4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106. pantam. Tāpat Tieslietu ministrija uzskata, ka konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tieslietu ministrija norāda, ka, ņemot vērā amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi pilnvaras un lomu sabiedriskās kārtības un personu tiesību aizsardzībā, aktuāls ir jautājums par to, vai iestāde varēs uzticēt šo nozīmīgo uzdevumu pildīšanu personai, kura pati sevi diskreditējusi ar tīšu noziedzīgu nodarījumu un par tā izdarīšanu ir sodīta. Tāpat arī iestādes reputācija esot ļoti svarīga, lai sabiedrība šai iestādei varētu uzticēties, lai iedzīvotāji varētu uzticēt savu dzīvību un mantiskās vērtības šīs iestādes amatpersonām, kuru galvenie uzdevumi saistīti ar sabiedriskās kārtības un drošības, kā arī personu tiesību aizsardzības nodrošināšanu. Dienesta gaitas likuma 4. pantā ietvertie ierobežojumi esot noteikti, lai nodrošinātu to, ka dienestā esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem standartiem, aizsargā personu pamattiesības, sabiedrisko drošību, labklājību, veicina sabiedrības sadarbību ar dienesta amatpersonām un uzticēšanos tām. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem - aizsargājot personu pamattiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību un labklājību. Tieslietu ministrija uzskata, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Ņemot vērā gan citās valstīs, gan arī Latvijā veiktus pētījumus, varot apgalvot: iepriekšēju sodāmību esība palielina risku, ka persona var vēlreiz izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc Tieslietu ministrija uzskata, ka sodāmības fakta konstatēšana var būt pamats noteikt dažādus ierobežojumus un aizliegumus, tai skaitā ierobežojumus attiecībā uz nodarbošanās un darbavietas izvēli. Neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt pieņēmumu, ka sodīto amatpersonu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks ir lielāks vai mazāks nekā nesodīto amatpersonu risks tikt pirmo reizi notiesātām, jo nedz Valsts probācijas dienesta, nedz Tieslietu ministrijas rīcībā neesot informācijas par pētījumiem, kas būtu veltīti tieši šim recidīva aspektam attiecībā uz amatpersonām. 2019. gadā jautājumu par sodāmības un kriminālprocesu izbeigšanas uz nereabilitējošu apstākļu pamata tiesiskajām sekām personu tālākajā profesionālajā darbībā esot aktualizējis arī tiesībsargs. Tieslietu ministrija sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi izvērtējusi iespējamos izņēmumus no Dienesta gaitas likuma 4. pantā ietvertajiem absolūtajiem aizliegumiem, un citstarp esot apsvērta iespēja paredzēt, ka katrā konkrētajā gadījumā veicams individuāls izvērtējums. Tomēr attiecībā uz visām personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, veicams individuāls izvērtējums ievērojami palielinātu iestāžu darba apjomu, šāda izvērtējuma nodrošināšanai būtu nepieciešami papildu darbinieki, kā arī papildu laiks un finanšu līdzekļi. Turklāt individuālas izvērtēšanas rezultātā pieņemtais lēmums par atteikumu pieņemt personu dienestā būtu administratīvais akts, kas attiecīgi būtu apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to esot radies jautājums par to, kura iestāde tad šādu vai pretēju lēmumu pieņems. Tātad būtu nepieciešams veidot jaunu institūciju, kas nodarbotos ar individuālo izvērtējumu veikšanu un pieņemtu lēmumus par atļauju attiecīgai personai dienēt vai par atteikumu tai dot šādu atļauju.