16. Article — ). Tādējādi jau šobrīd ir izveidots mehānisms, kura

ietvaros varētu individuāli izvērtēt katru konkrēto gadījumu, lai pārliecinātos par to, vai iepriekš par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas rakstura īpašības, attieksme pret izdarīto nodarījumu un tā izdarīšanas apstākļi neliecina par to, ka šī persona varētu apdraudēt nozīmīgas sabiedrības un valsts intereses. Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. 4. Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punkts un 32. panta trešā daļa Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku. Kā jau tika secināts šo atsevišķo domu 2. punktā, absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģija izvirza likumdevējam prasību pamatot, kādēļ nepieciešams noteikt tieši absolūtu aizliegumu. Likumdevējam izvirzītā prasība pamatot savu lēmumu neliedz tam pieņemt tāda vai citāda satura lēmumu. Proti, likumdevēja izšķiršanās par absolūtu aizliegumu dienēt Valsts policijā iepriekš par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītai personai var būt atbilstoša Satversmei, ja tā ir pamatota atbilstoši absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijai. Tādējādi absolūtā aizlieguma noteikšana attiecībā uz dienestu Valsts policijā nav izslēdzama. Līdz ar to uzskatu, ka izskatītajā lietā apstrīdētā norma būtu atzīstama par spēkā neesošu tikai ar kādu brīdi nākotnē. Satversmes tiesas tiesnesis A. Kučs Rīgā 2021. gada 28. jūnijā