2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - persona G (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs dienējis kopš 2003. gada 1. augusta. No 2016. gada 15. janvāra viņš ieņēmis Valsts policijas inspektora amatu. 2020. gada 16. jūlijā, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4. punktu, pieņemts lēmums par Pieteikuma iesniedzēja atvaļināšanu no dienesta Valsts policijā, jo viņš ticis atzīts par vainīgu Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam aizskar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 101. panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības, proti, tiesības pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka konkrētais ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tomēr likumdevējam esot pienākums norādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No Dienesta gaitas likuma izstrādes materiāliem, kā arī 2008. gada 4. decembra grozījumu izstrādes materiāliem Saeimas nolūks, ar kādu apstrīdētā norma tika pieņemta, neesot konstatējams. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas mērķis varētu būt šāds: noteikt dienestā esošām amatpersonām prasības attiecībā uz personību un rakstura īpašībām, proti, panākt, ka dienestā atrastos tikai personas ar nevainojamu reputāciju, jo likumdevējs uzskatot, ka persona, kas ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nespēs nevainojami veikt visus dienesta pienākumus. Tāpat apstrīdētās normas mērķis varētu būt aizsargāt sabiedrību, veicināt sabiedrības uzticēšanos un radīt sabiedrībā pārliecību, ka dienestā atrodas tikai personas ar nevainojamu reputāciju. Dienestā esošo personu galvenais uzdevums esot aizsargāt personu un sabiedrības drošību, nodrošināt kārtību un likumu ievērošanu. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar savu uzvedību un personību esot jākalpo par paraugu citām personām, jāveido sabiedrībā pareiza attieksme pret likumpārkāpumiem, kā arī jārada sabiedrībā uzticēšanās valsts dienestiem. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība. Lai gan Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu ir iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, tomēr viņš norāda, ka šā ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, un apstrīdētā norma attiecoties uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem - kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem noziegumiem, smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, ja vien tie izdarīti ar nodomu. Turklāt apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saeima nav vērtējusi apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību, tā būtību un piemērošanas sekas. Likumdevējs neesot pamatojis to, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un ka, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pastāvot citi, acīmredzami alternatīvi risinājumi, kas neietvertu absolūtu aizliegumu, bet būtu tikpat iedarbīgi. Piemēram, būtu iespējams noteikt atšķirīgu pieeju atkarībā no tā, cik smags ir personas izdarītais noziedzīgais nodarījums. Vēl viens alternatīvs risinājums būtu noteikt ierobežojumu uz noteiktu laiku vai arī svītrot no apstrīdētās normas vārdus "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas", tādējādi paredzot, ka līdz ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu izbeidzas arī aizliegums pildīt dienestu. Tomēr visefektīvākais alternatīvais līdzeklis, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtu paredzēt individuālu izvērtējumu, kas katrā konkrētajā gadījumā veicams, vadoties no tādiem apsvērumiem kā personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums un būtība, konkrētā cilvēka personība, iepriekšējais dienests, kā arī ņemot vērā samērīguma apsvērumus. Šāds regulējums esot noteikts, piemēram, Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Sabiedrības interese saistībā ar aizliegumu pildīt dienestu personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pastāvot gadījumos, kad sodītā persona ir sabiedrībai bīstama un nav cienīga pildīt dienestu. Taču daudzu personu izslēgšana no dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc individuāla izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām dienestam, nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji - vājinot dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas funkcijas sabiedrības drošības aizsardzībā. Aizliegums esot būtisks, tas ietekmējot visu personas dzīvi un bieži veidojot vēl daudz smagākas sekas nekā noteiktais kriminālsods. Dienot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, personas apgūstot tādas specifiskas iemaņas un prasmes, zināšanas un pieredzi, kas ārpus dienesta varot būt noderīgas tikai ļoti ierobežotā mērā. Demokrātiskā un cilvēktiesības cienošā sabiedrībā ikviens esot pelnījis iespēju laboties, pārvērtēt savu iepriekšējo rīcību, nekad vairs nepieļaut likumpārkāpumus, mainīt savu dzīvi un attieksmi. Savukārt uz mūžu noteikts aizliegums dienēt izstumjot sodīto personu no sabiedrības un darba tirgus un ne vien radot negatīvas sekas šai personai, bet arī negatīvi ietekmējot visas sabiedrības attīstību un labklājību. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs papildus norādīja: viņš nepiekrītot tam, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis tiek saistīts arī ar demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība pēc būtības nozīmējot demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipu aizsardzību. Ar mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - nevarot attaisnot jebkuru pamattiesību ierobežojumu, kas, iespējams, ir saistīts ar sabiedrības uzticēšanos noteiktām valsts iestādēm vai dienestiem. Lai konstatētu, ka ierobežojums kalpo mērķim - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība -, šim ierobežojumam vajagot būt saistītam ar reālu valsts iekārtas apdraudējumu. Lai gan Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma tās pieņemšanas gaitā tika apspriesta, tomēr no lietas materiālos esošajiem likumprojektu sagatavošanas dokumentiem esot redzams, ka Saeimas komisijās par apstrīdētajā normā paredzēto absolūto aizliegumu debates nav notikušas, nedz pieņemot Dienesta gaitas likumu, nedz arī pieņemot 2008. gada 4. decembra grozījumus. Tieslietu ministrijas norāde par ierobežojumu pārvērtēšanu, kas veikta pēc tiesībsarga aicinājuma, liecinot par to, ka pat Ministru kabineta ietvaros nav nodrošināts sistemātisks un savstarpēji saskaņots normatīvajos aktos noteikto ar agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu saistīto ierobežojumu izvērtējums. Katra ministrija esot veikusi izvērtējumu pēc savas izpratnes, ignorējot tos secinājumus, kas jau izdarīti Satversmes tiesas spriedumos. Vēl jo vairāk šāds izvērtējums neesot veikts Saeimā. Saeima atbildes rakstā un Tieslietu ministrija rakstveida viedoklī pēc būtības apgalvojot, ka persona, kas ir notiesāta vienreiz, izdarīs vēl citus noziedzīgus nodarījumus, taču šāds apgalvojums neatbilstot nevainīguma prezumpcijai. Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka apstrīdētā norma degradējot Krimināllikumā paredzētā papildsoda - tiesību ieņemt noteiktu amatu atņemšana - jēgu. Ja tiesa šādu papildsodu piemēro, tas notiesātajai personai liedzot pildīt noteiktu amatu nevis uz visu atlikušo mūžu, bet tikai uz noteiktu laiku - līdz pieciem gadiem -, tas esot vērtējams kā samērīgs risinājums, jo īpaši ņemot vērā to, ka tiesa papildsodu piemēro individualizēti. Savukārt apstrīdētā norma automātiski liedzot notiesātajai personai pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē uz visu atlikušo mūžu un tādējādi padarot individualizēta papildsoda piemērošanu par bezjēdzīgu.