6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Pēc Tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā ir vērtējama absolūtā aizlieguma esība attiecībā uz personas tiesībām pildīt dienestu Valsts policijā. Ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Tiesībsargs arī piekrīt tam, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības drošības un labklājības aizsardzība. Tāpat tiesībsargs uzskata, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu, un apstrīdētā norma esot pieņemta, lai noteiktu šādas augstas prasības. Šāda absolūta aizlieguma pamatojums varētu būt rodams profesionalitātes un reputācijas aspektos, uz ko savā atbildes rakstā vairākkārt atsaucas arī Saeima. Tādējādi esot iespējams izdarīt secinājumu, ka likumdevējs ir pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību. Tomēr tiesībsargs viņa rīcībā esošajos un viņam pieejamos apstrīdētās normas pieņemšanas dokumentos neesot atradis tādu informāciju, kas apliecinātu to, ka likumdevējs būtu rūpīgi analizējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas attiecībā uz personu tiesībām pildīt valsts dienestu Valsts policijā. Proti, likumdevējs neesot padziļināti izvērtējis un pamatojis nepieciešamību absolūto aizliegumu attiecināt uz pilnīgi visiem Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem. Tāpat likumdevējs neesot izvērtējis, kāpēc absolūtais aizliegums būtu jāattiecina uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri salīdzinājumā ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem pēc sava rakstura un apdraudētajām interesēm uzskatāmi par nodarījumiem ar būtiski mazāku kaitīguma pakāpi. Likumdevējam vajadzējis izvērtēt to, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts pildīt valsts dienestu Valsts policijā. Tāpat likumdevējam, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, vajagot pārliecināties arī par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Turklāt, nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu aizliegumu, nozīme esot ne tikai tam, pret kādām interesēm šī persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Tiesībsargs neesot konstatējis, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai un kā iepriekš par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Dienests Valsts policijā nevarot būt pašsaprotams, un šajā dienestā esošai personai pēc savām īpašībām vajagot būt par paraugu ikvienam sabiedrības loceklim. Tas attiecīgi nozīmējot to, ka Valsts policijas amatpersonai jābūt profesionālai, respektējamai un uzticamai. Tādējādi regulējums, kas personai pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas automātiski ļautu pretendēt uz dienestu Valsts policijā, nebūtu pareizs, jo negarantētu personas un tās īpašību atbilstību attiecīgajam amatam. Tāpat arī noziedzīgu nodarījumu pilnīga diferencēšana pēc to kaitīguma pakāpes nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo, piemēram, Krimināllikuma 317. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums pēc klasifikācijas ir mazāk smags noziegums, tomēr tā rezultātā skartās intereses ir tieši attiecināmas uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts policijas amatpersonu, darbību. Tādēļ, pēc tiesībsarga ieskata, piemēram, Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi varētu tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiecināt absolūto aizliegumu būtu pieļaujams. Tiesībsargs uzskata, ka vispiemērotākais alternatīvais līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai līdzvērtīgā kvalitātē būtu individuāla izvērtējuma veikšana. Likumdevējs, izanalizējot Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos nodarījumus, varētu noteikt tādu kārtību, ka uz konkrētiem pagātnē izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek attiecināts individuālais izvērtējums. Saskaņā ar šādu regulējumu persona varētu pretendēt uz dienestu Valsts policijā, ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta un ja tai pēc individuāla izvērtējuma veikšanas sniegtu pozitīvu atzinumu konkrēti šādam mērķim izveidota komisija. Tas, vai sabiedrība un indivīdi uzticas policijai kā ikdienišķās sabiedriskās kārtības sargam, primāri esot atkarīgs nevis no katra policista rīcības pagātnē, bet gan no tā, kādu uzticamības un profesionalitātes līmeni ikviena Valsts policijas amatpersona apliecina šobrīd.