2. Article

Pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģijai ir būtiska nozīme, jo konsekventa tās piemērošana nodrošina tiesiskās drošības principa pieprasīto paredzamību gan likumdošanas, gan tiesas spriešanas funkciju īstenošanā. Proti, pārzinot satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, gan likumdevējs, gan tiesību piemērotājs var gūt pārliecību par tiem apsvērumiem, kas ir nozīmīgi pamattiesību ierobežojumu noteikšanā. Citiem vārdiem sakot, metodoloģija palīdz nonākt līdz konstitucionāli pareizam, argumentētam un taisnīgam slēdzienam par pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei. 2.1. Jēdziena "absolūts aizliegums" saturu Satversmes tiesa ir atklājusi 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr. 2017-07-01 un turpmāk to izmantojusi arī citās lietās, kurās vērtējusi tādu tiesību normās ietvertu pamattiesību ierobežojumu satversmību, kuri neparedz izņēmumus un ir noteikti uz nenoteiktu laiku. Atzīstot, ka tiesību normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir uzskatāms par absolūtu aizliegumu, Satversmes tiesa tā satversmības pārbaudei ir izstrādājusi un līdz šim konsekventi piemērojusi absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01, 2020. gada 17. decembra spriedumu lietā Nr. 2020-18-01, 2021. gada 28. janvāra spriedumu lietā Nr. 2020-29-01 un 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01). Proti, izvērtējot to, vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, tiesa pārliecinājusies par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21. punktu). Tātad, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, tiesa nevis pēc būtības apsver saudzējošāku līdzekļu esību, bet galvenokārt vērtē likumdevēja rīcību, pieņemot apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu, un šīs rīcības pamatojumu. Taču nav iespējams noteikt skaidrus kritērijus, pēc kuriem varētu spriest, vai likumdevēja centieni izvērtēt un pamatot absolūta aizlieguma nepieciešamību ir uzskatāmi par pietiekamiem. Turklāt debašu neesība nebūt nenozīmē to, ka likumdevējs nav pēc būtības izvērtējis un pamatojis šāda aizlieguma nepieciešamību. Tādēļ, kā to esmu uzsvēris jau iepriekš, absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas piemērošana var novest pie formālisma un radīt šķēršļus pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanai pēc būtības (sk. arī Satversmes tiesas tiesnešu Alda Laviņa un Jāņa Neimaņa atsevišķo domu lietā Nr. 2019-29-01 3.2. punktu). Iepriekš minētos absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas trūkumus uzskatāmi apliecina arī izskatītā lieta. 2.2. Kā izriet no lietas materiāliem, apstrīdētā norma patlaban spēkā esošajā redakcijā tika izteikta ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem Dienesta gaitas likumā. Apstrīdētās normas redakcija ir apspriesta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē un Saeimas 2008. gada 6. novembra sēdē otrajā lasījumā, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.). Tomēr, izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus, nav gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums būtu apspriests pēc būtības, proti, ka debatēs atbildīgajā komisijā un Saeimā būtu izvērtēta tā būtība un piemērošanas sekas, kā arī pamatots tas, ka, paredzot izņēmumus no šā ierobežojuma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Līdz šim tiesas judikatūrā, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, šāda izvērtējuma un pamatojuma neesība bija patstāvīgs pamats tam, lai atzītu tiesību normā ietvertu absolūtu aizliegumu par neatbilstošu Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18-01 23. un 24. punktu). Tādējādi, ja tiesa apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu būtu izvērtējusi, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, tad, konstatējot, ka likumdevējs nav pamatojis šāda ierobežojuma nepieciešamību, tai, visticamāk, nāktos atzīt, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Taču, kā liecina izskatītā lieta, tas, vai pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei, nebūt nav atkarīgs no tā, vai un cik plašas debates par attiecīgo normu ir bijušas likumdevējam. Lai arī izskatītajā lietā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums tika atzīts par absolūtu, tomēr tiesa pirmo reizi šāda aizlieguma satversmības pārbaudē piemērojusi ierasto pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, nevis tieši absolūtu aizliegumu satversmības pārbaudei speciāli izstrādāto metodoloģiju (sk. Sprieduma 13. un 17.-20. punktu). Piemērojot pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, Satversmes tiesa ne tikai izvērtē likumdevēja rīcību un pamattiesību ierobežojuma pieņemšanas pamatojumu, bet atbilstoši secīgiem metodoloģijas soļiem pēc būtības pārbauda šā ierobežojuma satversmību, proti, noskaidro to: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tostarp to, vai tā pieņemšanas process atbilst labas likumdošanas principam; 2) vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 18., 19., 19.1.1. un 21. punktu). Tiesību normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma raksturs ir jāvērtē, pārbaudot šā ierobežojuma samērīgumu. Kā apliecina izskatītā lieta, arī ierastā pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģija pieprasa vērtēt ierobežojuma raksturu. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka nav nepieciešams tiesību normās ietvertus ierobežojumus iedalīt absolūtos vai cita rakstura aizliegumos un atkarībā no to intensitātes piemērot atšķirīgu satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Ikviena pamattiesību ierobežojuma - arī tāda, kas neparedz izņēmumus un ir noteikts uz nenoteiktu laiku, - satversmību var efektīvi pārbaudīt, piemērojot Satversmes tiesas judikatūrā atzīto pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Tādēļ turpmāk arī citās līdzīgās lietās būtu jāatsakās no absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas.