3. Article

Sprieduma 13. punktā norādīts: apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par absolūtu, tomēr tas vien, ka tiesību normā šāds aizliegums ir ietverts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību normas pieņemšanā likumdevējam būtu izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu. No Sprieduma 13. punkta izriet, ka Satversmes tiesa konkrētajā gadījumā ir atkāpusies no absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas tāpēc, ka izskatītajā lietā bija apstrīdēta tiesību normas atbilstība ne tikai Satversmes 106. panta pirmajai daļai, bet arī 101. panta pirmajai daļai. Kā norādīts Spriedumā, valsts dienesta īpašā loma, kā arī likumdevēja plašā rīcības brīvība šajā jomā nozīmē to, ka šādu tiesību normu pieņemšanā likumdevējam nav izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu (sk. Sprieduma 13. punktu). Šāda Satversmes tiesas atziņa pēc būtības nozīmē to, ka Satversmes tiesa nevis vispār ir atkāpusies no absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas, bet gan ieviesusi jaunu pieeju piemērojamās metodoloģijas noteikšanai. Proti, turpmāk metodoloģija, kura tiks piemērota tādu pamattiesību ierobežojumu satversmības izvērtēšanā, kuri neparedz izņēmumus un ir noteikti uz nenoteiktu laiku, tiks noteikta atkarībā no tā, atbilstība kurām Satversmes normām ir apstrīdēta. Tam es nevaru piekrist. Ja reiz Satversmes tiesa uzskatīja, ka absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu pieņemšanas procesā izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma izvērtējumu un pamatojumu, tad nav saprotams, kādēļ likumdevējam piemītoša rīcības brīvība kādā jomā ļauj no šīm prasībām atkāpties. Spriedumā nav pietiekami argumentēts tas, kādēļ atsevišķos gadījumos likumdevējam nebūtu izvirzāmas tik stingras prasības attiecībā uz šāda rakstura aizlieguma izvērtējumu un pamatojumu. Ar Spriedumu tiek radīta tiesiska nenoteiktība attiecībā uz to, kuru metodoloģiju likumdevējam un tiesību piemērotājam ir jāizmanto, izvērtējot tādu pamattiesību ierobežojumu satversmību, kuri neparedz izņēmumus un ir noteikti uz nenoteiktu laiku. Turklāt Satversmes tiesa apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atbilstību Satversmei vērtēja vienīgi tiktāl, ciktāl tas liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Taču jāņem vērā, ka šis ierobežojums attiecas arī uz citām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm, proti, Iekšējās drošības biroju, Valsts robežsardzi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, kā arī šo iestāžu padotībā esošajām koledžām, kam ir citādas funkcijas, tiesības un pienākumi nekā Valsts policijai. No sprieduma nav skaidrs, kāda metodoloģija būtu piemērojama, pārbaudot apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma satversmību attiecībā uz personām, kuras pilda dienestu nevis Valsts policijā, bet citās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs. Tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2021. gada 28. jūnijā