9. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes doc. p. i. Dr. iur. Kitija Bite - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, un pievienojas Pieteikuma iesniedzēja viedoklim. Kitija Bite papildus norāda, ka likumā noteiktajā veidā personai tiesības pildīt valsts dienestu var tikt liegtas pat tad, ja šīs personas spējas un kvalifikācija atbilst izraudzītajam nodarbošanās veidam. Sistēmiski likumdevējs pieprasot dienestā esošu personu nevainojamu uzvedību. Tomēr likumdevējam, nosakot šādus ierobežojumus, būtu jāizvērtē to atbilstība Satversmei. Apstrīdētā norma varot pakļaut riskam konkrētam valsts dienesta veidam deleģēto valsts funkciju un uzdevumu izpildi. Publiski pieejamās Valsts policijas atskaites liecinot par hronisku personāla trūkumu iestādē. Šādā situācijā, atvaļinot no dienesta amatpersonas, kurām ir pieredze un kuru apmācībā un kvalifikācijas paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida resursus, sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts policija nespēs nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi personāla trūkuma dēļ. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs neesot izvērtējis, kāds ir kriminālsoda mērķis. Viens no soda mērķiem esot panākt to, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, respektīvi, sodītai personai ir jāizprot savs nodarījums un turpmāk jākoriģē sava uzvedība, lai tā atbilstu sabiedrības noteiktajiem standartiem. Taču no apstrīdētās normas izrietot, ka pat tādā gadījumā, ja persona labojas, koriģē savu uzvedību un nekad vairs neizdara nekādu noziedzīgu nodarījumu, tai nav iespējams atgriezties dienestā Valsts policijā. Likumdevējam būtu jāizsver, vai jebkurš tīšs noziedzīgs nodarījums ir samērīgs ar aizliegumu jebkad pildīt valsts dienestu, tomēr konkrētajā situācijā esot secināms, ka šāds izvērtējums netika veikts. Likumdevējam būtu jāizvērtē iespēja pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu individuāli izvērtēt katru gadījumu, kad dienestā esoša persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, un jāuzliek šāda izvērtējuma veikšanas pienākums tai iestādei, kurā sodītā persona pilda valsts dienestu. Tādējādi iestādei tiktu dota rīcības brīvība izvērtēt personas sodāmības savietojamību ar dienestu un attiecīgi vai nu atbrīvot personu no dienesta, vai arī turpināt dienesta tiesiskās attiecības ar šo personu. Savukārt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu būtu iespējams pārbaudīt administratīvajā procesā - pretēji pašreizējai kārtībai, kas paredz imperatīvu pienākumu Valsts policijai atbrīvot no dienesta katru personu, kas sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Secinājumu daļa