3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106. pantam. Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus, konkrētajā lietā esot izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas regulēto gadījumu loks ir plašs, jo tā attiecas uz visām personām, kas pilda vai plāno pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs uz apstrīdētās normas pamata tika atvaļināts no amata tieši Valsts policijā, konkrētajā lietā apstrīdētās normas atbilstība Satversmei esot vērtējama tiktāl, ciktāl tā liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Tomēr sniegtie argumenti esot attiecināmi arī uz pārējām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm un Ieslodzījuma vietu pārvaldi. Saeima nenoliedz, ka ar apstrīdētajā normā noteikto liegumu tiek ierobežotas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tomēr uzskata, ka šis ierobežojums ir samērīgs. Pēc Saeimas ieskata, ierobežojums tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un pildīt valsts dienestu ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu, pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu. Tātad no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Valsts policija pildot būtiskas valsts funkcijas sabiedrības drošības un labklājības aizsardzības jomā. Policijas uzdevumi esot noteikti likuma "Par policiju" 3. pantā. Šie uzdevumi atbilstot arī Eiropas policijas ētikas kodeksā norādītajiem policijas darbības mērķiem - nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību, nodrošināt sabiedrības palīdzības un pakalpojumu funkcijas. Likuma "Par policiju" 9. pantā noteiktā pienākuma izpildes labad policijas darbiniekiem esot piešķirtas plašas pilnvaras, tostarp tiesības personas aizturēt, lietot fizisku spēku, speciālos līdzekļus un šaujamieroci, kas noteiktas minētā likuma 12.-14. pantā. Lai gan būtībā policijas darbība ir vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību, pārāk plašs policijas darbiniekiem piešķirto tiesību apjoms, pārāk zemi viņiem noteikti minimālie standarti un viņu neprofesionāla rīcība varot radīt risku attiecībā uz citu personu pamattiesību ievērošanu. Tādēļ esot būtiski noteikt tiesisku ietvaru Valsts policijas amatpersonu darbībai un it sevišķi noteikt pietiekami augstas minimālās prasības personām, kas vēlas pildīt dienestu Valsts policijā. Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu. Apstrīdētajā normā esot ietverta viena no prasībām, ko likumdevējs paredzējis tādēļ, lai nodrošinātu to, ka dienestā esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem standartiem, tādējādi nodrošinot arī personu pamattiesību aizsardzību, veicinot sabiedrības sadarbību ar dienesta amatpersonām un uzticēšanos tām, kā arī veidojot pareizu priekšstatu par tiesību normu ievērošanu. Pēc Saeimas ieskata, personas, kuras neatbilst minimālajiem profesionalitātes standartiem, tostarp persona, kura pati nav spējīga atturēties no tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, nevar pienācīgi pildīt policijas pamatuzdevumu - nodrošināt personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai dienestā atrastos personas, kas, pašas būdamas citiem par paraugu, sekmētu personu tiesību ievērošanu un sabiedrības drošību, it sevišķi nodrošinot kriminālatbildību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu. Tāda iespējamība, ka persona, kas izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, būtu tiesīga pildīt dienestu, pakļautu riskam citu personu tiesības un sabiedrības drošību. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums esot vērsts uz Satversmes 116. pantā nostiprinātajiem leģitīmajiem mērķiem - citu personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Saeima uzskata, ka likumdevēja pienākums ir veicināt sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo tā ir cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un demokrātiskai valsts iekārtai. Ja Valsts policijas amatpersonas amatu varētu ieņemt persona, kas pati bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tad mazinātos sabiedrības uzticēšanās gan Valsts policijas amatpersonu darbībai, gan pašai valstij un demokrātiskai valsts iekārtai. Līdz ar to Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis Satversmes 116. panta izpratnē ir arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot vēlējies veicināt tādas sabiedrības pastāvēšanu, kurā tiek nodrošināti sociālajai un ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi, kā arī tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts intereses. Tātad apstrīdētā norma esot vērsta arī uz sabiedrības labklājības aizsardzību. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota tam, lai veicinātu citu personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību. Apstrīdētā norma liedzot dienestā uzņemt tikai tādas personas, kuras bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, proti, personas, kuras ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, apzinoties savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izdarīt. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs, būdams Valsts policijas amatpersona, esot veicis aktīvas darbības, ar tām nodarot kaitējumu cietušā veselībai un apdraudot viņa tiesības uz personas neaizskaramību, kas noteiktas Satversmē. Pēc Saeimas ieskata, persona, kas neievēro krimināltiesību jomu regulējošus normatīvos aktus, tostarp pārkāpj citu personu pamattiesības, nav piemērota darbam Valsts policijā. Apstrīdētā norma esot piemērota arī tam, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonu darbībai un vispār valstij un tādējādi aizsargātu arī demokrātisko valsts iekārtu. Sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonu darbībai un valstij kopumā mazinātos, ja par valsts amatpersonu kļūtu tāda persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, apzinoties savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties izdarīt šādu nodarījumu, vēl jo vairāk tad, ja šāda persona būtu Valsts policijas amatpersona. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota arī tam, lai aizsargātu sabiedrības labklājību. Saeima uzskata: ja reiz persona, it īpaši Valsts policijas amatpersona, ar tīšu nodomu ir pārkāpusi tiesību normas, tad pastāv pamatotas šaubas par to, vai šī persona turpmāk ievēros normatīvos aktus. Vēl jo vairāk pastāvot pamatotas šaubas par to, vai šī persona varēs efektīvi veikt savas funkcijas, kuru izpildei nereti ir nepieciešama efektīva, savstarpējā cieņā un uzticībā balstīta sadarbība ar sabiedrību. Savukārt tad, ja Valsts policijas funkcijas netiek veiktas pienācīgi, netiekot nodrošināti arī sociālajai un ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi. Persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nesekmējot tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās loceklis apzinātos un cienītu citu personu, sabiedrības un valsts intereses. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nav absolūts, jo neattiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi konkrētajā lietā neesot piemērojama absolūtā aizlieguma izvērtēšanas metodoloģija. Krimināli sodāmas darbības neesot savienojamas ar personas dienestu valsts pārvaldē. Pat pietiekami pamatotas aizdomas ar atbilstoši novērtētiem pierādījumiem par policijas darbinieka pieļautu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt sabiedrības uzticēšanos policijai un diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu un, otrkārt, attiecīgo iestādi. Tādējādi leģitīmais mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem citiem līdzekļiem netiktu sasniegts tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu. Tādā pašā kvalitātē netiktu sasniegti arī pārējie leģitīmie mērķi. Ja tāda persona kā Pieteikuma iesniedzējs, proti, persona, kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kaut vai pēc individuāla izvērtējuma varētu ieņemt amatpersonas amatu Valsts policijā, tad, pēc Saeimas ieskata, būtu jārēķinās ar risku, ka personu pamattiesību, sabiedrības drošības un labklājības aizsardzība var tikt apdraudēta. Persona, tai noteiktajā apjomā pildot valsts uzdevumus, rīkojoties ar valsts varu - tātad rīkojoties visas sabiedrības interesēs, jo īpaši persona, kas dienē Valsts policijā, kuras darbinieku pienākumi ir vērsti uz tiesību normu ievērošanas kontroli, citu cilvēku tiesību un drošības aizsardzību. Tādējādi policijas darbinieka uzdevumu pildīšana pati par sevi neesot savienojama ar tiesību normu pārkāpumiem, ko attiecīgā amatpersona pieļāvusi savā darbībā. Apstrīdētajā normā ietvertais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis esot visefektīvākais, un nepastāvot citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. Demokrātiska sabiedrība paļaujoties uz to, ka policija ne vien uzraudzīs likuma ievērošanu, bet arī pati ievēros likumu. Attiecībā uz policijas darbiniekiem arī starptautiski tiekot atzīts, ka viens no šo darbinieku atlases kritērijiem ir sodāmības neesība, un personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, pārsvarā tiekot liegta iespēja ieņemt amatu policijā, atsevišķos gadījumos pieļaujot izņēmumus tikai attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, piemēram, tādiem kā atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana. Sabiedrības ieguvums no tā, ka Valsts policija, kā arī citas Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes ir nodrošinātas ar atbilstošu personālu, kas ir spējīgs godprātīgi, atbildīgi un nelokāmi, ievērojot normatīvo aktu prasības, pildīt Valsts policijai, kā arī citām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm nodotās valsts pārvaldes funkcijas, kuras ir tieši saistītas ar sabiedrības interešu aizsardzību, esot lielāks par normatīvo aktu prasības pildīt nespējīgas personas tiesību ierobežojumu, kas izpaužas šādas personas atvaļināšanā no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs. Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot citu personu pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri turklāt var apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības labklājības priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka pamattiesību ierobežojuma radītās nelabvēlīgās sekas personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.