116. Article — , gan Latvijai saistošās starptautiskās tiesību normas

pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Attiecīgi ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam. Ņemot vērā iepriekš norādīto, teikums "Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.", tiesībsarga ieskatā ir pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Konvencijas 8. panta 2. punktam, Pakta 4. pantam un Hartas G pantam. [5] Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka Likumprojekts atbilst likumprojektam izvirzītajām juridiskās tehnikas prasībām. Attiecībā uz likumprojekta saturu Tieslietu ministrija uzskata, ka Likumprojekts neiekļaujas Satversmes sistēmā un nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā. Viedoklis pamatots ar turpmāk minēto. [5.1] Likumprojekta un Satversmes grozījumu projekta izvērtēšanas metodoloģija atšķiras. Satversme nošķir likumdošanas varu un satversmes varu, proti, tiesības pieņemt un grozīt Satversmi. Satversmes grozīšanai, t.i., satversmes varas īstenošanai, Satversmē ir noteiktas stingrākas prasības (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 56.2. punktu). Šādas prasības attiecībā gan uz Saeimu, gan Latvijas pilsoņu kopumu ir nostiprinātas Satversmes 76.-79. pantā. Šāda kārtība ir paredzēta, lai Satversme netiktu grozīta pārāk bieži, liekot vērā konstitūciju stabilitāti. Konstitūcijas stabilitāte ir būtiska konstitūcijas iezīme, kas atšķir to no zemāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 48. lpp). Konstitūcijas pārveidošana ir grūtāka, komplicētāka lieta nekā vienkārša likuma izdošana. Tas tiek atzīts par normālu parādību, jo konstitūcija ir augstākais likums, ar kuru saskaņotiem jābūt citiem likumiem, kuram tātad jāgarantē likumīgās vai tiesību sistēmas zināma stabilitāte, un tāpēc arī konstitūcijai pašai vajag būt pietiekoši stabilai, viņa nedrīkst pārāk viegli un pārāk bieži mainīties (K. Dišlers, Demokrātiskas valsts iekārtas pamati, 30. lpp). Tādējādi Satversmes grozīšana ir izņēmums no vispārējās normatīvo aktu grozīšanas kārtības, un likumprojektam, kas paredz grozīt Satversmi, ir augstāks spēks attiecībā pret parastajiem likumiem. [5.2] Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu). Jānorāda, ka šobrīd neviens normatīvais akts neregulē un nenosaka piespiedu vakcināciju visiem Latvijas iedzīvotājiem, tādējādi Likumprojekts neiederas pēc sava satura tiesību sistēmā. [5.3] Tieslietu ministrija norāda, ka Likumprojektā iekļautajām tiesību normām ir jāiekļaujas ne tikai tiesību sistēmā kā tādā, bet arī pašā Satversmē un šīs normas nevar būt pretrunā ar tiem Satversmes pantiem, kuri netiek grozīti, kā arī tās nevar būt pretrunā Satversmes kodolam. Satversmes iekšējā saskaņotība nozīmē ne vien to, ka starp Satversmē ietvertajām normām un vērtībām nepastāv pretrunas un Satversmē tās ir iekšēji saskaņotas, bet arī to, ka Satversmes sistēmai ir raksturīga iekšēja loģika, kas noteic zināmas saturiskas prasības ikvienam Satversmes papildinājumam, lai tas iekļautos Satversmes sistēmā (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 45. lpp.). [5.4] Satversme ir veidota īsa un lakoniska. Tieši lakoniskais izteiksmes stils pieļauj Satversmes normas iztulkot atbilstoši laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām (J. Pleps, Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas, pieejams: https://www.saeima.lv/satversme/Satversme_Pleps_latviski.pdf). Jau pašreiz Satversmes 111. pants nosaka cilvēka pamattiesības veselības aizsardzības jomā. Satversmes 111. panta teikuma pirmajā daļā ir ietvertas gan individuālas pamattiesības uz veselību, gan sabiedrības kopējas jeb kolektīvas tiesības uz veselības aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, 111. pants, S. Olsena). Jau šobrīd Epidemioloģiskās drošības likums paredz Ministru kabinetam deleģējumu noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku (skat. Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pants). Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi" 22., 28. un 39. punktu vakcinējamai personai ir tiesības atteikties no vakcinācijas. Tādējādi nav saprotama Satversmes 111. panta papildinājuma būtība tieši ar vakcinācijas regulējumu, un kāpēc piespiedu vakcinācijas aizliegumam būtu jānodrošina konstitucionāla aizsardzība. Turklāt, ja Satversmes 111. pants tiks papildināts ar šādām tiesību normām, tas pavērs iespēju arī citos Satversmes pantos iekļaut detalizētāku regulējumu attiecībā uz konkrētu sfēru, līdz ar to izjaucot Satversmes lakonisko stilu, sistēmu un Satversmes pilnīguma koncepciju. Atbilstoši konstitūcijas pilnīguma koncepcijai, konstitūcija ir vienots un pilnīgs noregulējums, kurā nav robu vai iekšēju pretrunu (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 39. lpp.). [5.5] Jāliek vērā, ka Satversmē ietvertās normas ir vispārīgas. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normas saturs nav identificējams tikai ar šīs normas vārdisko jēgu. Viens un tas pats formulējums var iegūt atšķirīgu saturu, ja tiek interpretēts, piemēram, atšķirīga juridiskā spēka vai atšķirīgā detalizācijas pakāpē izstrādāta tiesību akta ietvaros. Satversmei un likumam ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, tāpēc arī šiem tiesību aktiem ir atšķirīga vispārinājuma pakāpe. Satversme kā valsts pamatlikums ir apveltīta ar augstu vispārinājuma līmeni, savukārt likuma mērķis ir iedzīvināt Satversmē noteikto (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 15. punktu). Papildinot Satversmes 111. pantu ar otro un trešo teikumu atbilstoši Likumprojektam, tiks izjaukta arī Satversmes augstā vispārinājuma pakāpe. Vispārīgu normu iekļaušanas mērķis Satversmē ir tas, ka Satversmē tiek ietvertas tādas normas, kuras būs spēkā nenoteikti ilgu laiku. Līdz ar to šādu normu iekļaušana Satversmē iespējams nākotnē varētu pārkāpt citu personu tiesības uz veselības aizsardzību vai pat visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību, liekot vērā, ka sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības. [5.6] Jāliek vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (skat. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājuma daļas 1.1. punktu). Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo normu iztulkot atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu (skat. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16. punktu). Tādējādi Likumprojektā ietvertās normas ir aplūkojamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Piemēram, jānorāda uz Satversmes 91. pantu, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Līdz ar to Likumprojektā paredzētais, ka ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta, Tieslietu ministrijas ieskatā ir izvērtējama Satversmes 91. panta tvērumā. Akcentējams, ka ierobežojumu noteikšana epidemioloģiskās drošības labad ir pieļaujama tikai tādā mērā, cik tas nepieciešams sabiedrības un indivīda veselības, dzīvības un drošības nodrošināšanai. Ja kādai personu kategorijai jebkādu iemeslu dēļ risks saslimt un pārnēsāt bīstamu infekciju ir ievērojami zemāks, salīdzinot ar citām personām, tad ierobežojumu saglabāšana šādām personām (kas nerada apdraudējumu) jau vairs nebūtu atbilstoša tiesiskās vienlīdzības principam. Jārēķinās, ka vienlīdzības princips paredz salīdzināt vienādos faktiskos apstākļos esošas personas, bet atšķirīgos apstākļos esošām personām ir pamats (un pat reizēm pienākums) noteikt citādu (atšķirīgu) regulējumu. Kā minēts iepriekš, Satversmē ietverta norma būs daudzkārt piemērojama jebkādos apstākļos turpmāk, tātad piedāvātās tiesību normas redakcija ir izvērtējama abstrakti un vispusīgi. Tieslietu ministrijas ieskatā, tomēr vadoties no objektīvajiem pierādījumiem par konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām atšķirīgas tiesības un pienākumus. [5.7] Savukārt Likumprojektā ietvertais, ka piespiedu vakcinācija ir aizliegta, izriet, piemēram, no: 1) Satversmes 94. pantā nostiprinātajām tiesībām uz personas brīvību un personas neaizskaramību. 2) Satversmes 96. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību veselības aprūpes jomā izpaužas kā valsts pienākums jebkādā veidā atturēties no iejaukšanās un nodrošināt individuālas tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem veselības aprūpes pasākumiem. Cilvēka brīvība un neaizskaramība nodrošina cilvēka autonomijas un pašnoteikšanās realizāciju. Cilvēka neaizskaramības princips nosaka, ka cilvēka ķermenī iejaukties drīkst tikai tad, ja persona ir tikusi informēta par iejaukšanās mērķi un raksturu un ir brīvi devusi piekrišanu šādu iejaukšanos veikt (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, 111. pants, S. Olsena). 3) ievērojot Satversmes 99. pantā nostiprinātās tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, valstij, organizējot sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus un nodrošinot veselības aprūpi, ir jārespektē minētās tiesības. Tāpat Satversme garantē tiesības uz ikviena dzīvības aizsardzību (93. pants), kā arī esošā 111. panta redakcija garantē, ka "Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Nākotni prognozēt nav iespējams, un citas epidēmijas, arī smagākas, turpmāk var notikt, līdz ar to sabiedrības veselības vārdā vakcinācija var kļūt kritiska visas nācijas pastāvēšanai. Satversmē ierakstot, ka piespiedu vakcinācija ir aizliegta, skaidri jāapzinās, ka šī norma tā arī būs absolūti piemērojama pat 100% letālu un ārkārtīgu infekciozu, smagu un bīstamu epidēmiju gadījumā, taču šajā situācijā netiks sasniegts, pirmkārt, valsts pamatpienākums rūpēties par nācijas kā tādas izdzīvošanu un saglabāšanu, otrkārt, samērīgums ar citu personu tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību, un, treškārt, valsts pienākumu rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību. [5.8] Normas piemērošanai ir svarīgi noskaidrot normā lietoto vārdu un terminu jēgu. Tieslietu ministrija norāda, ka no Likumprojektā ietvertā normas formulējuma nav saprotams, ko nozīmē termins "piespiedu". Par būtisku kritēriju, kas liecina par to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku paredzamību, proti, "normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi" (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 16.2. punktu). Līdz ar to ir jāpieņem tāds likums, kas ir pietiekami skaidrs un ir saprotama tā piemērošanas joma un nozīme. Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām. Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas mehānismam ir jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām neatbilstoša likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas savlaicīgi. Ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte (skat. Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2. punktu). [6] Saeimas Juridiskais birojs norāda, ka vairāki "pilnīgi izstrādāta likumprojekta" vērtēšanas kritēriji ir norādīti arī Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.3. punktā. Juridiskais birojs, pārbaudot Likumprojekta atbilstību šiem kritērijiem, neatrada tajā tādus trūkumus, kas liegtu to atzīt par pilnībā izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta izpratnē. [6.1] Likumprojekts ir noformēts atbilstoši Satversmes grozījumu izstrādē pieņemtajai juridiskajai tehnikai, proti, ja kādā Satversmes pantā tiek izdarīti grozījumi, tad attiecīgais pants tiek izteikts jaunā redakcijā. [6.2] Saeimas Juridiskā biroja ieskatā Likumprojektā paredzētais noteikums par piespiedu vakcinācijas aizliegumu ir formulēts pietiekami skaidri. Tas ierobežo valsts rīcības brīvību, taču pats par sevi nenonāk pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām. Savukārt noteikums, ka ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta, šķietami varētu radīt tādu priekšstatu, ka jebkādu ierobežojumu noteikšana nevakcinētām personām ir aizliegta. Šāda minētās normas izpratne varētu nonākt pretrunā ar virkni Satversmē ietverto normu un principu, piemēram, tiesiskās vienlīdzības principu un tiesiskuma principu. Taču no abām Likumprojektā ietvertajām normām to kopsakarā drīzāk varētu secināt to, ka likumprojektā paredzētā Satversmes 111. panta pēdējā teikuma jēga ir noteikt, ka par kritēriju atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret personu un tās pakļaušanai dažādiem ierobežojumiem nedrīkst būt fakts, ka persona nav vakcinēta. Satversmes tiesa ir atzinusi: "tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. [..] Tas, ka tiesību normas jēgas noskaidrošanai nepieciešams šo normu iztulkot, pats par sevi vēl nenoved pie tiesību normas neatbilstības Satversmei" (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.1. punkts). Arī vērtējot vēlētāju iesniegtu likumprojektu, jo sevišķi Satversmes grozījumu projektu, kam raksturīgas augstas abstrakcijas pakāpes jēdzieni un normas, šaubu gadījumā ir jāņem vērā tāda piedāvātās tiesību normas interpretācija, kura pēc iespējas labāk iederas tiesību sistēmā un rada pēc iespējas mazāku disharmoniju ar citām tiesību normām. Tādējādi piedāvātās tiesību normas jēgu ir iespējams saprast. [6.3] Likumprojektā paredzētā norma ierobežo valsts rīcības brīvību dažādu slimību ierobežošanā, tostarp pandēmijas apstākļos, un var apgrūtināt valsts iespējas aizsargāt citu personu tiesības. Piemēram, šāds regulējums zināmos apstākļos var apgrūtināt citu no Satversmes izrietošo valsts pienākumu veikšanu iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Tomēr šāda situācija pati par sevi nav pietiekama, lai atzītu, ka Likumprojektā ietvertā norma ir pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām un principiem. Atšķirīgu attieksmi aizliedzoši kritēriji jau izriet no Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas aizlieguma principa, un ir iespējams Satversmē paredzēt arī citus aizliegtus atšķirīgas attieksmes kritērijus. Savukārt pozitīvās un negatīvās sekas, ko tiesību norma var radīt sabiedrībā, nav juridiski vērtējams kritērijs Satversmes 78. panta izpratnē. To, vai tiesību norma ir saprātīga, vēlama un vajadzīga, kā arī tās iespējamo pozitīvo vai negatīvo ietekmi uz sabiedrību ir tiesīgi izvērtēt vēlētāji politiskā procesā, atbalstot vai neatbalstot attiecīgo iniciatīvu. [7] Veselības ministrija izteikusi viedokli, ka Likumprojekts atbilst vispārējās juridiskās tehnikas prasībām. Savukārt attiecībā uz Likumprojekta saturu Veselības ministrija uzskata, ka regulējuma priekšmeta detalizācijas dēļ Likumprojektā paredzētās normas nevar tikt ietvertas Latvijas Republikas Satversmē. Konkrētajā gadījumā jautājums par vakcināciju ir ar veselības aprūpi saistīts atsevišķs specifisks jautājums, kas saistīts ar noteikta veida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kura vispārējais regulējums ir ietverts Epidemioloģiskās drošības likumā. Epidemioloģiskās drošības likums paredz vakcināciju kā epidemioloģiskās drošības sistēmas sastāvdaļu, nosaka tās organizācijas pamatprincipus, vispārīgos noteikumus, obligāti vakcinējamo personu loku, atbildīgās institūcijas, vakcinācijas nosacījumus un uzraudzības principus. Attiecībā uz Covid-19 infekciju ir pieņemts speciālais likums - Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums jau nosaka jautājumus, kas skar vakcinācijas pret Covid-19 vispārējos principus - vakcinācijas organizāciju, pieejamību, tostarp prioritāri vakcinējamām grupām, vakcinācijas informācijas sistēmu, apliecināšanas sistēmu. Līdz ar to visi jautājumi, kas skar vakcināciju, tiek regulēti veselības aprūpes nozares speciālajos likumos. Veselības ministrija neatbalsta atsevišķu specifisku ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu saistītu jautājumu ietveršanu Latvijas Republikas Satversmē. Bez tam jebkura grozījuma normas leģitīmais mērķis Satversmes 111. panta izpratnē ir aizsargāt citu cilvēku tiesības - tajā skaitā sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība. Valstij ir pienākums rīkoties operatīvi un efektīvi, lai novērstu jebkuras pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību. Var tikt atbalstīta tikai tāda normatīvā regulējuma maiņa, it sevišķi epidemioloģiskās drošības jautājumos, kas ir nepieciešama visas sabiedrības epidemioloģiskās drošības interesēs. Veselības ministrija uzskata, ka likumprojektā ietvertā norma neatbilst iepriekš minētajiem mērķiem un tādēļ nevar tikt atbalstīta. Iesniedzējs tika uzaicināts uz Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 24. augusta sēdi, kurā tika izskatīts Likumprojekts, bet tajā nepiedalījās. II. [8] Izvērtējusi Likumprojektu un iepazinusies ar saņemtajiem viedokļiem, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē: Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai. Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā - tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm. Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības. Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma