgais nodarījums, tomēr visefektīvākais alternatīvais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai būtu tāda individuāla izvērtējuma paredzēšana, kas katrā atsevišķajā gadījumā tiktu veikts, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu un būtību, cilvēka personību, iepriekšējo dienestu un citus apsvērumus. Tam piekrīt arī Dr. iur. Kitija Bite un tiesībsargs. Dr. iur. Kitija Bite papildus norāda, ka pienākumu veikt individuālu izvērtējumu varētu uzdot tai iestādei, kurā sodītā persona pilda Valsts policijas dienestu. Turpretī pieaicinātā persona Mg. iur. Evija Vīnkalna norāda, ka attiecībā uz Valsts policijas amatpersonām apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi un nebūtu pamatoti nedz pieļaut individuālu izvērtējumu vai attiecināt ierobežojumu tikai, piemēram, uz noziedzīgiem nodarījumiem pret jurisdikciju, noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā vai citiem nodarījumiem, nedz arī saistīt ierobežojumu tikai ar sodāmības laiku. Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu. Saeima norāda, ka tādas personas atrašanās dienestā, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var mazināt sabiedrības uzticēšanos policijai un sabiedrības acīs diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu un, otrkārt, attiecīgo iestādi. Pēc Saeimas ieskata, krimināli sodāmas darbības nav savienojamas ar personas dienestu Valsts policijā. 19.1. Aplūkojot tiesībaizsardzības dienestu normatīvo regulējumu Latvijā vēsturiskā aspektā, secināms, ka dažādos laika posmos tas bijis atšķirīgs. Tautas padomes 1918. gada 5. decembra Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzes organizēšanu paredzēja, ka policijas dienestā citstarp nevar tikt uzņemtas personas, kas atrodas zem izmeklēšanas un tiesas par kriminālnoziegumiem, kas notiesāti par zādzību, krāpšanu, uzticētu īpašumu piesavināšanu, par zagtu mantu noslēpšanu, profesionālie zagtu mantu uzpircēji un ķīlā ņēmēji, kā arī personas, kas sodītas par krāpšanu, viltošanu, kukuļu ņemšanu, augļošanu, izspiešanu, ja no soda izciešanas nav vēl pagājuši pilni pieci gadi (sk.: Žīgure A. Latvijas policijas vēsture. Otrā grāmata. Rīga: Rota, 1998, 14. lpp.). Vēlāk dienestā esošām personām izvirzāmās prasības tika noteiktas Valsts civīldienesta nolikumā. Saskaņā ar minētā nolikuma 9. pantu valsts dienestā citstarp nevar iecelt personas, kas sodītas ar cietumu par noziegumiem, kuri izdarīti mantkārīgos nolūkos, vai par amata pārkāpumu, ja no soda izciešanas dienas nav pagājuši 10 gadi. Saskaņā ar minēto nolikumu dienesta attiecības izbeidzas, ja persona tiesas ceļā sodīta ar cietumu par mantkārīgā nolūkā izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai ja tā sodīta ar bargāku sodu vai ar atcelšanu no amata, izņemot gadījumus, kad sods nosacīti atlaists un nav izpildīts (sk.: Valsts civīldienesta nolikums. Rīga: Saeima, 1932, 7. un 30. lpp.). Kopš 1991. gada 4. jūnija, kad tika pieņemts likums "Par policiju", likumdevējs ir noteicis, ka personas, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, nevar būt dienestā Valsts policijā (sk. likuma "Par policiju" 28. panta pirmo daļu redakcijās, kas bija spēkā līdz 2006. gada 1. oktobrim). Vēlāk šis ierobežojums tika ietverts Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punktā. Ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem tika noteikts, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Gan iesniedzot attiecīgo priekšlikumu, gan arī komisijas sēdē tika norādīts, ka šāds grozījums nepieciešams, lai personas, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu un kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nevarētu iestāties dienestā. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē tika uzsvērts tas, ka prasības dienestam tiek pastiprinātas (sk. lietas materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.). No Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegtās informācijas izriet, ka citās Eiropas valstīs pastāv arī atšķirīgs regulējums. Dažās valstīs, tāpat kā Latvijā, personas jebkāda veida iepriekšēja noziedzīga darbība pilnībā izslēdz šīs personas tiesības dienēt policijā, bet citās valstīs paredzēts, ka persona var dienēt policijā pēc tam, kad tai sodāmība ir dzēsta. Ir arī tādas valstis, kurās aizliegums dienēt policijā noteikts tikai tādām personām, kuras sodītas par noteikta veida noziegumiem - noziegumiem pret valsti, kukuļošanu, cilvēktirdzniecību u. c. (sk. Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegto informāciju lietas materiālu 1. sēj. 127.-131. lp.). 19.2. Valsts policija īsteno valsts politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā. Valsts policija ir apbruņota militarizēta valsts institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem (sk., piemēram, likuma "Par policiju" 1. pantu). Tātad Valsts policija īsteno vienu no būtiskākajām valsts funkcijām, aizsargājot konstitucionālos principus, uz kuriem balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta. Šīs funkcijas īstenošanai valsts ir noteikusi konkrētus Valsts policijas amatpersonu pienākumus un tiesības. Jebkura policijas darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika gadījumā, ja pie viņa vēršas personas ar pieteikumu vai ziņojumu par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu, kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei (sk. likuma "Par policiju" 9. pantu). Valsts policijas amatpersonām ir pienākums nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību. Valsts policijas amatpersonām ir tiesības prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē policijas pilnvaru izpildi, kā arī pielietot pret likumpārkāpējiem paredzētos piespiedu līdzekļus. Tām citstarp ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Tāpat šīm amatpersonām ir tiesības jebkurā diennakts laikā iekļūt dzīvoklī bez tajā dzīvojošo atļaujas (ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku) gadījumos, kad persona aizturama nozieguma vietā vai apdraudēta citu personu dzīvība. Savlaicīgai noziedzīgu nodarījumu novēršanai un atklāšanai, kā arī personu meklēšanai Valsts policijas amatpersonām ir piešķirtas tiesības veikt arī operatīvās meklēšanas pasākumus likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā, arī iesaistot personas slepenā sadarbībā (sk. likuma "Par policiju" 12. pantu). Tādējādi Valsts policijas amatpersonām ir būtiskas pilnvaras likumīgi ierobežot citu personu tiesības un brīvības. Tā kā Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem ir piešķirta īpaša loma valsts funkciju īstenošanā, izvērtējot to, vai ierobežojuma leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā gan tiesību sistēmā objektīvi pastāvošie principi, uz kuriem balstīts dienests Valsts policijā, gan tiesību sistēmā Valsts policijas amatpersonām noteiktie uzdevumi demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzības nodrošināšanā. 19.3. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir ierobežojis tiesības dienēt Valsts policijā tikai tādām personām, kuras ir izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Darbība tiek atzīta par prettiesisku, kad tās īpašības ir pretējas priekšstatiem par tiesisku uzvedību, līdz ar to prettiesiskums ir tiesiskās apziņas projekcija (sal. sk.: Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga: Latvijas Universitāte, 1934, 8. lpp.). Sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir ietverts Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai bezdarbība ir noziedzīga (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 16.2. punktu). Noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts, tās aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varējis tikt nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts, sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.). Noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības kaitīgumu, paredzējusi darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas un vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos. Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96. lpp.). Līdz ar to secināms, ka persona, izdarot tīšu noziedzīgu nodarījumu, apzinās, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu aizsargātām interesēm, paredz šīs darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas un tās vēlas vai apzināti pieļauj šo seku iestāšanos. 19.4. Izvērtējot to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā arī tās vērtības, kuru aizsardzībai attiecīgais ierobežojums tika noteikts. Demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu. Valstij ir jānodrošina, ka personas, kuras ieņem amatus valsts dienestā, rīkojas tiesiski, ir lojālas valstij un jo īpaši tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem. Demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība ir viena no galvenajām funkcijām, kuras īstenošanai valstī ir izveidots Valsts policijas dienests. Līdz ar to valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina sabiedrības uzticēšanos valsts varas pārstāvjiem, un tādējādi nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību. Likumdevējs, uzticot Valsts policijas amatpersonām valsts drošības un aizsardzības funkcijas, ir attiecīgajām personām izvirzījis Valsts policijas dienesta mērķim un uzdevumiem atbilstošu prasību - nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Šī prasība izvirzīta, ņemot vērā Valsts policijas īpašo lomu cilvēka tiesību un brīvību aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Līdz ar to secināms, ka personu individuāls izvērtējums konkrētajā situācijā nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - līdzvērtīgā kvalitātē, jo tā sasniegšanu raksturo citstarp arī vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā likumpaklausīgiem valsts varas pārstāvjiem. Satversmes tiesa jau secināja, ka Valsts policijas amatpersonu pienākums ir nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību, proti, Valsts policijas amatpersonu pamatuzdevums ir uzraudzīt likumu ievērošanu sabiedrībā. Situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu tāda persona, kas pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, veidotos vērtību konflikts. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - nav iespējams līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt, saistot aizliegumu dienēt tikai ar sodāmības esību vai konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem. No tiesību sistēmā objektīvi pastāvošiem principiem, uz kuriem ir balstīts dienests Valsts policijā, kā arī no tiesību sistēmā Valsts policijas amatpersonām noteiktajiem uzdevumiem demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzības nodrošināšanā izriet tas, ka prasība, kuru likumdevējs izvirzījis personām, kas vēlas pildīt un saglabāt dienestu Valsts policijā, proti, prasība nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir atzīstama par pamatotu. Līdz ar to nepastāv iespēja sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ar citiem līdzekļiem. Tā kā izskatāmajā lietā jau ir konstatēts, ka ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē nav iespējams, vairs nav nepieciešams vērtēt, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa - sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai. Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.