6. Article

Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu Rīcības virziens Kopā Plānotais finansējums, EUR Papildu nepieciešamais finansējums, EUR* NAP2027 indikatīvais finansējums, EUR Valsts budžets ES politikas instrumentu finansējums Valsts budžets ES politikas instrumentu finansējums 1.rīcības virziens 10 817 364 04814 9 290 717 763 21 885 123 1 280 078 302 38 280 000 318 000 000 2.rīcības virziens 941 653 28415 189 701 008 100 866 882 285 834 075 325 630 115 313 098 632 3.rīcības virziens 288 758 521 24 394 602 61 819 714 13 786 510 188 757 695 170 734 278 4.rīcības virziens 5 555 000 0 0 4 250 000 1 305 000 7 900 000 5.rīcības virziens 67 567 407 4 659 077 4 505 397 40 813 379 17 589 554 8 200 00016 KOPĀ 12 120 898 260 9 509 472 450 189 077 116 1 624 762 266 571 562 364 817 932 910 *- Indikatīvais papildu nepieciešamā finansējuma apmērs. Vairākiem pasākumiem plānota ietekme uz pašvaldību budžetu (informācija sniegta 5.pielikumā). Detalizēti aprēķini par Pamatnostādņu konkrētu uzdevumu īstenošanai nepieciešamo finansējumu ir/tiks veikti, izstrādājot īstermiņa plānošanas dokumentus (Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai, Darba aizsardzības jomas attīstības plāns, Plāns sociālo pakalpojumu attīstībai, Plāns sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai, Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai), no uzdevumiem izrietošus konceptuālos ziņojumus, sniedzot priekšlikumus par nozares prioritārajiem pasākumiem u.tml.. ES politikas instrumentu finansējuma apmērs var tikt pārskatīts atbilstoši LR valdības un EK dienestu sarunām un lēmumiem par 2021.-2027.gada plānošanas perioda ES struktūrfondu finansējuma sadalījumu (sadalījums norādīts uz 26.04.2021.). Pamatnostādņu īstenošanai nepieciešamais finansējums ir plānots atbilstoši mērķiem, uzdevumiem un rezultatīvajiem rādītājiem, nevis NAP2027 norādītajam indikatīvajam finansējuma sadalījumam. Detalizētu atšifrējumu par ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetu skat. 5.pielikumā. 1 OECD Healt Working Paper No.121. The Economics of Patient Safety Part III: Long- Term Care: 2020, skatīt https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/be07475c-en.pdf?expires=1617095134&id=id&accname=guest&checksum=1871BF1EBB2FA4BA20C7C55A84567DEA 2 Satversmes tiesas 2006.gada 11.decembra spriedums lietā Nr.2006-10-03, skat.13.un 14.punktu 3 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/DOC/?uri=CELEX:52021DC0102&from=LV 4 ANO, A/RES/70/1 Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development (2015. gada 21. oktobris). 5 Sociālās politikas snieguma monitoringa ietvars (Social Policy Performance Monitor), Nodarbinātības snieguma monitors (Employment Policy Monitor), Vienotais novērtējuma ietvars (Joint Assessment Framework), Eiropas sociālo tiesību pīlāra monitoringa ietvars (Monitoring framework of European Pillar of Social Rights), Ilgtspējīgas attīstības mērķu indikatori (Sustainable development goals indicators) 6 Jaunās EK iniciatīvas - Eiropas Sociālo tiesību pīlāra rīcības plāna ietvaros ir noteikti jauni, ilgtermiņa nabadzības un sociālās atstumtības mērķi, kas sniedzami līdz 2030.gadam - Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaits būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem. EK aicina dalībvalstis noteikt savus valsts mērķrādītājus kā ieguldījumu šajos kopīgajos centienos. Tā kā turpinās diskusijas par rādītāja metodoloģiju un mērķa noteikšanas metodoloģiju ES līmenī, rādītāja vērtība tiks noteikta pēc lēmumu pieņemšanas (skat. arī 5.rīcības virziena 20.uzdevumu). 7 Rādītāja aprēķinā tiek izmantoti pieņēmumi par laika posmu (gados) (G), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa, un uzkrāto pensijas kapitālu, ko veido apdrošināšanas iemaksu summa un ikgadējais kapitāla pieaugums. Rādītāja vērtības samazinājumu 2027.gadā ietekmē tas, ka palielinās dzīve ilgums (pieaug G) un samazinās darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits, tādējādi samazinoties valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algu summai un pensiju kapitāla pieaugumam. 2027.gadā izmantots rezultatīvais rādītājs 2056.gadam atbilstoši Theoretical Replacement Rates (TRRs) aprēķinam (avots: European Union (2018), Pension Adequacy Report: current and future income adequacy in old age in the EU. Volume II, Country profiles, saite: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/62f83ed2-7821-11e8-ac6a-01aa75ed71a1/language-en (141.lpp)). 8 Balstoties uz starptautiski atzītu metodoloģiju, t.i., Pasaules Veselības Organizācijas Invaliditātes Novērtēšanas sarakstu WHODAS 2.0, ar kura palīdzību tiek novērtēti personas funkcionēšanas ierobežojumi saskaņā ar Starptautisko funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikāciju. WHODAS 2.0 anketas pielietošanas lietderība Latvijas invaliditātes sistēmā tiek vērtēta Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas Strukturālo reformu dienesta programmas projektā "Latvijas invaliditātes novērtēšanas sistēmas izvērtējums un pilnveidošana" (projekts norises laiks 2019.- 2021.) 9 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta 2023.gadā. Mērķa vērtība tiks noskaidrota reprezentatīvā Latvijas iedzīvotāju omnibuss aptaujā pamatnostādņu īstenošanas noslēguma gadā. 10 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta 2023.gadā. Atkārtota mērķa vērtības noteikšana plānota pamatnostādņu īstenošanas noslēguma gadā. 11 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta 2023.gadā. Atkārtota mērķa vērtības noteikšana plānota pamatnostādņu īstenošanas noslēguma gadā. 12 Individuālā budžeta modeļa pamatā ir princips, ka atbalsts katrai personai tiek nodrošināts, ņemot vērā individuālās vajadzības, personai noteiktā finansējuma ietvaros, tādā veidā nodrošinot lielākas pašnoteikšanās iespējas un iespējami efektīvāko atbalstu katrai personai. 13 Atbilstoši pamatnostādnēs definētajam starpnozaru sadarbības principam 14 Iekļaujot pašvaldību finansējumu EUR 186 402 860 MIL ieviešanai 15 Iekļaujot pašvaldību finansējumu EUR 39 621 204 16 NAP2027 indikatīvajā finansējumā netiek iekļauti pasākumi, kas horizontāli aptver visu valsts pārvaldes iestāžu atalgojuma pārskatīšanu un IKT attīstību Labklājības ministrs G. Eglītis 1. pielikums Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem Pamatnostādņu izstrādi nosaka Ministru kabineta 2020.gada 4.marta rīkojums nr.95 (protokols nr.8, 34.§) "Par nozaru politiku pamatnostādnēm 2021.-2027.gada plānošanas periodam". Pamatnostādņu sasaiste ar Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un citiem Latvijai saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem un dokumentiem: • ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (Latvijā spēkā no 1990.gada 4.maija), Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija) nosaka vispārējās cilvēka pamattiesības un paredz to īstenošanu bez jebkādas diskriminācijas. • ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija) paredz, ka tajā pasludinātās tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, tautības vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. • ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija) paredz personu pilsonisko un politisko tiesību īstenošanu neatkarīgi no personas no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa vai dzimšanas. • ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas tika pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1979.gada 18.decembrī, nosakot starptautiski vienotu sieviešu cilvēktiesību standartu, Latvijā stājās spēkā 1992.gada 14.maijā. Tai pievienojoties, Latvija uzņēmusies veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību visās dzīves jomās, izmainot sieviešu un vīriešu sociālās un kultūras uzvedības modeļus ar mērķi izskaust dzimumu aizspriedumus un no tiem izrietošas negatīvās prakses. • ANO Bērnu tiesību konvencija (pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 1989.gada 20.novembrī, Latvijā stājās spēkā 1992.gada 14.maijā). Konvencija aptver bērnu pilsoniskās, politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības no dzimšanas līdz pilngadības sasniegšanai. Pievienojoties konvencijai, Latvija ir apņēmusies nodrošināt konvencija paredzētās bērnu tiesības bez jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no bērna, viņa vecāku vai aizbildņu rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības stāvokļa un dzimšanas apstākļiem vai jebkādiem citiem apstākļiem. • ANO Ģenerālajā asamblejā 2015.gadā 12.augustā pieņemtā rezolūcija par ilgtspējīgas attīstības programmu 2030.gadam, kurā starp 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem un 169 apakšmērķiem vairāki ir tiešā veidā saistīti ar sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas jomām, paredzot galējas nabadzības izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu, iekļaujošas sabiedrības veidošanu, cilvēktiesību aizsargāšanu, dzimumu līdztiesības veicināšanu, tiesiskuma nodrošināšanu, visiem pieejamas pienācīgas kvalitātes nodarbinātības un pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanu, cita starpā īstenojot sociālās aizsardzības sistēmas (1.mērķis. Visur izskaust nabadzību visās tās izpausmēs; 2.mērķis. Izskaust badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un uzlabotu uzturu, veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību; 4.mērķis. Nodrošināt iekļaujošu, taisnīgu un kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas visiem; 5.mērķis. Panākt dzimumu līdztiesību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas visām sievietēm un meitenēm; 8.mērķis. Veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem; 10.mērķis. Samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē; 16.mērķis. Veicināt miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību ilgtspējīgai attīstībai, nodrošināt taisnīgas tiesas pieejamību visiem un izveidot efektīvas, atbildīgas un iekļaujošas institūcijas visos līmeņos). • ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 2006.gada 13.decembrī, Latvijā stājās spēkā 2010.gada 31.martā). Ratificējot Konvenciju, Latvija ir apņēmusies nodrošināt un veicināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas invaliditātes dēļ. Konvencija nosaka sfēras, kurās dalībvalstīm nepieciešams veikt pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu īstenot savas tiesības, kā arī nosaka jomas, kurās stiprināma personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība, tai skaitā, sabiedrības izpratnes veidošana un stereotipu un aizspriedumu apkarošana; pieeja fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem; patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušanās un līdzdalība sabiedrības dzīvē ar atbilstošiem pakalpojumiem un citiem sociālā atbalsta pasākumiem; individuālā pārvietošanās ar pēc iespējas lielāku personīgo patstāvību; vispusīgu adaptācijas un rehabilitācijas pakalpojumu un programmu nodrošināšana, jo īpaši veselības aizsardzības, nodarbinātības, izglītības un sociālo pakalpojumu jomā; iekļaušanās darba tirgū un atbilstošas un drošas darba vides veidošana; pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība). • SDO konvencijas darba tiesību un darba aizsardzības jomā, kas nosaka minimālās prasības un regulē dažādus darba tiesību un darba aizsardzības jautājumus (šobrīd Latvijai saistošas ir 43 spēkā esošas konvencijas). • Līgums par ES (2.pants un 3.panta 3.punkts) nosaka, ka ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība. ES darbība ir vērsta uz to, lai apkarotu sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicinātu sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību. • Līgumā par ES darbību (8., 10., 157.pants) ir noteikts, ka nosakot un īstenojot savu politiku un veicot savas darbības, ES tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību, tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Saskaņā ar Līgumu (3.pants), dalībvalstīm un Savienībai jāizstrādā koordinēta stratēģija nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku, kā arī tādus darba tirgus, kas spēj reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. Līgums paredz, ka visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu. • ES Pamattiesību harta nosaka personas tiesības strādāt un iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā (15.pants), diskriminācijas aizliegumu dalībvalstīs, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskrimināciju saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ (21.pants), uzliek par pienākumu nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību visās jomās un pasaka, ka līdztiesības princips neliedz saglabāt vai noteikt pasākumus, kuri paredz īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētam dzimumam kādā jomā (23.pants), paredz bērna labklājībai nepieciešamās aizsardzības un aprūpes nodrošināšanu (24.pants), vecāka gadagājuma cilvēku tiesības dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi (25.pants), personu ar invaliditāti neatkarības, sociālās un profesionālās integrācijas un dalības sabiedriskajā dzīvē nodrošināšanu (26.pants) darba ņēmēju tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstošiem darba apstākļiem (31.pants), ģimenes juridiskās, ekonomiskās un sociālās aizsardzības nodrošināšanu (33.pants), tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem tādos gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, darba zaudējums, kā arī nepietiekami līdzekļi (34.pants). • Parakstot Eiropas Sociālo hartu (Latvijā spēkā no 2002.gada 2.marta) un Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu (Latvijā spēkā no 2013.gada 27.februāra), Latvija līdztekus citiem nosacījumiem ir apņēmusies virzīties uz iespējami augstāka un stabila nodarbinātības līmeņa sasniegšanu, nodrošināt vai veicināt attiecīgu arodorientāciju, arodapmācību un rehabilitāciju, radīt taisnīgu, drošu un veselībai nekaitīgu darba apstākļu piemērošanas un tiesību īstenošanas ietvaru, nodrošināt arodorientāciju un arodapmācību, nodrošināt tiesības strādājošajiem ar ģimenes saistībām uz vienlīdzīgām iespējām un vienlīdzīgu attieksmi, nodrošināt iespēju strādājošiem tikt informētiem un aizsargātiem darba attiecību pārtraukšanas gadījumos, veicināt ģimeņu un bērnu un jauniešu sociālo, ekonomisko un juridisko aizsardzību, nodrošināt personu ar invaliditāti un garīgi atpalikušu personu tiesības uz neatkarību, integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē, nodrošināt piekļuvi sociālai palīdzībai ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem, bet atbalstu personām un viņu ģimenēm, kuras dzīvo vai ir pakļautas riskam dzīvot trūkumā vai sociālās nevienlīdzības apstākļos, nodrošināt galvenokārt ar darbu, dzīvesvietu, apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un medicīnisko aprūpi. Hartas ratifikācija paredz tādu sociālās labklājības dienestu izveidi, kas, izmantojot sociālā darba metodes, veicinātu kā indivīdu, tā sabiedrības grupu labklājību un to piemērošanos sociālajai videi. Visu hartā ratificēto tiesību ievērošana valstij ir jānodrošina bez diskriminācijas rases, krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politikas vai atšķirīgu uzskatu, nacionālās izcelsmes, sociālās izcelsmes, veselības, saistības ar nacionālajām minoritātēm, dzimšanas vai citu iemeslu pamata. • Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (Latvijā spēkā no 1997.gada 27.jūnija) nosaka, ka tajā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Tāpat ir noteiktas prasības (6.pants), kas liek dalībvalstīm nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu. Šī tiesību norma, cita starpā, uzliek valstij par pienākumu finansiāli atbalstīt personu, lai tā varētu īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. • Padomes lēmums (ES) 2018/1215 (2018.gada 16.jūlijs) par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, kas jāņem vērā nodarbinātības politikā un reformu programmās. Pamatnostādnes paredz: 1) palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka, veicinot kvalitatīvu darbavietu izveidi, sociālo ekonomiku un sociālo inovāciju, samazinot darbaspēka nodokļu slogu, ieviešot pārredzamus un paredzamu algu noteikšanas mehānismus, nodrošinot adekvātu minimālās algas līmeni u.c.; 2) stiprināt darbaspēka piedāvājumu un uzlabot piekļuvi nodarbinātībai, prasmēm un kompetencēm, tai skaitā, risinot bezdarba un neaktivitātes jautājumus, sniedzot mērķētu atbalstu darba meklēšanā, nodrošinot apmācības un pārkvalificēšanos, atbalstot un pielāgojot darba vidi personām ar invaliditāti, nodrošinot dzimumu līdztiesību un lielāku sieviešu dalību darba tirgū, sekmējot darba un privātās dzīves saskaņošanu, īpaši personām ar aprūpes pienākumiem; 3) uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti, mazinot darba tirgus segmentāciju, cīnoties ar nedeklarētu darbu un nedrošiem darba apstākļiem, uzlabojot aktīvas darba tirgus politikas efektivitāti, paplašinot tās mērķus, mērķauditorijas sasniegšanas pasākumus un tvērumu, nodrošinot bezdarbnieku sociālo aizsardzību līdztekus atbilstošiem aktīvās darba tirgus politikas pasākumiem, veicinot izglītojamo un darba ņēmēju mobilitāti, stiprinot sociālo dialogu un koplīgumu slēgšanu; 4) veicināt vienlīdzīgas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību, novēršot visa veida diskrimināciju darba tirgū, modernizējot sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbīgu, ilgtspējīgu un adekvātu aizsardzību visos personas mūža posmos, nodrošinot adekvātus minimālā ienākuma pabalstus, sekmējot cilvēku aktīvu līdzdalību darba tirgū un sabiedrības dzīvē, nodrošinot pieejamību cenu ziņā pieņemamiem, piekļūstamiem un kvalitatīviem pakalpojumiem, nodrošinot piekļuvi adekvātai palīdzībai sociālo mājokļu vai mājokļu jomā, nodrošinot pensiju sistēmu adekvātumu līdztekus pasākumiem, kas pagarina darba mūža ilgumu un sekmē aktīvu novecošanos. • Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2017.gada 17.novembrī kopīgi parakstītais Eiropas Sociālo tiesību pīlārs nosaka 20 principus un tiesības, kas nepieciešami labi funkcionējošu un taisnīgu darba tirgu un sociālās drošības sistēmu atbalstam. Tie ir strukturēti trijās kategorijās: 1) vienādas iespējas un piekļuve darba tirgum, aptverot nosacījumus par vispārīgās un profesionālās izglītības un mūžizglītības pieejamību, dzimumu līdztiesības nodrošināšanu, vienādas attieksmes un iespēju (bez jebkādas diskriminācijas) nodrošināšanu tādās jomās kā nodarbinātība, sociālā aizsardzība, izglītība un piekļuve sabiedrībai pieejamām precēm un pakalpojumiem, kā arī aktīva atbalsta sniegšanai nodarbinātības un pašnodarbinātības veicināšanai (īpaši jauniešiem un bezdarbniekiem); 2) taisnīgi darba nosacījumi, aptverot tādus aspektus kā kvalitatīvi, droši un pielāgojami darba apstākļi/ darba vide, taisnīgs atalgojums un minimālās algas adekvātums, sociālās aizsardzības pieejamība un apmācība, darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējas; 3) sociālā aizsardzība un iekļaušana, nosakot bērnu tiesības būt aizsargātiem pret nabadzību, pienācīgu sociālo aizsardzību darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, bezdarbniekiem, tiesības uz pienācīgu minimālo ienākumu pabalstu līdzekļu trūkuma gadījumā, ar iemaksām samērojamas un adekvātas pensijas saņemšanu, adekvātu un vajadzībām pielāgotu atbalstu personām ar invaliditāti, kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, īpaši mājaprūpes pakalpojumiem un aprūpes pakalpojumiem kopienās, kā arī piekļuvi labas kvalitātes sociālajam mājoklim vai kvalitatīvu palīdzību mājokļa nodrošināšanā, īpaši sociāli neaizsargātām personām un bezpajumtniekiem. Pīlārs palīdz pārraudzīt dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus un tiek izmantots Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadam. • Padomes ieteikumi (2016.gada 15.februāris) par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (2016/C 67/01) aicina dalībvalstis veicināt darba meklētāju reģistrāciju nodarbinātības dienestā, jo īpaši uzlabojot informācijas sniegšanu par pieejamo atbalstu, Nodarbinātības dienestiem kopā ar citiem darba tirgus integrāciju atbalstošiem sadarbības partneriem sniegt individualizētus ieteikumus, nodrošināt individuālu pakalpojumu piedāvājumu (līgums par integrāciju darbā) un vienota kontaktpunkta darbību reģistrētajiem ilgstošajiem bezdarbniekiem, veicināt un attīstīt partnerības starp darba devējiem, sociāliem partneriem, nodarbinātības dienestiem, valdības iestādēm, sociāliem dienestiem un izglītības un apmācību nodrošinātājiem. • 2004.gada 29.aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un 2009.gada 16.septembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 987/2009, kas nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kā arī Padomes regulas, kas nosaka sociālās drošības shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā ((EEK) regula Nr. 1408/71, (EEK) regula Nr.574/72). • Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 20.jūnija direktīva 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES ievieš minimālos standartus attiecībā uz atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un elastīgu darba režīmu darba ņēmējiem, kā arī veicina aprūpes pienākumu vienlīdzīgu sadali starp vecākiem. Direktīva ietvert dalībvalstu pienākumu nodrošināt: 1) vismaz 10 darba dienas ilgu apmaksātu paternitātes atvaļinājumu bērna tēvam; 2) vismaz četrus mēnešus ilgu vecāku atvaļinājumu katram no bērna vecākiem ar vairākiem nosacījumiem, t.sk.: vismaz divi mēneši no vecāku atvaļinājuma ir apmaksāti un nav nododami otram vecākam, darbiniekiem jābūt tiesībām vecāku atvaļinājumu lūgt izmantot elastīgā veidā, papildus izvērtējama vecāku atvaļinājuma nosacījumu pielāgošana adoptētājiem un vecākiem, kuriem ir ilgstoši slimojoši bērni vai bērni ar invaliditāti; 3) vismaz piecu darba dienu gadā ilgu aprūpētāja atvaļinājumu, ja tas nepieciešams saistībā ar darbinieka piederīgā medicīnisko stāvokli; 4) darbinieku tiesības lūgt elastīgu darba režīmu bērna aprūpes nolūkā (līdz bērna vismaz 8 gadu vecumam) un darba devēju pienākumu šādus lūgumus izskatīt un uz tiem reaģēt; 5) darbinieku iegūto tiesību saglabāšanu paternitātes, vecāku vai aprūpētāja atvaļinājuma laikā, kā arī darbinieku aizsardzību pret diskrimināciju, atlaišanu un citām nelabvēlīgām sekām, ja darbinieks ir izmantojis Direktīvā paredzētās tiesības. Dalībvalstīm Direktīvas prasības jāievieš līdz 2022.gada 2.augustam. • Padomes direktīvas, kas nosaka vienlīdzīgas attieksmes un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu, vienlīdzīgu pieeju precēm un pakalpojumiem neatkarīgi no dzimuma (Direktīva 79/7/EEK, Direktīva 92/85/EEK, Direktīva 96/97/EK, Direktīva 2000/78/EK, Direktīva 2002/73/EK, Direktīva 2004/113/EK, Direktīva 2005/54/EK, Direktīva 2006/54/EK, Direktīva 2010/18/ES, Direktīva 2010/41/ES). • Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem, kas noteic, ka dalībvalstis nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī. • Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 5.aprīļa direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI, paredzot minimālos noteikumus noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Ar to arī, ņemot vērā dzimumu perspektīvu, tiek ieviesti vienoti noteikumi, lai pastiprinātu šā nozieguma novēršanu un no tā cietušo aizsardzību. • ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2020.gada 10.martā pieņemtās rekomendācijas 1979.gada Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu veiksmīgākai ieviešanai Latvijā, kas cita starpā, aicina Latviju vairāk informēt mērķa grupu par Konvencijā noteiktajām tiesībām, celt šo tiesību nodrošināšanā iesaistīto pušu (tiesa, valsts pārvalde, lēmumu pieņēmēji, nevalstiskās organizācijas, tiesībsarga institūcija) zināšanu un izpratnes līmeni un kapacitāti, nodrošināt pieejamību juridiskajam atbalstam un tiesu sistēmai marginalizētām un riska grupām, apstiprināt visaptverošu dzimumu līdztiesības stratēģiju, stiprināt dzimumu līdztiesības integrētās pieejas izmantošanu politikas plānošanā, īstenošanā un uzraudzībā, nodrošinot tam adekvātus finanšu, tehniskos un cilvēkresursus. Tāpat ir izteikta rekomendācijas, lai samazinātu dzimumu stereotipus, uz dzimumu vērstu vardarbību un pilnveidotu atbalstu vardarbībā cietušām personām. Latvijai tiek rekomendēts stiprināt vienlīdzīgas darba samaksas principa ievērošanu, īstenot pasākumus darba tirgus horizontālās un vertikālās segregācijas mazināšanai, veicināt sieviešu nodarbinātību, pilnveidot ienākumu atbalsta sistēmu, īpaši dažādām riska grupām. • Komisijas 2020.gada 5.marta Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.-2025.gadam" (COM/2020/152 final) nosaka politikas mērķus un galvenās darbības šādos rīcības virzienos: 1) Brīvība no vardarbības un stereotipiem, paredzot uzdevumus un ieteikumus ES dalībvalstīm ar dzimumu saistītas vardarbības izbeigšanai, dzimumu stereotipu apkarošanai; 2) Piedzīvot izaugsmi ekonomikā, kur valda dzimumu līdztiesība, paredzot uzdevumus un ieteikumus ES dalībvalstīm dzimumu nevienlīdzības novēršanai darba tirgū, vienlīdzīgas līdzdalības dažādās ekonomikas nozarēs panākšanai, vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirību novēršanai, dzimumu nevienlīdzības novēršanai aprūpes jomā; 3) Līdztiesīga vadība visā sabiedrībā, paredzot uzdevumus un ieteikumus ES dalībvalstīm dzimumu līdzsvara panākšanai lēmumu pieņemšanā un politikā; 4) Dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana un intersekcionālā perspektīva ES rīcībpolitikas jomās. • Padomes 2019.gada 8.novembra ieteikums par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai (2019/C 387/01) aicina ES dalībvalstis saskaņā ar valstu sociālās aizsardzības sistēmu pamatprincipiem nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, noteikt minimālos standartus darbinieku un pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības jomā (a) bezdarbnieka pabalsti; b) slimības pabalsti un veselības aprūpes pabalsti; c) maternitātes un līdzvērtīgi paternitātes pabalsti; d) invaliditātes pabalsti; e) vecuma pabalsti un apgādnieka zaudējuma pabalsti; f) pabalsti sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām). Dalībvalstīm tiek ieteikts nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida - obligātā kārtā un pašnodarbinātām personām vismaz brīvprātīgi un attiecīgā gadījumā obligātā kārtā augstāk minētajās jomās (a)-f)). Ieteikumos ir iekļauti norādījumi par adekvātuma, faktiskā seguma un pārredzamības nodrošināšanu. • Padomes 2019.gada 10.decembra secinājumi (14630/19) "Jaunais ES Stratēģiskais ietvars par veselību un drošību darbā: drošības un veselības darbā ieviešanas veicināšana ES" nosaka būtiskākos jautājumus un izaicinājumus darba aizsardzības jomā, kam būtu jāpievērš uzmanība, pieņemot jaunu ES līmeņa stratēģisko ietvaru par veselību un drošību darbā 2021.-2027.gadam. Secinājumos uzsvērti līdz šim sasniegtais progress un izteikts aicinājums Komisijai, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem turpināt īstenot aktivitātes, kas vērstas uz nodarbināto aizsardzību, jo īpaši pievēršot uzmanību mainīgajai darba videi, jaunām nodarbinātības formām, psihoemocionālajiem riska faktoriem, muskuļu-skeleta slimībām u.c. • Komisijas 2021.gada 28.jūnija Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "ES drošības un veselības darbā stratēģiskais ietvars 2021.-2027.gadam. Drošība un veselība darbā mainīgajā darba pasaulē" (COM(2021) 323 final) nosaka šādus būtiskākos mērķus darba aizsardzības jomā: 1) prognozēt un pārvaldīt pārmaiņas jaunajā darba pasaulē, ko izraisa vides, digitalizācijas un demogrāfijas izmaiņas; 2) pilnveidot nelaimes gadījumu darbā un arodslimību prevenciju; 3) paaugstināt gatavību turpmākajām iespējamajām veselības jautājumu krīzēm. • ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas (turpmāk - ANO Komiteja) sniegtie komentāri un rekomendācijas par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijā (10.10.2017., CRPD/C/LVA/CO/1). Kopumā Latvija saņēma vairāk kā piecdesmit rekomendācijas, kuras aptver gandrīz visus ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām pantus. Rekomendācijas ir vērstas, piemēram, uz izpratnes veicināšanu par ANO Konvencijā noteikto principu īstenošanu, deinstitucionalizācijas procesa nodrošināšanu, veselības un izglītības pieejamības uzlabošanu visa mūža garumā, atbalsta sniegšanu visu personu ar invaliditāti nodarbinātībai atvērtā darba tirgū iekļaujošā nodarbinātības vidē līdzvērtīgi pārējiem u.c. jomām ANO Komiteja katrai valstij izvēlas divas galvenās rekomendācijas. Latvijas gadījumā šīs rekomendācijas ir par iekļaujošu izglītību un neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos kopienā. • Komisijas 2021.gada 3.marta Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Savienība, kurā valda līdztiesība: stratēģija par personu ar invaliditāti tiesībām 2021.-2030.gadam". Stratēģijas mērķis ir nodrošināt, ka visas personas ar invaliditāti var izmantot savas cilvēktiesības, tām ir nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīga piekļuve līdzdalībai ekonomikā, sabiedrības dzīvē un pakalpojumiem, tās netiek diskriminētas, tām tiek nodrošināta iespēja brīvi pārvietoties, pienācīga dzīves kvalitāte un patstāvīga dzīve, jo īpaši koncentrējoties uz deinstitucionalizācijas procesu, sociālo aizsardzību un nediskrimināciju darba tirgū. • Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Padomes ieteikums par dzimumu līdztiesību izglītībā, nodarbinātībā un uzņēmējdarbībā (2013) dalībvalstīm īstenot praksi, kas veicina dzimumu līdztiesību izglītībā, veicina ģimenei labvēlīgu politiku un darba apstākļus, kas ļauj tēviem un mātēm panākt līdzsvaru starp darba laiku un ģimenes saistībām, un sekmē lielāku sieviešu līdzdalību nodarbinātībā privātajā un sabiedriskajā sektorā, palielināt sieviešu pārstāvību ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos, novērš diskriminējošas darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, īsteno pasākumus, lai veicinātu sieviešu un vīriešu iesaisti uzņēmējdarbībā, kā arī stiprina dzimumu līdztiesības principa integrēšanu politiku plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā. • Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Padomes ieteikums par dzimumu līdztiesību sabiedriskajā dzīvē (2015) dalībvalstīm īstenot pasākumus, lai dzimumu līdztiesības princips tiktu iekļauts valsts politiku un budžetu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, stiprinātu atbildības un uzraudzības mehānismus dzimumu līdztiesības jomā, panāktu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību lēmumu pieņemšanas amatos sabiedriskajā dzīvē, veicinātu sieviešu lielāku līdzdalību visos valdības līmeņos, kā arī parlamentos, tiesu iestādēs un citās valsts iestādēs, stiprinātu starptautisko sadarbību, daloties ar zināšanām, gūto pieredzi un labu praksi dzimumu līdztiesības jomā. Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas Republikas Satversmi: Latvijas Republikas Satversmes VIII. nodaļa "Cilvēka pamattiesības" ietver divus ar dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu saistītus pantus: atsauci uz starptautiskajiem dokumentiem (89.pants) un līdztiesības pamatprincipu (91.pants) "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Tāpat tiek noteiktas personas tiesības uz nodarbošanās un darbavietas izvēli (106.pants), veiktajam darbam atbilstošas un ne mazākas kā valstī noteiktās minimālās darba samaksas saņemšanu (107.pants), uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos (109.pants), uz koplīgumu un streikošanu (108.pants), kā arī uzsver valsts pienākumu sniegt atbalstu bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības (110.pants). Savukārt 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā un ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes ievada ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu. Sociāli atbildīgas valsts princips ir no demokrātiskas valsts tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips, kas ietilpst Satversmes 1.panta tvērumā. Tādējādi visu iepriekš minēto pantu saturs ir tieši saistīts ar 1.pantā noteikto. Pamatnostādņu sasaiste ar Valdības deklarāciju: Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību nosaka uzdevumus ienākumu nevienlīdzības samazināšanai, pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai un savlaicīga finanšu uzkrājuma jeb rezerves fonda izveidošanai, pensiju adekvātuma palielināšanai, minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai, sociālās palīdzības sistēmas pārskatīšanai, valsts materiālā atbalsta sistēmas un sociālo pakalpojumu attīstībai, deinstitucionalizācijas procesa nostiprināšanai, ģimenes un darba dzīves saskaņošanai, aktīvas un veselīgas novecošanas atbalstīšanai, ģimeņu ar bērnu ar invaliditāti un personu ar invaliditāti atbalstam, ārpusģimenes aprūpes pilnveidošanai, bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iekļaušanai darba tirgū, kvalitatīvāku un drošāku darba vietu nodrošināšanai labklājības nozares pakalpojumu sniegšanā iesaistīto cilvēkresursu veiktspējas stiprināšanai. Pamatnostādņu sasaiste ar nacionālā līmeņa ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentiem: • Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030 (Saeimas paziņojums, apstiprināta Saeimas 2010.gada 10.jūnija sēdē) nosaka, ka ieguldījumi cilvēkkapitālā, sociālās iekļaušanas veicināšana un nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības mazināšana ir prioritāri ilgtermiņa uzdevumi, lai nodrošinātu visa potenciālā cilvēkresursa, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu, līdzdalību darba tirgū un izaugsmes iespēju izmantošanu, uzlabotu veselības, sociālās aprūpes un sociālās drošības, kā arī mūžizglītības sistēmu pakalpojumus un efektivitāti. Sabiedrības novecošanās un depopulācijas radīto ietekmi paredz mazināt primāri, palielinot vecāku iespējas atgriezties darbā un saskaņot darba un ģimenes dzīvi, tai skaitā, attīstot mūsdienīgas un elastīgas darba formas, kā arī veidojot tādu sociālās drošības sistēmu, kas, nodrošinot ienākumu aizvietojumu sociālā riska iestāšanās gadījumā, vienlaikus veicina indivīda aktīvu iesaistīšanos darba tirgū un savas karjeras veidošanā. Starp iespējamiem risinājumiem iekļaujoša darba tirgus veidošanai ir paredzēta augstākās kvalitātes darba tirgus informācijas sistēmas attīstība, kas palīdzētu darba devējiem, indivīdiem un apmācības speciālistiem pieņemt pamatotus īstermiņa un vidēja termiņa lēmumus. Kā viens no stratēģiskajiem principiem ir definēta tolerance, kas paredz visu veidu sociālās atstumtības un diskriminācijas mazināšanu, ieskaitot ienākumu nevienlīdzību, vecuma un dzimuma diskrimināciju darba tirgū, etniskos aizspriedumus un lingvistiskās institucionālās barjeras. • Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027.gadam (Saeimas paziņojums, apstiprināts Saeimas 2020.gada 2.jūlija sēdē) prioritātes "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki" ietvaros noteiktajos rīcības virzienos "Uz cilvēku centrēta veselības aprūpe", "Stipras ģimenes paaudzēs", "Sociālā iekļaušana" paredz uzdevumus multidisciplināru un starpnozaru sadarbībā balstītu pakalpojumu attīstībai, īpaši uzsverot jomas, kam ir būtiska ietekme uz priekšlaicīgu mirstību un darbspēju zudumu, ģimeņu atbalsta sistēmas pilnveidošanai un kvalitatīvai pamatvajadzību nodrošināšanai, individualizēta sociālā atbalsta nodrošināšanai, īpaši nabadzības riskam visvairāk pakļautajām iedzīvotāju grupām. Prioritātes "Uzņēmumu konkurētspēja un materiālā labklājība" ietvaros noteiktā rīcības virzienā "Darbs un ienākumi" ir paredzēti uzdevumi iekļaujoša darba tirgus attīstībai, tai skaitā, aktīvās darba tirgus politikas attīstīšanai, kvalitatīvu darba vietu izveidei, sociālās uzņēmējdarbības attīstībai, adekvātu un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām atbilstošu valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai. Prioritātes "Kvalitatīva dzīves vide un teritoriju attīstība" ietvaros noteiktā rīcības virzienā "Tehnoloģiskā vide un pakalpojumi" ir paredzēts uzdevums fiziskās un digitālās vides pieejamības un piekļūstamības palielināšanai, rīcības virzienā "Mājoklis" - mājokļa pieejamības uzlabošana grūtībās nonākušiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem, sociālo mājokļu atjaunošanai. Prioritātes "Vienota, droša un atvērta sabiedrība" ietvaros noteiktā rīcības virzienā "Tiesiskums un pārvaldība" ir paredzēts uzdevums bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidošanai. Starp mērķiem tiek norādīti nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības samazināšana, nodarbinātības līmeņa palielināšana un ilgstošā bezdarba līmeņa samazināšana, zemo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju īpatsvara samazināšana, smago un letālo nelaimes gadījumu skaita darba vietās samazināšana. Tāpat šajā pašā rīcības virzienā ir paredzēts uzdevums īstenot mazaizsargāto un cietušo personu atbalsta un aizsardzības sistēmu, ieviešot inovatīvus, uz rezultātu vērstus un ekonomiskus risinājumus visās pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs, tiesās un ārpustiesas strīdu izskatīšanas institūcijās, tādejādi nodrošinot efektīvu, ērtu, savlaicīgu, sabiedrībai saprotamu un pieejamu tiesībaizsardzības sistēmu. • Reģionālās attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam (Ministru kabineta 2019.gada 26.novembra rīkojums nr.587) cita starpā paredz uzdevumus cilvēkresursu piesaistei un nodarbinātības veicināšanai reģionos, valsts un pašvaldību sniegto pakalpojumu nodrošināšanai reģionos atbilstoši demogrāfiskajiem izaicinājumiem. • Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam (Ministru kabineta 2021.gada 16.februāra rīkojums Nr.93) ir noteikti šādi rīcības virzieni: 1) Cilvēkkapitāla stiprināšana, cita starpā paredzot darbaspēka piedāvājuma atbilstības tautsaimniecības pieprasījumam un ieguldījumu cilvēkkapitālā veicināšanu, augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu/ piesaisti, īstenot pasākumus darbaspēka apmācībām, atbalstu pirmspensijas vecuma iedzīvotāju nodarbinātībai u.tml.; 2) Uzņēmējdarbības vides sakārtošana, lai radītu labāko vietu, kur uzsākt un īstenot uzņēmējdarbību, kā arī uzņēmumu eksportspējas pieauguma veicināšana, 3) Infrastruktūras veidošana, publiskās infrastruktūras efektīvāka pārvaldība un stiprināšana u.c. • Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam (Ministru kabineta 2021.gada 5.februāra rīkojums nr.72) cita starpā izvirzīti uzdevumi dažādu sabiedrības grupu savstarpējā uzticēšanās, līdzdalības un sadarbības, kā arī tolerances veicināšanai, vienlaikus mazinot stereotipus un aizspriedumus pret dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem. • Pamatnostādņu projekta "Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (izstrādes stadijā) mērķis ir ģimenēm ar bērniem draudzīga sabiedrība, kas veicina bērnu un jaunatnes labklājību, veselīgu attīstību un vienlīdzīgas iespējas. Pamatnostādnes aptvers pasākumus bērnu un jauniešu drošības, psiholoģiskās un emocionālās labklājības nodrošināšanai, pasākumus vardarbības (tai skaitā, vardarbības ģimenē) mazināšanai, preventīvo darbu ar ģimenēm ar bērniem un jauniešiem, atbalstu krīzes situācijās, atbalstu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem un jauniešiem, pasākumus tautas ataudzes veicināšanai, pasākumus tiesībsargājošo, bērnu tiesību aizsardzības institūciju un citu darbā ar bērniem un jauniešiem iesaistīto institūciju/ organizāciju rīcībspējas stiprināšanai un sadarbības uzlabošanai. • Pamatnostādņu projekts "Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 2021.gada 25.februārī) paredz virkni mērķētus pasākumus nevienlīdzības veselības aprūpē mazināšanai un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības palielināšanai, tai skaitā, dažādām nabadzības un/vai sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām vai citās riska situācijās esošiem iedzīvotājiem (piemēram, izglītojoši un informatīvi pasākumi par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, aizspriedumu mazināšanai pret personām ar psihiskiem veselības traucējumiem u.c.; atbalsta pasākumi personām, kuras cieš no atkarībām, kā arī atkarības personas ģimenes locekļiem; pasākumi veselīgas un drošas dzīves un darba vides veicināšanai; iedzīvotāju finansiālās aizsardzības uzlabošana slimības un nespējas gadījumos, tai skaitā palielinot valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu, zāļu un medicīnas ierīču pieejamību). Cita starpā pamatnostādņu projektā paredzēti izglītojoši un informatīvi pasākumi par dažādiem sabiedrības veselības jomas jautājumiem, tai skaitā, aprūpes centru darbiniekiem, pašvaldību darbiniekiem, arodārstiem, kā arī starpinstitūciju sadarbības pilnveidošana. • Pamatnostādņu projekts "Digitālās transformācijas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (Ministru kabineta 2021.gada 6.jūlija rīkojums nr.490) attīstības virziena "Digitālās prasmes un izglītība" ietvaros paredz digitālo prasmju kā caurviju pamatprasmju integrēšanu izglītības un mūžizglītības mācību programmās, sniedzot atbalstu nodarbināto, kā arī bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto pieaugušo digitālo prasmju attīstībai. Attīstības virziena ietvaros "Tautsaimniecības (t.sk.valsts pārvaldes) digitālā transformācija" rīcības virzienā "Sabiedrības sociālā labklājība un veselība" ir noteikti uzdevumi vienotas e-aprūpes platformas izveidei starp ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem, datu apmaiņas nodrošināšanai starp labklājības nozares un veselības aprūpes nozares informācijas sistēmām, kā arī plānota sociālās aprūpes personu un sociālo darbinieku digitālo prasmju pilnveide, digitālo rīku izmantošanā darbā ar klientiem, profesionālās kompetences pilnveidei. Līdztekus tam ir iekļauta virkne uzdevumu valsts pārvaldes sniegto pakalpojumu digitalizācijai un pieejamības uzlabošanai, IT risinājumu un infrastruktūras attīstībai, valsts pārvaldes cilvēkresursu kompetences un prasmju attīstībai, kā arī izvirzīti mērķi IKT sektorā nodarbināto sieviešu īpatsvara paaugstināšanai. • Pamatnostādņu projekts "Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam "Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai"" (Ministru kabineta 2021.gada 22.jūnija rīkojums nr.436) cita starpā paredz iekļaujošas izglītības pieejas visos izglītības līmeņos nodrošināšanu, pieaugušo izglītības sistēmas attīstību, nodrošinot kvalitatīvu un pieejamu pieaugušo izglītības piedāvājumu, nosakot mērķus pieaugušo izglītības īpatsvara palielināšanā, jauniešu, kas nav iesaistīti izglītībā, nodarbinātībā vai neapgūst arodu, īpatsvara samazināšanā, bērnu un juaniešu ar speciālām vajadzīgām iekļaušanai vispārējās izglītības sistēmā u.tml. • Pamatnostādņu projekta "Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam" (izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 2021.gada 10.jūnijā) rīcības virzieni un to uzdevumi vērsti uz to, lai radītu iespējas visu jauniešu attīstībai un labklājībai, stiprinātu jauniešu iekļaušanos sabiedrībā un līdzdalību visās dzīvēs jomās, kā arī sekmētu kvalitatīvas un ilgtspējīgas darba ar jaunatni sistēmas izveidi valsts un pašvaldību līmenī. Pamatnostādņu projekta rīcības virziena "Darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguves veicināšana" ietvaros paredzēts veicināt sabiedrībā, t.sk. darba devēju vidū, izpratni par neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās, t.sk. brīvprātīgā darba, nepieciešamību darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguvē, uzlabot brīvprātīgā darba īstenošanas sistēmu, kā arī izveidot un attīstīt darba prakses atbalsta sistēmu jauniešiem, t.sk. jauniešiem NEET situācijā, nodrošinot konsultatīvu atbalstu, mentoringu un darba prakses iespējas. Pamatnostādņu sasaiste ar nacionāla līmeņa tiesību aktiem: • Likums "Par sociālo drošību" (pieņemts Saeimā 1995.gada 7.septembrī, stājies spēkā 1995.gada 5.oktobrī) nosaka sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus, galvenās sociālās tiesības un personas pienākumus, to realizēšanas pamatnosacījumus, kā arī reglamentē sociālo pakalpojumu veidus. Likums nosaka: 1) ka personai, kura strādā vai vēlas strādāt algotu darbu, ir tiesības uz bezmaksas konsultāciju, izvēloties izglītību un profesiju; palīdzību piemērotas darbavietas atrašanā; materiālu nodrošinājumu bezdarba vai darba devēja maksātnespējas gadījumā; 2) tiesības uz sociālo apdrošināšanu un sociālai apdrošināšanai obligāti pakļauto personu loku; 3) sociāli apdrošinātas personas tiesības uz pasākumiem, kas nepieciešami veselības un darbspēju aizsardzībai, saglabāšanai, uzlabošanai un atjaunošanai, un materiālu nodrošinājumu slimības, grūtniecības un dzemdību, invaliditātes un vecuma, bezdarba, apgādnieka zaudēšanas gadījumā; 4) sociālās palīdzības saņemšanas nosacījumus; 5) atbalsta saņemšanas tiesības ar bērna uzturēšanu saistītu izdevumu kompensēšanai, dzīvokļa nodrošināšanai saistīto izdevumu segšanai, bērniem un jauniešiem paredzēto pakalpojumu saņemšanā, personu ar invaliditāti iesaistīšanai sabiedrības dzīvē. Nodrošinot sociālos pakalpojumus, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, etniskās piederības, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Piemērojot šo likumu un veicot praktiskus pasākumus, sociālās tiesības jāīsteno pēc iespējas pilnīgāk. • Likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (pieņemts Saeimā 1997.gada 1.oktobrī, stājies spēkā 1998.gada 1.janvārī) nosaka valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus, kā arī regulē tās finansiālo un organizatorisko struktūru. Likumā definēti valsts sociālās apdrošināšanas veidi (valsts pensiju apdrošināšana, sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam, sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšana, maternitātes, paternitātes un slimības apdrošināšana, vecāku apdrošināšana, veselības apdrošināšana), kā arī noteiktas divas obligāti apdrošināmās nodarbināto grupas - darba ņēmēji, kuri kļūst par sociāli apdrošināmiem, kolīdz nodibinātas darba tiesiskās attiecības, un pašnodarbinātie, kuriem pašiem ir jāveic iemaksas. Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšana ir noteikta kā pamats sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanai. Savukārt likumi, kas regulē atsevišķos valsts sociālās apdrošināšanas veidus (likums "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" (pieņemts Saeimā 1999.gada 25.novembrī, stājies spēkā 2000.gada 1.janvārī), likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" (pieņemts Saeimā 1995.gada 6.novembrī, stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī), likums "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" (pieņemts Saeimā 1995.gada 2.novembrī, stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī), likums "Par valsts pensijām" (pieņemts Saeimā 1995.gada 2.novembrī, stājies spēkā 1996.gada 1.janvārī), detalizētāk atrunā valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu/atlīdzību/pensiju piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību šajā likumā paredzētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī nosaka, kurām personām un kādos gadījumos ir tiesības uz šiem pakalpojumiem. • Valsts fondēto pensiju likums (pieņemts Saeimā 2000.gada 17.februārī, stājies spēkā 2001.gada 1.jūlijā) nosaka valsts fondēto pensiju shēmas izveidošanas un darbības vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas, ieguldīšanas un izmaksāšanas vispārīgos noteikumus, kā arī valsts uzraudzību pār šīm darbībām. • Konkrētu nozaru darbinieku izdienas pensiju shēmu regulējošie likumi (Likums "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm", Prokuroru izdienas pensiju likums, Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju un baleta mākslinieku pabalsta par radošo darbu likums, Tiesnešu izdienas pensiju likums, Diplomātu izdienas pensiju likums, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu izdienas pensiju likums, 1992.gada 26.marta lēmums Nr.104 "Par izdienas pensijām", Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanā iesaistīto darbinieku izdienas pensiju likums, Valsts drošības iestāžu amatpersonu izdienas pensijas likums) nosaka tiesības uz izdienas pensiju un reglamentē kārtību, kādā tā tiek piešķirta, aprēķināta un izmaksāta šī pensija. • Valsts sociālo pabalstu likums (pieņemts Saeimā 2002.gada 31.oktobrī, stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī) nosaka regulāri izmaksājamos un vienreiz izmaksājamos valsts sociālo pabalstu veidus, to personu loku, kurām ir tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem, šo pabalstu piešķiršanas nosacījumus, piešķiršanas un izmaksas kārtību. • Darba likums (pieņemts Saeimā 2001.gada 20.jūnijā, stājies spēkā 2002.gada 1.jūnijā) regulē tādus jautājumus kā darba tiesisko attiecību nodibināšana un izbeigšanās, darbinieka pienākumi un tiesības, darbinieka aizsardzība, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, darba samaksa, darba laiks un atpūtas laiks, darba koplīgums, strīdu izšķiršana, darbinieku pārstāvība. Likums regulē vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu darba tirgū (vienlīdzīgas tiesības uz darbu, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem), uzliekot par pienākumu tā ievērošanu un nodrošināšanu bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Likumā noteiktais atšķirīgas attieksmes aizliegums attiecas uz darba tiesisko attiecību dibināšanu (sākot ar darba sludinājuma publicēšanu un darba interviju), to pastāvēšanas laiku, darba apstākļu profesionālās apmācības, vai kvalifikācijas paaugstināšanas noteikšanu, kā arī darba līguma uzteikšanu. Darba likums ietver virkni tiesību normu, kas paredz priekšrocības darba attiecībās gan tiem darbiniekiem, kuriem ir bērni, gan grūtniecēm. Darba likumā noteikto priekšrocību mērķis ir nepieciešamība saskaņot darbinieka darba un ģimenes dzīvi, kas vienlaikus mijiedarbojas arī ar demogrāfijas veicināšanu valstī un vienlīdzīgu tiesību principa nodrošināšanu, un diskriminācijas aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, kā arī darbinieces veselības un drošības nodrošināšanas nepieciešamību. • Darba aizsardzības likums (pieņemts Saeimā 2001.gada 20.jūnijā, stājies spēkā 2002.gada 1.jūnijā) nosaka minimālās prasības darba aizsardzības jomā. Likuma mērķis ir garantēt un uzlabot nodarbināto un pašnodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, pašnodarbināto, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā. • Likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" (pieņemts Saeimā 2001.gada 20.decembrī, stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī) reglamentē gan darbinieku prasījumu apmierināšanas vispārīgos noteikumus darba devēja maksātnespējas gadījumā, gan darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošanas un izlietošanas kārtību. • Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums (pieņemts Saeimā 2002.gada 9.maijā, stājies spēkā 2002.gada 1.jūlijā) nosaka bezdarbniekiem, darba meklētājiem un bezdarba riskam pakļautajām personām paredzētos aktīvos nodarbinātības pasākumus un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus, valsts un pašvaldību kompetenci šo pasākumu īstenošanā, kā arī bezdarbnieka un darba meklētāja statusu, tiesības un pienākumus. Likums nosaka, ka, īstenojot aktīvos nodarbinātības un preventīvos bezdarba samazināšanas pasākumus, aizliegta atšķirīga attieksme personas dzimuma, rases un etniskās piederības dēļ. Par diskrimināciju dzimuma dēļ likuma izpratnē uzskatāma arī mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti grūtniecības laikā vai pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. • Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (pieņemts Saeimā 2002.gada 31.oktobrī, stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī) nosaka sociālā darba, karitatīvā sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk - sociālie pakalpojumi) un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un palīdzību, kā arī sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus. • Invaliditātes likums (pieņemts Saeimā 2010.gada 20.maijā, stājies spēkā 2011.gada 1.janvārī) nosaka kārtību, kādā veicama prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīze, invaliditātes iedalījumu grupās, kā arī prognozējamas invaliditātes, invaliditātes riska un invaliditātes seku mazināšanai nepieciešamos atbalsta pasākumus. • Bērnu tiesību aizsardzības likums (pieņemts Saeimā 1998.gada 19.jūnijā, stājies spēkā 1998.gada 22.jūlijā) nosaka bērna pamattiesības (tai skaitā, tiesības uz ģimeni, pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem, sociālās tiesības), bērnu tiesību aizsardzībā iesaistītās puses, reglamentē to tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus, reglamentē ārpusģimenes aprūpi. Likums cita starpā regulē Labklājības ministrijas un tās padotības iestāžu kompetenci bērnu tiesību aizsardzības jomā. • Likums "Par pašvaldībām" (pieņemts Saeimā 1994.gada 19.maijā, stājies spēkā 1994.gada 9.jūnijā) nosaka cita starpā pašvaldību kompetenci sociālās palīdzības un sociālās aprūpes sniegšanā, dzīvokļa jautājumu risināšanā, ārpusģimenes aprūpes jautājumos, bērnu tiesību nodrošināšanā. • Likums "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" (pieņemts Saeimā 2001.gada 6.decembrī, stājies spēkā 2002.gada 1.janvārī) nosaka kuras personas ir tiesīgas saņemt palīdzību dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā, kārtību, kādā tiek sniegta palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā. • Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums (pieņemts Saeimā 2005.gada 17.martā, stājies spēkā 2005.gada 1.jūnijā) reglamentē valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas vispārīgos noteikumus, ar mērķi veicināt fiziskas personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai. • Likums "Par valsts kompensāciju cietušajiem" (pieņemts 2006.gada 18.maijā, stājies spēkā 2006.gada 20.maijā) nosaka kārtību, kādā Juridiskās palīdzības administrācija izmaksā valsts kompensāciju cietušajam, un valsts kompensācijas apmēru ar mērķi nodrošināt fiziskajai personai, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu. • Atšķirīgas attieksmes aizliegums un/vai līdztiesības principi ir noteikti dažādu nozaru galvenajos normatīvajos aktos - Izglītības likumā, Jaunatnes likumā, Sporta likumā, Zinātniskās darbības likumā, likumā "Par tiesu varu", Fizisko personu, kuras veic saimniecisko darbību, diskriminācijas aizlieguma likumā, Administratīvā procesa likumā, Pacientu tiesību likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā u.c. 2. pielikums Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam Esošās situācijas raksturojums un galvenie izaicinājumi Saturs 1 Izmantotie saīsinājumi 2 Lietotie termini 3 Sociāli ekonomiskās situācijas raksturojums 3.1 Demogrāfiskā situācija un prognozes 3.2 Nabadzība un sociālā atstumtība 3.3 Nodarbinātība un bezdarbs 3.4 Izdevumi sociālai aizsardzībai 3.5 Sociālie transferti 4 Valsts un pašvaldību sniegtais finansiālais atbalsts 4.1 Sistēmas raksturojums 4.2 Pensiju adekvātums 4.3 Speciālie nodokļu režīmi 4.4 Valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti 4.5 Valsts sociālie pabalsti 4.6 Atbalsta trūcīgām mājsaimniecībām adekvātums 4.6.1 Pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti 4.6.2 Eiropas Atbalsta Fonda vistrūcīgākām personām sniegtais atbalsts 4.7 Minimālo atbalsta sliekšņu paaugstināšana 5 Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēja un stabilitāte 5.1 Finansiālā stabilitāte 5.2 Fondētā pensiju līmeņa pilnveide 5.3 Pensionēšanās nosacījumu pārskatīšana 5.4 Izdienas pensijas 6 Sociālie pakalpojumi 6.1 Sociālo pakalpojumu klāsts/ pieejamība 6.2 Sociālo pakalpojumu nodrošināšana 6.2.1 Sociālā aprūpe personām ar funkcionāliem traucējumiem un senioriem 6.2.2 Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem 6.2.3 Atbalsts bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem 6.2.4 Funkcionālo traucējumu kompensēšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem 6.2.5 Sociālā rehabilitācija personām ar funkcionāliem traucējumiem 6.2.6 Profesionālā rehabilitācija 6.2.7 Sociālā rehabilitācija personām ar redzes vai dzirdes invaliditāti 6.2.8 Sociālā rehabilitācija vardarbības mazināšanai 6.2.9 Sociālā rehabilitācija cilvēku tirdzniecības upuriem 6.2.10 Sociālā rehabilitācija no apreibinošām vielām un procesiem atkarīgajām personām 6.3 Sociālo pakalpojumu grozs 6.4 Sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība 6.5 Pakalpojumi invaliditātes seku mazināšanai 6.6 Sociālajos pakalpojumos nodarbināto kapacitāte un atalgojums 7 Pakalpojumu kvalitātes uzraudzība 8 Sociālais darbs 8.1 Sociālā darba loma 8.2 Sociālā darbinieka profesijas standarts 8.3 Sociālo darbinieku izglītība 8.4 Sociālā darba prakse 8.4.1 Profesionālās kompetences pilnveide 8.4.2 Metodikas darbam ar noteiktām mērķa grupām padziļinātās mācības 8.4.3 Supervīzijas sociālā darba speciālistiem 8.4.4 Metodikas darbam ar ģimenēm ar bērniem ilgtspēja 8.4.5 Specializācija sociālajam darbam izglītības iestādē 8.4.6 Sociālā darba vadības un pētniecības aspekts izglītībā 8.5 Sociālā darba tiesiskais ietvars 8.6 Dalība profesionālajās organizācijās 8.7 Sociālo dienestu vadība un cilvēkresursu kapacitāte 8.8 Profesijas prestižs 8.9 Sociālo darbinieku atalgojuma sistēma 8.10 Izvērtējums par "Profesionāla sociālā darba attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam" īstenošanas gaitu 9 Mazāk aizsargāto personu pieeja tiesiskumam 10 Darba tirgus 10.1 Nodarbinātība un reģistrētais bezdarbs 10.1.1 Gados vecāku personu iekļaušana 10.1.2 Ilgstošais bezdarbs 10.1.3 Personu ar invaliditāti nodarbinātība 10.1.4 Jauniešu bezdarbs 10.2 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumi 10.3 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumu finansēšana un pārklājums 10.4 NVA veiktspējas stiprināšana 10.5 Sociālā uzņēmējdarbība 10.6 Darba samaksa un minimālā darba alga 10.7 Iekļaujošu nodarbinātības pamatnostādņu 2015.-2020.gadam īstenošanas novērtējums 11 Darba aizsardzība un darba tiesiskās attiecības 11.1 Darba aizsardzība 11.2 Darba tiesiskās attiecības un uzraudzība 11.3 Darba aizsardzības politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam un Darba aizsardzības jomas attīstības plāna 2019.-2020.gadam īstenošanas novērtējums 12 Horizontālie jautājumi 12.1 Uz pierādījumiem balstītas politikas veidošana 12.2 Integrētās pieejas nodrošināšana politikas veidošanas procesos 12.2.1 Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju integrēta pieeja 12.2.2 Personu ar invaliditāti nediskriminēšanas un vienlīdzīgu tiesību princips 12.3 Iedzīvotāju finanšu pratība 12.4 Sabiedrības un iesaistīto sadarbības partneru informēšana 12.5 Cilvēkkapitāls 12.6 IKT, infrastruktūras un darba procesu attīstība un modernizācija 1 Izmantotie saīsinājumi ADTP Aktīvā darba tirgus politika ANO Apvienoto Nāciju Organizācija AUS Atlīdzības uzskaites sistēma BURVIS Bezdarbnieku uzskaites un reģistrēto vakanču informācijas sistēma CSP Centrālā statistikas pārvalde EK Eiropas Komisija EM Ekonomikas ministrija EPK Ekonomikas politikas komiteja EP Eiropas Padome EPM Nodarbinātības snieguma monitors ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES Eiropas Savienība ESF Eiropas Sociālais fonds ESSPROS Eiropas integrētā sociālās aizsardzības statistikas sistēma Eurostat Eiropas Savienības statistikas birojs EU-SILC apsekojums "Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem" (The European Union Statistics on Income and Living Conditions) FM Finanšu ministrija FNL Funkcionēšanas novērtēšanas laboratorija GMI Garantētais minimālais ienākumu līmenis GRT Garīga rakstura traucējumi IKP Iekšzemes kopprodukts IKVD Izglītības kvalitātes valsts dienests IS Informācijas sistēma IZM Izglītības un zinātnes ministrija JPA Juridiskās palīdzības administrācija KPP Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi LABIS Labklājības informācijas sistēma LBAS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība LBF Latvijas Bērnu fonds LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija LM Labklājības ministrija LNB Latvijas Neredzīgo biedrība LNS Latvijas Nedzirdīgo savienība LU Latvijas Universitāte MIL Minimālā ienākuma līmenis MK Ministru kabinets NAP2027 Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027.gadam NRP Latvijas nacionālā reformu programma "ES 2020" stratēģijas īstenošanai NVA Nodarbinātības valsts aģentūra NVD Nacionālais veselības dienests OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija PB Pasaules Banka PIL Publiskā iepirkumu likums PTAC Patērētāju tiesību aizsardzības centrs RSU Rīgas Stradiņa universitāte SAC Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija SAK Sociālās aizsardzības komiteja SBSP Sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi SIVA Sociālās integrācijas valsts aģentūra SOPA Pašvaldību Sociālās palīdzības administrēšanas lietojumprogramma SPOLIS Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēma SPSPL Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums SPPM Sociālās politikas snieguma monitoringa ietvars TPL Tehniskie palīglīdzekļi VDEĀVK Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija VDI Valsts darba inspekcija VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra VID Valsts ieņēmumu dienests VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra VSAC Valsts sociālās aprūpes centrs VSAOI valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas VSIA NRC "Vaivari" VSIA "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari" 2 Lietotie termini Bezdarbnieks - visas tās personas, kuras vai nu ir, vai nav reģistrētas Nodarbinātības valsts aģentūrā un kuras atbilst visiem šiem nosacījumiem: 1) pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba; 2) pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu; 3) darba atrašanas gadījumā bija gatavas nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt. Šajā kategorijā ieskaita arī personas, kuras darbu jau ir atradušas un uzsāks to 3 mēnešu laikā. Bezdarba līmenis - bezdarbnieku īpatsvars atbilstošās vecuma grupas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā, procentos. Bezdarbnieku profilēšana - metode darbam ar klientiem, kura sniedz atbalstu klientam piemītošo vajadzību un ilgstoša bezdarba riska identificēšanai un iespējamos rīcības scenārijus šī riska novēršanai. Profilēšanas metode paredz klientu sadalīšanu noteiktās funkcionālās grupās, ar katrai grupai secīgu pakalpojumu klāstu un sadarbības noteikumiem. Bez vecāku gādības palicis bērns - bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības. Darbaspēka pieprasījums - tautsaimniecībā nepieciešamais strādājošo skaits, ko nosaka aizpildīto darba vietu un vakanto darba vietu kopskaits. Darbinieki, kas zaudējuši cerību atrast darbu - Darbaspēka apsekojuma dati ļauj apzināt tos ekonomiski neaktīvos iedzīvotājus darbspējīgā vecumā, kas (vairs) nemeklē darbu, jo uzskata, ka to neatradīs. Cilvēki, kuri ir snieguši šādu subjektīvu pašnovērtējumu, tiek saukti par darbiniekiem, kas zaudējuši cerības atrast darbu, un šādus cilvēkus bieži uzskata par slēptajiem bezdarbniekiem, jo viņi tiktu uzskaitīti kā bezdarbnieki, ja aktīvi meklētu darbu. Dzimstības vispārīgais koeficients - dzīvi dzimušo bērnu skaita attiecība pret vidējo iedzīvotāju skaitu. Koeficientu aprēķina uz 1 000 iedzīvotāju. Dzimumu līdztiesība - situācija, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas. Summārais dzimstības koeficients - vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Džini koeficients - Raksturo ienākumu nevienlīdzību. Tas variē no 0 līdz 100. Džini koeficients ir 0, ja pastāv absolūta ienākumu vienlīdzība (t. i., visiem iedzīvotājiem ir vienādi ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 100, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība. ESSPROS - Eiropas integrētā sociālās aizsardzības statistikas sistēma, kas apvieno statistiski salīdzināmu informāciju par sociālās aizsardzības organizāciju, tās pašreizējo stāvokli un attīstību dalībvalstīs. ESSPROS metodoloģijas mērķis ir apkopot starptautiski salīdzināmu informāciju par izdevumiem sociālai aizsardzībai, kas tiek novirzīti no valsts un pašvaldību budžetiem. Sociālie pabalsti tiek klasificēti atbilstoši funkcijai. Sociālo pabalstu funkcija attiecas uz primāro mērķi, kam sociālā aizsardzība tiek nodrošināta. Ir noteikti šādi primārie mērķi: Slimība / veselības aprūpe; Invaliditāte; Vecums; Apgādnieka zaudējums; Ģimenes / bērni; Bezdarbs; Mājoklis; Sociālā atstumtība. Ekonomiskās aktivitātes līmenis - ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (nodarbināto iedzīvotāju un bezdarbnieku kopskaits) īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā, kas parāda sabiedrības gatavību nekavējoties iesaistīties tautsaimniecības attīstībā attiecīgajā laika periodā. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji - nodarbinātie un darba meklētāji, kuri aktīvi meklē darbu, tai skaitā gan reģistrētie, gan nereģistrētie bezdarbnieki NVA. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji - personas neatkarīgi no vecuma, ieskaitot personas, kas jaunākas par darbspējas vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (mājsaimnieces, nestrādājošas personas ar invaliditāti, izglītības iestāžu audzēkņi un studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un nemeklē darbu, nestrādājošie pensionāri, personas, kas zaudējušas cerības atrast darbu, personas, kas nevar strādāt ģimenes apstākļu dēļ u.c.). Ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums, kas tiek aprēķināts uz ekvivalento patērētāju. To iegūst, dalot mājsaimniecības ienākumu ar ekvivalento mājsaimniecības lielumu, kuru veido, izmantojot modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3) - pirmajam pieaugušajam tiek pielīdzināts svars 1,0, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 0,5, bet katram bērnam jaunākam par 14 gadiem - 0,3.1 Funkcionēšanas ierobežojums - slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fizisks vai garīgs (organisma spēju; mācīšanās, komunikācijas, orientācijas, pārvietošanās, pašaprūpes spēju; savas uzvedības, aktivitāšu, līdzdalības kontrolēšanas spēju) traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā. Funkcionēšanas ierobežojumus izraisa orgānu un orgānu sistēmu līmenī esoši funkcionālie traucējumi - redzes, dzirdes, kustību, garīga rakstura un citi traucējumi. Funkcionāli traucējumi var būt arī personām, kurām invaliditāte nav noteikta, tādēļ personas ar funkcionāliem traucējumiem aptver plašāku personu loku nekā personas ar invaliditāti, kas aptver tikai tās personas, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir noteikta invaliditāte. GMI līmenis - Ministru kabineta noteikts garantētais minimālā ienākuma līmenis personai, kas līdz 2020.gadam tiek noteikts, pamatojoties uz Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības ikgadējās sarunās kompromisa rezultātā panāktu vienošanos. 2020.gadā GMI līmenis bija 64 eiro mēnesī vienai personai. No 2021.gada 1.janvāra GMI slieksnis ir EUR 109 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 76 pārējām personām mājsaimniecībā. GMI sliekšņa apmērs noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. GMI pabalsts - naudas un mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni. Pabalsta apmēru aprēķina a) līdz 2021.gadam kā starpību starp Ministru kabineta vai pašvaldības noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem; b) kopš 2021.gada kā starpību starp GMI sliekšņu summu mājsaimniecībai un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem. Ilgstošie bezdarbnieki - Personas, kuras ir bez darba 12 mēnešus un ilgāk, aktīvi meklē darbu un tā atrašanas gadījumā ir gatavas sākt strādāt tuvāko 2 nedēļu laikā. Invaliditāte - ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Kvalitatīva darba vieta - darba vieta, ko raksturo šādi aspekti: a) atalgojuma adekvātums attiecībā pret vidējo tautsaimniecībā nodarbināto atalgojumu un spējā nodrošināt pietiekamus ienākumus nodarbinātajam; b) ekonomiskā un sociālā drošība saistībā ar bezdarba riska iespējamību un sociālo aizsardzību darba zaudēšanas gadījumā; c) darba vides drošība un kvalitāte gan attiecībā uz darba vides tehniskajām prasībām, gan darba attiecībām. Raksturojums iekļauts Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 5.principā "Droši un pielāgojami darba apstākļi", 6.principā "Atalgojums", 7.principā "Informācija par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzība atlaišanas gadījumā", 8.principā "Sociālais dialogs un darbinieku dalība", 9.principā "Darba un privātās dzīves līdzsvars" un 10.principā "Veselīga, droša un labi pielāgota darba vide un datu aizsardzība". Kvintiļu attiecības indekss (S80/S20) - Attiecība starp ekvivalento rīcībā esošo ienākumu summu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar augstākajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (augstākā kvintile), pret ekvivalento rīcībā esošo ienākumu summu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar zemākajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (zemākā kvintile). Kvintiļu grupa - Viena piektā daļa (20%) no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā secībā pēc to rīcībā esošajiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli. Pirmā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar zemākajiem ienākumiem, bet piektā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar augstākajiem ienākumiem. Mājsaimniecības darba intensitāte - Darba intensitāte (WI) ir darbspējas vecuma mājsaimniecības locekļu ienākumu pārskata periodā nostrādāto mēneša skaita attiecība pret kopējo mēnešu skaitu, ko mājsaimniecības locekļi teorētiski varēja nostrādāt. Personas tiek iedalītas piecās darba intensitātes kategorijās: no WI = 0 (nav nodarbināti); 0 < WI < 1; 0 < WI < 0,5 un 0,5 ≤ WI < 1 līdz WI = 1 (pilna nodarbinātība). Tiek pieņemts, ka persona dzīvo mājsaimniecībā ar ļoti zemu darba intensitāti, ja WI ≤ 0,2. Mediāna - statistiskais rādītājs, kas raksturo novērojumu, kas sagrupēti no zemākās vērtības līdz augstākajai, centra vērtību (sadalījuma viduspunktu). Minimālais ienākuma līmenis - valsts noteiktais minimālo ienākumu apmērs indivīdam vai mājsaimniecībai. Minimālā ienākuma līmeni nosaka 40% apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam, piemērojot ekvivalences skalā pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā vērtību "1" un pārējām personām - "0.7". 2019.gadā minimālā ienākuma līmenis pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā ir 233 euro mēnesī, pārējām personām mājsaimniecībā - 163 euro mēnesī. Latvijā modificētas OECD ekvivalences skalas izvēle, piešķirot bērnam un pārējiem mājsaimniecības locekļiem augstāku patēriņa vērtību, balstījās uz apsvērumiem par precīzākas atbilstības noteikšanu Latvijas mājsaimniecību struktūrai un ar mērķi veicināt demogrāfijas situācijai labvēlīgāku politikas veidošanu. Nabadzības riska slieksnis un arī pārējie ES kopējie indikatori tiek izmantoti galvenokārt statistiskiem nolūkiem, proti, situācijas salīdzināšanai ar citām ES dalībvalstīm, un tas nenozīmē, ka nacionālajā līmenī iedzīvotājiem tiek sniegts materiālais atbalsts, ja viņi ir pakļauti nabadzības riskam pēc ES metodoloģijas. Materiālajam atbalstam visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem katra ES dalībvalsts izmanto savu izvēlēto pieeju un statistisko informāciju, tostarp izvēloties atšķirīgu ekvivalences skalu, tādējādi mājsaimniecību locekļiem tiek piešķirts atšķirīgs ekvivalentais svars atkarībā no to sastāva un veidojas atšķirīga ienākumu mediāna. Latvija, nosakot iedzīvotāju ekvivalentos ienākumus, piemērot ekvivalences skalu, kurā pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā ekvivalentais svars ir 1, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim, tostarp bērnam, ekvivalences svars ir 0.7 (turpmāk - Latvijas skala). Nabadzības riska indekss - iedzīvotāju procentuālais īpatsvars, kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mazāks par 60% no nacionālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma mediānas (t.i., zem nabadzības riska sliekšņa). Nabadzības riska slieksnis - 60% no rīcībā esošo ienākumu mediānas pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu mājsaimniecībā, piemērojot modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3) - pirmajam pieaugušajam tiek pielīdzināts svars 1,0, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 0,5, bet katram bērnam jaunākam par 14 gadiem - 0,3. 2019.gadā nabadzības riska sliekšņa vērtība 2019.gadā pirmajai vai vienīgajam pieaugušajam veidoja 441 euro mēnesī, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 221 euro mēnesī un bērnam jaunākam par 14 gadiem - 132 euro mēnesī. Nabadzības vai sociālās atstumtības risks - Personas, kuru ienākumi ir mazāki par nabadzības riska slieksni vai kuras ir dziļi materiāli nenodrošinātas, vai arī ir nodarbinātas darbā ar ļoti zemu intensitāti. Tiek uzskatīts, ka persona ir pakļauta dziļai materiālajai nenodrošinātībai, ja tā nevar atļauties vismaz 4 no 9 minētajiem posteņiem: samaksāt īri un komunālo pakalpojumu rēķinus; uzturēt mājokli atbilstoši siltu; segt neparedzētus izdevumus; katru otro dienu baudīt maltīti no gaļas, zivīm vai līdzvērtīgu veģetāru maltīti; pavadīt brīvdienu nedēļu ārpus mājām; vieglo auto; veļas mazgājamo mašīnu; krāsu televizoru; telefonu. Nodarbinātības līmenis - nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā. Šis rādītājs parāda, kāda daļa no darbaspējas vecuma iedzīvotājiem patiešām ir reāli nodarbināti tautsaimniecībā attiecīgajā laika periodā. Rēķinot nodarbinātības līmeni, tiek iekļauti ne tikai darba ņēmēji, bet arī darba devēji un pašnodarbinātie. Nodarbinātie iedzīvotāji - visas tās personas, kas pārskata nedēļā vismaz vienu stundu veic jebkādu darbu vai nu par samaksu naudā vai arī par atlīdzību precēs vai pakalpojumos, arī pašnodarbinātas personas, darba devēji un personas, kas strādā, lai iegūtu produkciju pašu patēriņam. Persona ar invaliditāti - persona, kurai saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem VDEĀVK noteicis invaliditāti. Reģistrētā bezdarba līmenis - Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku (darbspējas vecumā) īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju darbspējas vecumā skaitā, procentos. Reģistrētie bezdarbnieki - personas, kuras saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir reģistrējušās NVA kā bezdarbnieki un ir tiesīgas saņemt NVA pakalpojumus. Reģistrētie darba meklētāji - personas, kuras saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir reģistrējušās NVA kā darba meklētāji un ir tiesīgas saņemt NVA pakalpojumus (izņemot bezdarbnieka pabalstu un profesionālās izglītības piedāvājumu, bet saņemt valsts pensiju, mācīties vidējās izglītības programmā klātienē, būt pilnā valsts apgādībā). Rīcībā esošie (neto) ienākumi - naudas ienākumi no algota darba; naudas izteiksmē pārrēķinātie darba ņēmēja natūrā gūtie ienākumi, izmantojot uzņēmuma vai dienesta auto privātām vajadzībām; ienākumi vai zaudējumi, kas gūti no pašnodarbinātības; saņemtās pensijas un pabalsti; regulāra naudas palīdzība no citām mājsaimniecībām; peļņa no noguldījumu procentiem, dividendēm, akcijām; ienākumi, ko saņēmuši bērni, jaunāki par 16 gadiem; ienākumi no īpašuma izīrēšanas; saņemtā summa VID ienākuma nodokļa pārmaksas dēļ (par saimnieciskās darbības veikšanu, attaisnotajiem izdevumiem - izglītību, ārstniecību u. tml.). No šīs kopējās ienākumu summas tiek atskaitīti nekustamā īpašuma nodokļu maksājumi; naudas summas, kas tikušas regulāri piešķirtas citām mājsaimniecībām; atmaksātā summa VID sakarā ar nenomaksāto vai nepilnīgi nomaksāto ienākuma nodokli. Sociālā iekļaušana - ir pasākumu kopums, lai cilvēkiem vai cilvēku grupām, kas atrodas neizdevīgākā sociālā situācijā, uzlabotu līdzdalību sabiedrībā. To īsteno, palielinot viņu rīcībspēju un cieņu, uzlabojot pieeju resursiem un paplašinot iespējas līdzdalībai sabiedrībā. Cilvēka neizdevīgā pozīcija var būt saistīta ar dzimumu, invaliditāti, rasi, tautību, izcelsmi, reliģiju, ekonomisko vai citu statusu. Sociālie transferti - valsts, pašvaldības piešķirtās pensijas un pabalsti, izmaksātie uzturlīdzekļi bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti un kompensācijas, tai skaitā arī citu valstu. Trūcīga persona/ ģimene - ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz: a) līdz 2020.gada decembrim - EUR 128,06; b) no 2021.gada 1.janvāra ir EUR 272 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190 pārējām personām mājsaimniecībā. Trūcīgas ģimenes (personas) statusu nosaka uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem. Mazaizsargāta persona - persona, kurai salīdzinājumā ar citām personām/ personu grupām ir nepieciešams papildus atbalsts monetārā vai nemonetārā veidā sociāli ekonomisku jautājumu risināšanai. Maznodrošināta persona/ ģimene - līdz 2020.gada decembrim par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par Ministru kabineta noteikto trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni (EUR 128,06). No 2021.gada 1.janvāra maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība savos saistošajos noteikumos ir tiesīga noteikt ne augstāku par EUR 436 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 305 pārējām personām mājsaimniecībā, bet ne zemāku par likumā noteikto trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni (trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir EUR 272 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190 pārējām personām mājsaimniecībā). 3 Sociāli ekonomiskās situācijas raksturojums 3.1 Demogrāfiskā situācija un prognozes Demogrāfisko situāciju Latvijā raksturo negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums, negatīvs migrācijas saldo un vidējā mūža ilguma palielināšanās, kas veicina sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās slodzes palielināšanos. 2020.gada sākumā uz 1 000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem bija 380 pensijas vecuma iedzīvotāju un 263 iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam (0-14 gadi) (skat. 1.attēlu). 1.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD020] Kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 760 tūkstošiem. Starp astoņām ES dalībvalstīm, kurās 2019. gadā bija samazinājies iedzīvotāju skaits, otrs vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latvijā (- 6,4 cilvēki uz 1 000 iedzīvotāju). Lielākajā daļā ES dalībvalstu iedzīvotāju skaits pieauga, un ES 28 pieaugums bija +2,5, Igaunijā: +3,1, bet Lietuvā: 0,0. 2 Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš 1991.gada un augstāko negatīvo rādītāju tas sasniedza 1998.gadā. Laika periodā līdz 2018.gadam negatīvā tendence ir saglabājusies, bet 2019.gadā tā ir nedaudz samazinājusies. Migrācijas saldo ir negatīvs jau kopš 1989. gada, bet šim rādītājam ir vērojama stabila tendence samazināties (skat. 2.attēlu). 2. attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRS010] 2020.gada sākumā pastāvīgo iedzīvotāju skaits Latvijā bija 1,91 milj., no tiem 54% bija sievietes un 46% vīrieši. Vecumā līdz 39 gadiem sieviešu nemainīgi ir mazāk nekā vīriešu (arī dzimušo skaitā meiteņu ir mazāk nekā zēnu), reproduktīvajā vecumā (15-49 gadi) sieviešu un vīriešu skaits ir līdzīgs, savukārt vecumā virs 65 gadiem sieviešu ir divas reizes vairāk (skat. 3.attēlu). 3. attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD040] Iedzīvotāju vecuma grupā 0-17 gadi īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā 2020.gada sākumā bija 18,8%. Lai gan pēdējos gados bērnu īpatsvars pakāpeniski nedaudz pieaug, salīdzinājumā ar 1990. gadu tas ir samazinājies par 6-8 procentpunktiem. Savukārt iedzīvotāju vecuma grupā 18-64 gadi īpatsvars 2020.gada sākumā bija 60,6%, kas ir par 2,0 procentpunktiem mazāk nekā 1990.gadā. Visbūtiskākās izmaiņas ir iedzīvotāju vecuma grupā virs 65 gadiem, jo šīs grupas iedzīvotāju īpatsvars pieaudzis par 8,8 procentpunktiem salīdzinājumā ar 1990.gadu (skat. 4.attēlu). 4.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD040] Vispārīgais dzimstības koeficients uz 1 000 iedzīvotāju laika posmā kopš 1990.gada ir samazinājies no 14,2 līdz 9,8 2019.gadā.3 Vēlamā summārā dzimstības koeficienta vērtība, kas ir nepieciešama normālai paaudžu nomaiņai (2,1-2,2), kopš 1990.gada Latvijā nav sasniegta. Pēdējo reizi summārā dzimstības koeficienta vērtība 2,2 Latvijā bija 1986.-1987. gadā. Summārais dzimstības koeficients savu augstāko līmeni pēc ilgstoša samazinājuma kopš 1993.gada sasniedza tikai 2016.gadā (1,74), bet 2019.gadā tas bija samazinājies līdz 1,612.4 ES28 vidēji summārais dzimstības koeficients 2018.gadā svārstījās robežās no 1,23 līdz 1,88, bet vidējā vērtība - 1,565, liecinot, ka dzimstības samazinājums vērojams visā Eiropā. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājumu būtiski ietekmē migrācija. Būtisks darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājums bija vērojams finanšu un ekonomiskās krīzes laikā (2008.-2010.gadā). 2019. gadā emigrēja 1,3 reizes vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā (12,2 tūkst.) nekā imigrēja (9,3 tūkst) turklāt emigrējošo sieviešu skaits bija gandrīz 2 reizes lielāks nekā imigrējošo sieviešu skaits. Tā kā jaundzimušo paaudzes (vienā gadā dzimušie) Otrā Pasaules kara beigās bija skaitliski mazas, un tos nomainīja 1950.-1960.gados dzimušo apjomīgās paaudzes, Latvijā iedzīvotāju novecošanās pastiprinājusies vēlāk nekā citās Eiropas valstīs. Situācijas izmaiņas esošajā periodā ietekmē mazskaitlīgo 1990-to gadu vidū un otrajā pusē dzimušo ienākšana darba tirgū un skaitliski lielāko 1950.-1960.gados dzimušo paaudžu pensionēšanās vecuma sasniegšana. Tas būtiski ietekmēs sociālās apdrošināšanas sistēmas noslodzi vidējā un ilgtermiņā, kā arī gaidāms, ka būtiski pieaugs pieprasījums pēc veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Saskaņā ar Eurostat demogrāfisko prognožu pieņēmumiem par dzimstības, mirstības un migrācijas rādītāju attīstības tendencēm, vīriešu paredzamais mūža ilgums palielināsies no 70,0 gadiem 2020.gadā līdz 80,6 gadiem 2060.gadā, bet sieviešu paredzamais mūža ilgums - no 80,3 gadiem līdz 87,1 gadam; savukārt summārais dzimstības koeficients palielināsies no 1,68 2020.gadā līdz 1,79 2060.gadā; neto migrācija prognozējami sasniegs faktiski 0 līmeni 2060.gadā. Saskaņā ar Eurostat prognozēm Latvija ilgtermiņā piedzīvos vienu no straujākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem starp ES dalībvalstīm - 2060.gadā iedzīvotāju skaits Latvijā saruks līdz 1,4 milj.. Visās ES dalībvalstīs iedzīvotāju struktūrā sarūk darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Atbilstoši prognozēm 2020.gadā šādu iedzīvotāju (15-64 gadi) īpatsvars Latvijā būs 62,8% (ES - 64%), bet 2060.gadā tikai 50,7% (ES - 56,1%). Savukārt pensijas vecuma (65+) iedzīvotāju īpatsvara pieaugums plānots līdz 33,1% 2060.gadā. Latvijā 2020.gadā demogrāfiskās slodzes koeficients (65+/15-64) būs 33,1, 2030.gadā - 43,5, bet 2060.gadā - jau 65,2.6 Sabiedrībai novecojot, nelielam nodarbināto skaitam nāksies nodrošināt pensiju izmaksas lielam pensionāru skaitam. Tādēļ pēdējā laikā ES līmenī tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas pilnīgāk izmantot sava darbaspēka potenciālu, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanos, un vairotu konkurenci pasaules mērogā. 3.2 Nabadzība un sociālā atstumtība Viens no stratēģijas "Eiropa 2020" kopējiem ES mērķiem ir samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu par vismaz 20 miljoniem (no 116,1 miljona 2008.gadā līdz 96,1 miljonam 2020.gadā). 2019.gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 107,5 miljoni ES iedzīvotāju. Latvijas Nacionālās reformu programmas stratēģijas "Eiropa 2020" ieviešanai (turpmāk - NRP) nabadzības mazināšanai noteiktais mērķis ir līdz 2020. gadam samazināt nabadzības riskam pakļautos un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaitu par 121 tūkst. jeb līdz 21%.7 Līdzīgi kā ES, arī Latvijā netiek sasniegts NRP noteiktais nabadzības mazināšanas mērķis. Līdz 2013.gadam bija vērojama stabila virzība uz NRP noteikto nabadzības riskam pakļauto un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaita samazināšanas mērķi un 2011. un 2012.gadā tas tika gandrīz sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzībai, no 2013.gada atkal sāka palielināties nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. 2019.gadā nabadzības riskam pakļauto vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībā dzīvojošu personu īpatsvars sasniedza 489 tūkstošus jeb 26,0 % iedzīvotāju. Jaunās EK iniciatīvas - Eiropas Sociālo tiesību pīlāra rīcības plāna8 ietvaros ir noteikti jauni, ilgtermiņa nabadzības un sociālās atstumtības mērķi. Rīcības plāns ir EK ieguldījums sociālā pīlāra principu īstenošanā un tas izvirza trīs mērķus, kas sasniedzami līdz 2030.gadam un ir saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas (turpmāk - ANO) ilgtspējīgas attīstības mērķiem9: 1) Līdz 2030. gadam vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem vajadzētu būt nodarbinātiem; 2) Vismaz 60 % visu pieaugušo katru gadu jāpiedalās apmācībā; 3) Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaits līdz 2030. gadam būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem. EK aicina dalībvalstis noteikt savus valsts mērķrādītājus kā ieguldījumu šajos kopīgajos centienos. Pārskata periodā bija vērojama mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu palielināšanās - galvenokārt vidējās darba samaksas, minimālās darba algas un sociālo transfertu palielināšanās rezultātā. Ienākumu pieaugums skāra mājsaimniecības visās kvintiļu grupās. Procentuāli lielākais pieaugums bija vērojams turīgākajās mājsaimniecībās, pārsniedzot vidējā pieauguma tempu valstī. Ienākumu pieaugums zemāko ienākumu kvintilēs bija samērā tuvs vidējā pieauguma tempam valstī, izņemot 2.kvintiles mājsaimniecībās, kurās ienākumi auga vislēnāk (skat. 1.tabulu). 1.tabula Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi kvintiļu grupās (eiro, mēnesī vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli) Kvintiļu grupa 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Ienākumu pieaugums 2019.g. pret 2014.g., % 1. kvintile 135,15 149,51 153,71 162,36 185,50 203.13 50.3 2. kvintile 245,13 256,89 266,14 285,17 320,20 353.45 44.2 3. kvintile 317,36 340,16 359,50 401,18 444,12 483.28 52.3 4. kvintile 449,16 483,31 514,33 572,41 638,42 679.63 51.3 5. kvintile 847,02 895,60 941,57 1076,25 1212,73 1290.15 52.3 Vidēji valstī 386,91 416,50 437,11 488,84 545,87 582.82 50.6 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula MIS010, MIS060 Saskaņā ar CSP provizoriskā novērtējuma datiem gandrīz trešdaļai (29,3 %) Latvijas mājsaimniecību 2020.gada sākumā nebija uzkrājumu. Lielākajai daļai (40,9 %) mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni ne vairāk kā 3 mēnešus, 17 % mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni 3 līdz 6 mēnešus, 8,4% mājsaimniecību to varētu nodrošināt 6 līdz 12 mēnešus, savukārt tikai 4,4% mājsaimniecību saglabātu esošo dzīves līmeni ilgāk par gadu.10 Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu palielināšanās ir ietekmējusi gan nabadzības riska sliekšņa palielināšanos, gan monetārās nabadzības rādītājus11. Kopš 2014.gada nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies par 4,9 procentpunktiem, 2019. gadā sasniedzot 26,0% (vīriešiem - 23,3%, sievietēm -28,2%). Īpaši augsts šis rādītājs Latvijā ir iedzīvotājiem vecuma grupā 65+. (skat. 5.attēlu) Turklāt sieviešu īpatsvars šajā vecuma grupā pārsniedz 65% un viņu nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir būtiski augstāks nekā vīriešiem šajā vecuma grupā. 5.attēls Datu avots: Eurostat datu bāze, datu tabula [ilc_peps01] Salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā visā pārskata periodā bija augstāks par ES28 vidējo rādītāju 21,4%. 2019. gadā Latvija ar rādītāju 26,0% ierindojās piektajā vietā ES28 grupā ar vienu no augstākajiem sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru. Savukārt Igaunijā 2019. gada rādītājs bija 24,3% jeb par 1,7 procentpunktiem labāks nekā Latvijai.12 Nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir komplekss indikators, kas sastāv no trijām komponentēm - nabadzības riska indekss, ļoti zema darba intensitāte, dziļa materiālā nenodrošinātība. Vienai no nabadzības vai sociālās atstumtības riska komponentēm - dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvaram vērojams būtisks uzlabojums un Latvijā šis rādītājs ir samazinājies no 19,2% 2014. gadā līdz 7,3% 2020. gadā, ierindojoties 9. vietā ES; 2019. gadā ES 28: 5,4%, Lietuvā 9,4%, bet Igaunijā 3,3%.13 Turklāt dziļas materiālās nenodrošinātības risks samazinājās vismaz uz pusi visās iedzīvotāju vecuma grupās. Dati par otru nabadzības vai sociālās atstumtības riska komponenti - nabadzības riska indeksu, atspoguļo pavisam nelielu uzlabojumu salīdzinājumā ar 2014. gadu. 2019. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 407 tūkstoši jeb 21,6 % iedzīvotāju, t.i., par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā, kad nabadzības riskam bija pakļauti 22,5% iedzīvotāju. Uzlabojumi ir vērojami iedzīvotājiem vecuma grupā 0 - 17 gadi un 18 - 64 gadi. Savukārt iedzīvotājiem vecuma grupā 65+ gadi nabadzības risks turpināja pieaugt līdz pat 2018. gadam, kad sasniedza 47,9%, jeb par 13,3 procentpunktiem pārsniedzot 2014. gada rādītāju (34,6%). 2019. gadā iedzīvotājiem vecuma grupā 65+ gadi (40,9%), salīdzinājumā ar 2018. gadu situācija ir uzlabojusies samazinoties par 7 procentpunktiem, kaut arī vēl arvien saglabājies augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars un visaugstākais tas ir sievietēm šajā vecuma grupā (44,3%) (skat. 6.attēlu). Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm Latvijā 2019. gadā bija ceturtais augstākais nabadzības riska indekss (21,6%). Augstāks nekā Latvijā nabadzības riska indekss 2019. gadā bija Rumānijā (23,4%), Bulgārijā (23,8%) un Igaunijā (21,7%), ES 28 (16,8%).14 6.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [NNR020] Palielinoties ienākumiem tieši turīgākajām mājsaimniecībām un mājsaimniecībās, kuru galvenais ienākumu avots ir algota darba samaksa, kurās pensijas vecuma cilvēki neveido lielu proporcionālo īpatsvaru, un saglabājoties relatīvi zemiem un nemainīgiem ienākumiem iedzīvotājiem virs 65 gadiem, arī turpmāk nabadzīgāko iedzīvotāju vidū šī vecuma grupa veidos proporcionāli lielāko daļu. Bērnu un jauniešu nabadzības risks lielā mērā ir atkarīgs no vecāku ienākumiem. Vidējās darba samaksas pieaugums, strādājošo nabadzības riska samazināšanās, valsts atbalsta palielināšana ģimenēm ar bērniem ietekmēja bērnu un jauniešu nabadzības riska samazināšanos. Pārskata periodā, analizējot nabadzības risku iedzīvotājiem vecuma grupā 18-64 gadi dzimumu sadalījumā, atšķirības starp sieviešu un vīriešu nabadzības riska līmeni ir saglabājušas iepriekšējo gadu tendenci un sievietēm nabadzības risks ir nedaudz augstāks nekā vīriešiem. Iedzīvotājiem vecuma grupā 65+ gadi nabadzības risks sievietēm vienmēr ir bijis daudz augstāks nekā vīriešiem: šajā vecuma grupā nabadzības riska indekss sievietēm 2019. gadā sasniedza 44,3%, bet vīriešiem - 34,4% (skat. 6. attēlu). Vecuma grupā 65+ gadi viens no galvenajiem ienākumiem ir vecuma pensija un plaisa starp sieviešu un vīriešu pensiju apmēriem (pension gap) 2019. gadā Latvijā sasniedza 14,8 %, pēdējo desmit gadu laikā pieaugot par 3,8 procentpunktiem. ES dalībvalstu starpā vislabākie rezultāti ir Igaunijai, kur sieviešu pensijas apmērs ir tikai par 2,0% mazāks nekā vīriešiem.15 Pēc mājsaimniecības tipa visaugstākais nabadzības riska indekss ir vienas personas mājsaimniecībām vecumā virs 65 gadiem un 2019.gadā tas bija 71,7%. Sievietēm, kuras dzīvo vienas 2019. gadā nabadzības riska indekss bija 53,1%. Mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem salīdzinājumā ar mājsaimniecībām bez apgādībā esošiem bērniem nabadzības risks ir zemāks (attiecīgi 15,6% un 27,8% 2019. gadā), turklāt atšķirība turpina palielināties. Pārskata periodā nabadzības risks ir samazinājies gandrīz visās mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem. Pozitīvi vērtējams, ka nabadzības risks daudzbērnu ģimenēs un nepilnajās ģimenēs pārskata periodā ir samazinājies būtiski. (skat. 7.attēlu) 7.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR040 Ekonomiskā aktivitāte pozitīvi ietekmē nabadzības riska samazināšanos. Vismazāk nabadzības riskam pakļauto bija strādājošo iedzīvotāju vidū. Savukārt ievērojami vairāk nabadzības riskam bija pakļauti bezdarbnieki. Nodarbināto sieviešu nabadzības risks pēdējos gados pārsniedz nodarbināto vīriešu nabadzības risku, savukārt bezdarbnieku un citu neaktīvo vidū nabadzības risks vīriešiem nemainīgi ir augstāks nekā sievietēm (skat. 2.tabulu). 2.tabula Nabadzības riska indekss pēc pamatnodarbošanās statusa iedzīvotājiem vecuma grupā 18+ gadi, % Pamatnodarbošanās statuss Gads Pavisam Vīrieši Sievietes Nodarbinātie 2014 9,2 9,0 9,5 2015 8,3 8,4 8,2 2016 8,8 8,2 9,4 2017 8,1 7,6 8,5 2018 8,5 8,1 8,8 2019 8,2 7,6 8,8 Bezdarbnieki 2014 55,0 52,9 57,9 2015 55,7 56,3 55,0 2016 56,5 62,6 48,5 2017 59,5 60,4 58,4 2018 57,7 62,4 53,0 2019 51,7 54,5 49,0 Citi neaktīvie 2014 31,9 32,8 31,4 2015 29,8 32,8 28,2 2016 30,7 33,5 29,1 2017 38,3 45,3 34,0 2018 33,1 39,9 28,8 2019 35,5 37,7 34,1 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR030 Strādājošo vecuma grupā (18+ gadi) nabadzības risks Latvijā visā pārskata periodā bijis zemāks par ES 28 rādītāju. Saskaņā ar Eurostat provizoriskiem datiem 2019. gada ES 28 bija 9,2%, Igaunijai 10,0%, savukārt Lietuvai 7,9% .16 Kopš 2014.gada Latvijā ir samazinājies darbspējīga vecuma personu skaits, kam noteikta atbilstība trūcīgas personas statusam (no 46,3 tūkst. personām 2014.gadā līdz 14,4 tūkst. personām 2019.gadā), tāpat šajā periodā samazinājies darbspējīgā vecuma personu īpatsvars starp trūcīgajiem (no 44,3 % 2014.gadā līdz - 34,9 % 2019.gadā), kā arī strādājošo darbspējīga vecuma personu īpatsvars - no 13,6% līdz 8,1%.17 Izglītības nozīme turpmākajā dzīvē ir svarīgs priekšnosacījums arī indivīda labklājībai. Jo augstāks ir izglītības līmenis, jo zemāks ir risks nonākt zem nabadzības riska sliekšņa. Līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā, Igaunijā un ES28 vidēji, kur lielu daļu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju ir ar zemu, vai ļoti zemu izglītību. 2018.gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 18,5% strādājošo iedzīvotāju ar sākumskolas un pamatizglītību, Lietuvā - 16,5%, Igaunijā - 19,7%, ES28 - 19,0%.18 Ar vidējo izglītību Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 10,5% strādājošo iedzīvotāju, Lietuvā - 10,4%, Igaunijā - 12,4%, ES28 - 9,0%.19 Vismazākais īpatsvars ir strādājošām personām ar augstāko izglītību un 2019. gadā Latvijā tie bija 4,1%, Lietuvā 4,1%, Igaunijā 5,7% iedzīvotāju, bet ES28 - 4,9%.20 Vienlaikus dati rāda, ka, neskatoties uz augstākiem izglītības līmeņa rādītājiem sieviešu vidū, tās kopumā ir vairāk pakļautas nabadzības riskam nekā vīrieši. Nabadzības risks mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti Latvijā 2019. gadā bija 5,7%, bet ES28 vidējais - 6,2%, Igaunijā - 3,9%, Lietuvā - 5,5%. Saskaņā ar CSP apkopotajiem datiem, 2019. gadā 7,9% iedzīvotāju dzīvoja ļoti zemu darba intensitāti strādājošās mājsaimniecībās un kopš 2014.gada šis rādītājs saglabājās stabils. 2019. gadā tikai 7,1% bērnu (līdz 17 gadu vecumam) dzīvoja mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti, bet vislielākais šajās mājsaimniecībās dzīvojošo īpatsvars bija starp pirmspensijas (55-59 gadi) iedzīvotājiem (12,5 %).21 Personas veselības stāvoklis un darbspēju zaudējums ietekmē viņu pakļautību nabadzības riskam. Lai gan nav pieejami reprezentatīvi un ticami dati par nabadzības risku personām ar invaliditāti22, var pieņemt, ka ierobežotas darbspējas vai pilnīgs to zudums var būt par iemeslu bezdarbam vai zemākas darba intensitātes nodarbinātībai. Tādēļ cilvēkam ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas gūt pietiekamus ienākumus no algota darba un lielāka iespējamība tikt pakļautam nabadzības riskam (skat. 8.attēlu). Analizējot personu ar invaliditāti nodarbinātības rādītājus, var pieņemt, ka personu ar invaliditāti ienākumus lielākoties veido invaliditātes pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts invaliditātes gadījumā, kā arī specifiskie ar invaliditāti saistītie valsts un pašvaldību pabalsti. Tas rada augstāku nabadzības un sociālās atstumtības risku šajā mērķa grupā. Atbilstoši EU-SILC datiem nabadzības riska slieksnis vienas personas mājsaimniecībai Latvijā 2017.gadā bija 367 eiro mēnesī un 2018.gadā 409 eiro mēnesī.23 Vērtējot visus personu ar invaliditāti ienākumus, nabadzības riskam 2017.gadā vidēji bija pakļautas 62,8% personas ar invaliditāti (t.i., par 17,6 procentpunktiem mazāk nekā ienākumu no sociālajiem transfertiem gadījumā), turklāt visaugstākais nabadzības risks ir tieši personām ar II invaliditātes grupu (73,4%) un III invaliditātes grupu ( 56,4%).24 8.attēls Personu ar invaliditāti īpatsvars, kuru kopējie ienākumi nepārsniedz nabadzības riska slieksni 2015. - 2017. gadā (%) Datu avots: Nodibinājuma "Baltic Institute of Social Sciences" aprēķini, izmantojot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sagatavotos administratīvos mikrodatus Ienākumu nevienlīdzību raksturojošie rādītāji Latvijā ir starp augstākajiem ES dalībvalstīm - 5.kvintiles ienākumi ir vidēji 6,5 reizes lielāki nekā 1.kvintilei (skat. 3.tabulu), kamēr ES vidēji šis rādītājs ir 5 reizes. Ienākumu nevienlīdzība ir viens no augstā nabadzības riska cēloņiem valstī, kas jau daudzus gadus ir nemainīgi pastāvoša problēma nevienlīdzīgas ienākumu pārdales un zemas sociālo transfertu ietekmes rezultātā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā iedzīvotāju ienākumu sadalījums pirmajām trim kvintiļu grupām ir diezgan vienmērīgs, tāpēc nelielas izmaiņas vienas kvintiļu grupas ienākumos var relatīvi pasliktināt otras kvintiļu grupas situāciju. 3.tabula Ienākumu nevienlīdzību raksturojoši rādītāji 2014 2015 2016 2017 2018 2019 S80/S20 6,5 6,2 6,3 6,8 6,5 6,3 Džini koeficients 35,4 34,5 34,5 35,6 35,2 34,5 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNI020, NNI030 Lai gan pakāpeniski samazinās mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir ļoti apgrūtinoši segt ar mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus, tādu mājsaimniecību īpatsvars 2019.gadā joprojām ir augsts - piektā daļa no visām mājsaimniecībām. Tikai nepilnai trešdaļai mājsaimniecību mājokļa izdevumu segšana nebija apgrūtinoša. Ar vislielākajām grūtībām segt ar mājokļa uzturēšanu saistītus izdevumus saskaras viena pensionāra mājsaimniecības (39,5%) un nepilnas ģimenes ar bērniem (33,0%)25, kā arī trūcīgākās mājsaimniecības. 2018.gadā gandrīz ceturtā daļa (24,3%) trūcīgāko mājsaimniecību (1.kvintiļu grupa) un gandrīz piektā daļa mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa (18,1%) naudas trūkuma dēļ nevarēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu. Naudas trūkums liedza 17,5% trūcīgāko mājsaimniecību un 18,4% mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa uzturēt mājokli siltu.26 Dati par pašvaldību sniegto sociālo palīdzību arī atspoguļo trūcīgo mājsaimniecību grūtības segt mājokļa izdevumus. Dzīvokļa pabalstiem izlietoto līdzekļu īpatsvars no visiem sociālajai palīdzībai izlietotajiem līdzekļiem 2014.-2019.gadā svārstījās no 45-59%, bet dzīvokļa pabalstu saņēmušo personu īpatsvars šajā periodā pārsniedza 60% starp visiem sociālās palīdzības saņēmējiem. Lielākā dzīvokļa pabalsta saņēmēju grupa ir pensijas vecuma personas. Minimālā ienākuma līmenis 2019.gadā vienai personai bija 233 eiro mēnesī, savukārt ģimenei ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem - 722 eiro mēnesī. Personu īpatsvars, kuru ienākumi bija zemāki par minimālā ienākumi līmeni, bija 7,8%. Viszemākais personu zem minimālā ienākuma līmeņa īpatsvars bija Rīgas reģionā - 4,1%, savukārt visaugstākais Latgales reģionā - 10,9%). Dzimumu griezumā procentuāli vairāk vīriešiem ienākumi bija zemāki par minimālā ienākuma līmeni - 8,2%, savukārt sievietēm - 6,4%. Vecuma griezumā lielākais īpatsvars, kuriem ienākumi bija zem minimālā ienākuma līmeņa, bija personas vecumā no 50-64 gadiem (9,9%) un 18-24 gadi (9%), savukārt zemākais īpatsvars pensijas vecuma cilvēkiem (6,5% personām virs 65 gadu vecuma) un darbspējas vecuma iedzīvotājiem vecumā no 25-49 gadiem (6,4%). Pēc mājsaimniecību veida lielākais īpatsvars zem minimālā ienākuma līmeņa bija mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti (53,7%), viena vecāka ģimenēs (17,3%), kā arī vienas personas mājsaimniecībām, īpaši vīriešiem (13,7%) un līdz 64 gadu vecumam (14,3%). Pēc pamatnodarbošanās statusa lielākais īpatsvars ar ienākumiem līdz minimālā ienākuma līmenim bija bezdarbniekiem - 38,4% un citām neaktīvajām personām - 18%. Nabadzības situācijas izvērtējums parāda, ka: • galvenās nabadzības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir zemas darba intensitātes un bezdarbnieku mājsaimniecības, pensijas vecuma iedzīvotāji, jo īpaši sievietes vecumā virs 65 gadiem; • augstāks izglītības un nodarbinātības līmenis ietekmē nabadzības riska mazināšanos; • sociālajiem transfertiem ir būtiska nozīme nabadzības riskam visvairāk pakļauto mājsaimniecību (zemāko ienākumu kvintiles) ienākumu stabilizēšanā; • galvenās iedzīvotāju grupas, kurām ienākumi ir zemāki par valstī noteikti minimālā ienākuma līmeni, ir iedzīvotāji vecuma grupā no 50-64 gadiem un no 18-24 gadiem), viena vecāka ģimenes, ekonomiski neaktīvās personas (tai skaitā, bezdarbnieki) un mājsaimniecības ar ļoti zemu darba intensitāti 3.3 Nodarbinātība un bezdarbs Ekonomiskās aktivitātes palielināšanās ir pozitīvi ietekmējusi situāciju darba tirgū Latvijā - kopš 2014.gada vērojams bezdarba līmeņa samazinājums un nodarbinātības līmeņa pakāpeniska palielināšanās. Nodarbinātības līmeņa pieaugumu sekmēja ekonomiskās un darba tirgus situācijas uzlabošanās kopumā, tai skaitā samērā labvēlīga situācija eksporta tirgos, augošs mājsaimniecību patēriņš, ES fondu līdzekļu pieejamība infrastruktūras, sociālajā un cilvēkresursu jomās, aktivitātes pieaugums atsevišķās nozarēs (piem., būvniecībā), kas rezultātā veicināja jaunu darbavietu veidošanos, bezdarba mazināšanos, ienākumu pieaugumu mājsaimniecībās. Laika posmā kopš 2014.gada gan kopējais nodarbinātības līmenis Latvijā, gan sieviešu nodarbinātības līmenis pārsniedz ES-27 vidējo rādītāju (skat. 4.tabulu). 4.tabula Nodarbinātības līmenis vecumā no 20-64 gadiem, % no kopējā iedzīvotāju skaita 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020 Pavisam: ES27 68,2 69,1 70,1 71,3 72,4 73,1 72,4 Latvija 70,7 72,5 73,2 74,8 76,8 77,4 77,0 Lietuva 71,8 73,3 75,2 76,0 77,8 78,2 76,7 Igaunija 74,3 76,5 76,6 78,7 79,5 80,2 78,8 Tai skaitā: sievietēm ES27 62,4 63,3 64,3 65,5 66,5 67,3 66,8 Latvija 68,5 70,5 71,8 72,7 74,8 75,5 75,2 Lietuva 70,6 72,2 74,3 75,5 76,7 77,4 75,8 Igaunija 70,6 72,6 72,6 75,1 75,6 76,3 75,8 Tai skaitā: vīriešiem ES27 74,0 74,9 76,0 77,2 78,3 79,0 78,1 Latvija 73,1 74,6 74,7 77,0 79,0 79,3 79,0 Lietuva 73,1 74,6 76,2 76,5 79,0 79,0 77,5 Igaunija 78,3 80,5 80,8 82,4 83,4 84,0 81,8 Datu avots: Darbaspēka apsekojums, Eurostat datu bāze, datu tabulas [lfsi_emp_a] Līdz ar sabiedrības novecošanos aktuāls ir jautājums par ilgāku līdzdalību darba tirgū, darbspēju saglabāšanu un produktīvu nodarbinātību, atbilstošu prasmju apguvi nodarbinātības noturībai. 2019.gadā Latvijā ekonomiskās aktivitātes līmenis vecuma grupā 55-64 gadi bija 72,1% (62,3% vidēji ES), bet nodarbinātības līmenis - 67,3% un pārsniedza vidējo ES līmeni par vairāk kā 8 procentpunktiem. 2020.gadā turpināja pieaugt šīs vecuma grupas ekonomiskās aktivitātes līmenis, sasniedzot 74,6%, kā arī nodarbinātības līmenis, paaugstinoties līdz 68,6%. Lai arī nodarbinātības līmenis būtiski ir pieaudzis vecuma grupā 55-64 gadi un gados vecākos iedzīvotājus Latvijā raksturo samērā augsta līdzdalība darba tirgū, kā galvenie izaicinājumi tomēr saglabājas bezdarbs un īpaši ilgstošais bezdarbs, zemāka mobilitāte gan attiecībā uz darbavietas maiņu, gan atgriešanos darba tirgū, stereotipi no darba devēju puses, izglītības un veselības aspekti, kā arī aprūpes pienākumi. Lai uzlabotu aktīvās novecošanās situāciju kopumā, veicinātu pēc iespējas ilgāku līdzdalību darba tirgū un mazinātu bezdarba iestāšanās riskus, būtiskākie darbības virzieni ir veselības pieejamības, pieaugušo iedzīvotāju prasmju pilnveides, nabadzības risku mazināšanas un kvalitatīvu darba vietu nodrošināšana. Nodarbinātības līmenis tieši korelē ar personas iegūto izglītības līmeni - jo augstāks ir izglītības līmenis, jo augstāks ir nodarbinātības līmenis, īsāks bezdarba ilgums, kā arī labāki darba tirgus iznākumi algas un nodarbinātības noturības izteiksmē. 2019.gadā visaugstākais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem bija personām ar augstāko izglītību - 89,0%, bet viszemākais personām ar pamatizglītību vai zemāku izglītību - 36,4 %.27 Joprojām saglabājas izteiktas reģionālās atšķirības. Viszemākais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem 2020.gadā bija Latgales reģionā (65,0%), kur vērojams arī lēnākais nodarbinātības līmeņa pieaugums starp reģioniem. Savukārt augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas un Pierīgas reģionā (attiecīgi 73,9 % un 74,4%), kur vērojams arī straujākais nodarbinātības līmeņa pieaugums. Kopš 2010.gada vidus nodarbināto skaits pakāpeniski palielinās, lai gan nodarbināto skaits joprojām būtiski atpaliek no pirmskrīzes perioda pirms 2008.gada. Saskaņā ar Darbaspēka apsekojuma datiem laika posmā no 2014.gada līdz 2020.gadam nodarbināto skaits vecumā no 15-74 gadiem ir palielinājies par 8,4 tūkstošiem, turklāt lielākais nodarbināto skaita pieaugums absolūtos skaitļos ir vērojams tieši gados vecāko nodarbināto vidū (55 64 gadi un 65-74 gadi).28 Stabilo nodarbinātības līmeņa pieaugumu un darba tirgu ir negatīvi ietekmējusi 2020.gada 13. martā izsludinātā ārkārtējā situācija sakarā ar Covid-19 izplatību. Pirms pandēmijas sākuma 2020.gada 1.martā bezdarba līmenis bija 6,3%, savukārt 2020.gada 30.jūnijā tas bija jau 8,6%, attiecīgi pieaugot reģistrēto bezdarbnieku skaitam par aptuveni 25% no 58 247 līdz 78 266. Pandēmijas izraisīto nelabvēlīgo ekonomisko seku rezultātā samazinājās reģistrēto vakanču skaits un 2020.gada 30.jūnijā tās bija 18 040 vakances, bet pirms pandēmijas 2020.gada 1.martā bija pieejamas 30 750 vakances. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka arī šajā laika posmā no 2020.gada marta līdz 2020.gada jūlijam ekonomiskā aktivitāte turpinājās un darba tirgū notika gan jaunu vakanču reģistrēšana, gan notika bezdarbnieku darbā iekārtošanās. Tā laika posmā no 2020.gada 1.marta līdz 2020.gada 30.jūnijam NVA tika reģistrētas 25 802 jaunas vakances un 17 869 bezdarbnieki iekārtojās darbā, par ko liecina VID dati. Vēl spilgtāk pandēmijas ietekmi raksturo izmaiņas salīdzinājumā ar gadu iepriekš. 2020.gada 1.pusgadā NVA tika reģistrētas 41 758 vakances, kas bija par 18 255 jeb 30% mazāk salīdzinot ar 2019. gada šo pašu periodu. 2020.gada jūnija beigās bija reģistrētas aktuālas 18 040 brīvās darba vietas, kas bija par 13 132 jeb 42% mazāk salīdzinot ar 2019. gada jūniju. Bezdarba līmenis kopš 2014.gada līdz 2020.gadam ir samazinājies par 2,8 procentpunktiem. 2020.gada 3.ceturksnī bezdarba līmenis vecuma grupā 15-74 gadi bija 8,4%, tai skaitā, sievietēm - 7,7% un vīriešiem - 9,0%. Bezdarba līmeņa pakāpeniska samazināšanās bija vērojama visās vecuma grupās kā sievietēm, tā vīriešiem.29 Bezdarba līmeņa samazinājumu ietekmēja gan iedzīvotāju nodarbinātības pieaugums, gan ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājums. Arī reģistrētā bezdarba līmenis aizvadītajos gados ir sarucis. 2019.gada septembrī un oktobrī bija vērojams zemākais reģistrētā bezdarba līmenis pēdējo desmit gadu laikā. 2020.gada decembra beigās reģistrētā bezdarba līmenis bija 7,7%. Nodarbinātības valsts aģentūrā (turpmāk- NVA) bija reģistrēti 69 605 bezdarbnieki. Zemākais bezdarba līmenis 2020. gada decembra beigās reģistrēts Rīgas reģionā - 5,7%, augstākais bezdarba līmenis bija Latgales reģionā - 15,4%. Vidzemes reģionā bezdarba līmenis decembrī bija 7,6%, Zemgales reģionā - 7,3% un Kurzemes reģionā - 8,2%. No reģistrēto bezdarbnieku kopskaita (69 605) 2020.gada decembra beigās 54,9% (38 185) bija sievietes un 45,1% (31 420) vīrieši. 2020.gada decembra beigās puse reģistrēto bezdarbnieku bija ar bezdarba ilgumu līdz 6 mēnešiem - 34 846 jeb 50,1%. Vidējais bezdarba ilgums 2020.gada decembra beigās bija 183 dienas jeb vairāk kā 6 mēneši, kas, salīdzinot ar atbilstošo periodu pirms gada, bija par 44 dienām vairāk. Reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā 2020.decembra beigās lielāko īpatsvaru veidoja bezdarbnieki ar profesionālo izglītību - 35,3%, no kuriem puse (51,8%) bija vecumā 50 gadi un vairāk. Salīdzinot ar 2014.gadu, reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ar augstāko izglītību ir pieaudzis - 2020.gada beigās no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita 21,6% bija augstākā izglītības, kamēr 2014.gadā - 14,7%. Savukārt, bezdarbnieku īpatsvars, kuru iegūtā izglītība ir zemāka par pamatizglītību, ir samazinājies par 0,9 procentpunktiem, un 2020.gadā bija 1,9%. 2020.gada decembra beigās lielākās mērķa grupas no bezdarbnieku kopskaita bija bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk - 38,6% un ilgstošie bezdarbnieki - 24,8%. 2020.gada decembra beigās 8 583 jeb 12,3% no reģistrētā bezdarbnieku kopskaita valstī bija bezdarbnieki ar invaliditāti, turklāt atgriešanās darba tirgū šai mērķa grupai ir lēnāka nekā citām grupām. Bezdarba straujāku samazināšanos joprojām kavē darba tirgus reģionālās atšķirības - reģistrētais bezdarba līmenis Latgales reģionā ir vairāk nekā trīs reizes augstāks nekā Rīgas reģionā. Riskus rada arī salīdzinoši augstais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars - joprojām gandrīz 1/4 no reģistrētiem darba meklētājiem ir bez darba ilgāk par gadu. Ņemot vērā negatīvās demogrāfiskās tendences, arvien lielāka nozīme darbaspēka piedāvājuma noturēšanai esošajā līmenī būs dažādu ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju grupu iesaistei darba tirgū. Viens no darbspējīgā vecuma iedzīvotāju neaktivitātes vai nepilna darbalaika iemesliem ir ģimenes un aprūpes pienākumu veikšana. 2019.gadā bērnu vai pieaugušu personu aprūpe/ pieskatīšana bija neaktivitātes iemesls 5,0% no neaktīvajiem iedzīvotājiem un 8,0% nepilnu darbalaiku strādājošajiem, savukārt citi personiski vai ģimenes apstākļi bija neaktivitātes iemesls 11,2% no neaktīvajiem iedzīvotājiem un 14,5% nepilnu darbalaiku strādājošiem. Aprūpes pienākumu veikšana kā neaktivitātes vai nepilna darbalaika iemesls ir daudz izteiktāks sievietēm. Kopš 2014.gada vērojams, ka aprūpes un citi ģimenes pienākumu ietekme uz neaktivitāti samazinās, bet pakāpeniski pieaug to ietekme uz nepilna darbalaika nodarbinātību.30 Atbilstoši Ekonomikas ministrijas (turpmāk - EM) prognozēm Covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto pasākumu kopums ir būtiski ierobežojis ekonomiskās aktivitātes gandrīz visās tautsaimniecības jomās, primāri un visvairāk skarot tādas nozares kā pasažieru pārvadājumi, ceļojumu biroju un tūrisma operatoru rezervēšanas pakalpojumi, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, mākslas un dažādas kultūras jomas, sporta centri un citas nozares, kas tiešā veidā saistītas ar iedzīvotāju pārvietošanos un pulcēšanos. Saskaņā ar prognozēm 2020.gadā iekšzemes kopprodukts (turpmāk - IKP) var sarukt par 3,6%, salīdzinot ar 2019. gadu, bezdarba līmenim pieaugot līdz 8,3%. Saskaņā ar EM sagatavoto tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju, situācija darba tirgū varētu uzlaboties sākot ar 2021. gada pavasara/vasaras sezonas atsākšanos, pieaugot sezonas darbiem, gan kopumā nostabilizējoties situācijai ekonomikā. Kopumā nodarbinātības un bezdarba relatīvie rādītāji varētu atgriezties 2019.gada līmenī aptuveni 2022.gada beigās/ 2023.gada sākumā, taču nodarbināto skaits absolūtā izteiksmē turpmākajos gados visdrīzāk saglabāsies zem pirmskrīzes līmeņa, ņemot vērā gan demogrāfiskos procesus - mazāku darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu darba tirgū, gan nepieciešamību pēc augstākas darbaspēka efektivitātes - ekonomikas izaugsme nebūs tik daudz uz nodarbināto skaita pieaugumu balstīta, kā uz darbaspēka produktivitāti. 3.4 Izdevumi sociālai aizsardzībai Latvijā ir izveidota sociālās aizsardzības sistēma, kas aizsargā iedzīvotājus īslaicīga ienākumu zaudējuma gadījumā (slimība, maternitāte, paternitāte, bērna kopšana), nodrošina iztikas līdzekļus pēc darba dzīves pārtraukšanas (pensionējoties), daļēji vai pilnībā zaudējot darbspējas, ciešot nelaimes gadījumā darbā u.c. Savukārt, ģimenes vai personas, kurām finanšu līdzekļi ir nepietiekami ikdienas vajadzību nodrošināšanai un kuru ienākumi ir zemāki par valstī noteikto trūcīgās personas līmeni, var vērsties pēc palīdzības pašvaldībā. 2020.gadā 1,3 milj. jeb 69,3% Latvijas iedzīvotāju saņēma atbalstu sociālās sistēmas ietvaros, valsts pensija tika izmaksāta 0,57 milj. jeb 30% Latvijas iedzīvotāju, valsts sociālie pabalsti - 0,51 milj. jeb 26,6% Latvijas iedzīvotāju, valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti - 0,36 milj. jeb 18,8% Latvijas iedzīvotāju, pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti - 0,10 milj. jeb 5,3% Latvijas iedzīvotāju, valsts nodrošinātos sociālos pakalpojumus saņēma 0,09 milj. jeb 4,7%, bet pašvaldību nodrošinātos sociālos pakalpojumus - 0,14 milj. jeb 7,3% Latvijas iedzīvotāju.31 Izdevumi sociālajai aizsardzībai Latvijā kopš 2014.gada ir palielinājušies (skat. 5.tabulu). Lielākais procentuālais izdevumu pieaugums šajā periodā bija veselības aprūpei (68,9 procentpunkti), ģimeņu un bērnu atbalstam (60,5 procentpunkti), bezdarbnieku atbalstam (45,9 procentpunkti) un personu ar invaliditāti atbalstam (30,3 procentpunkti). 5.tabula Sociālās aizsardzības izdevumi pēc ESSPROS klasifikācijas Latvijā ESSPROS funkcija 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Kopējie izdevumi sociālajai aizsardzībai milj.eiro 3413,40 3634,15 3788,48 3974,63 4434,54 4774,45 % no IKP 14,5 14,8 14,9 14,7 15,2 15,7 Slimība/veselības aprūpe milj.eiro 815,74 876,65 933,15 996,37 1198,14 1378,05 % no IKP 3,5 3,6 3,7 3,7 4,1 4,5 Invaliditāte milj.eiro 308,05 332,02 338,49 354,92 380,87 401,44 % no IKP 1,3 1,4 1,3 1,3 1,3 1,3 Vecums milj.eiro 1706,99 1748,35 1786,12 1868,26 2026,59 2141,96 % no IKP 7,2 7,1 7,0 6,9 7,0 7,0 Apgādnieka zaudējums milj.eiro 46,14 44,97 44,74 49,42 54,19 60,68 % no IKP 0,2 0,2 0,2 0,2 0,2 0,2 Ģimene/bērni milj.eiro 306,37 388,85 414,91 430,62 474,71 491,64 % no IKP 1,3 1,6 1,6 1,6 1,6 1,6 Bezdarbs milj.eiro 128,98 141,94 168,89 170,06 187,61 188,16 % no IKP 0,5 0,6 0,7 0,6 0,6 0,6 Mājoklis milj.eiro 22,78 21,12 19,78 18,74 17,12 16,28 % no IKP 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 Sociālā atstumtība milj.eiro 29,87 27,79 27,00 27,71 29,59 30,06 % no IKP 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula SDG150; IKG10_010 Izdevumu pieaugumu ģimeņu un bērnu atbalstam ietekmēja ekonomiskās krīzes periodā noteikto maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu izmaksas ierobežojumu atcelšana, izmaiņas bērna kopšanas pabalsta, ģimenes valsts pabalsta un vecāku pabalsta piešķiršanas nosacījumos un apmērā, piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par divu un vairāk bērnu audzināšanu ieviešana, kā arī valsts materiālā atbalsta adoptētājiem, audžuģimenēm un aizbildņiem paaugstināšana. Izdevumu pieaugumu veselības aprūpē daļēji ietekmēja arī slimības pabalsta izmaksu pieaugums gan pēc pabalsta izmaksas ierobežojumu atcelšanas, gan vidējā izmaksājamā slimības pabalsta apmēra kāpums. Izdevumu pieaugums bezdarbnieku atbalsta pasākumiem šajā periodā saistīts galvenokārt ar vidējā izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta apmēra kāpumu un izdevumu pieaugumu darba devēju izmaksātajam atlaišanas pabalstam, daļēji - izdevumu palielināšanās aktīvās nodarbinātības pasākumiem, uzsākot vairāku ESF līdzfinansētu pasākumu īstenošanu un nodrošinot lielākas mērķa grupas iesaisti. Izdevumu pieaugums personu ar invaliditāti atbalstam ir saistīts ar izdevumu palielināšanos asistenta pakalpojuma nodrošināšanai, pabalsta personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama īpaša kopšana, apmēra palielināšanu, izdevumu pieaugumu braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā, kā arī zināmā mērā arī ar sabiedrības novecošanos un attiecīgi personu ar invaliditāti skaita pieaugumu, kur vērojams pensijas vecumu sasniegušu personu skaita un īpatsvara pieaugums. Neraugoties uz pakāpenisku sociālās aizsardzības izdevumu pieaugumu Latvijā, no IKP (15,2 % 2018. gadā) atvēlētais izdevumu īpatsvars joprojām ir trešais zemākais starp ES dalībvalstīm, kā arī zemākais starp Baltijas valstīm.32 2018.gadā ES28 vidējais rādītājs bija 27,5% no IKP, savukārt Igaunijā tas sasniedza 16,4% no IKP, bet Lietuvā - 15,8% no IKP. EK dienesti vairākkārt kā būtisku izaicinājumu Latvijai ir norādījuši zemos sociālās aizsardzības izdevumus33, kas liegs veiksmīgi sasniegt 1. ilgtspējīgas attīstības mērķi - izskaust nabadzību un veicināt neaizsargāto grupu aktīvu iekļaušanu un sociālo integrāciju, kas ietver atbalstošu sociālo pakalpojumu sniegšanu šīm grupām. EK dienestu vērtējumā, bez ievērojamiem ieguldījumiem sociālai aizsardzībai nabadzības un sociālās atstumtības rādītāji, kā arī ienākumu nevienlīdzības līmenis būtiski nesamazināsies. 3.5 Sociālie transferti Zemie sociālās aizsardzības izdevumi negatīvi ietekmē sistēmas efektivitāti, ko uzskatāmi atspoguļo sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu (skat. 6.tabulu). Sociālās aizsardzības izdevumu palielinājums ģimeņu ar bērniem atbalstam ir palielinājis sociālo transfertu nozīmi bērnu nabadzības riska samazināšanā laika posmā no 2014.-2019.gadam, savukārt to ietekme uz gados vecāko cilvēku pakļautību nabadzības riskam ir būtiski samazinājusies. 6.tabula Sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska indeksu pēc vecuma Vecuma grupa 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Nabadzības riska indekss pirms visiem sociālajiem transfertiem, % Pavisam 40,9 40,2 39,9 39,1 39,3 38,4 0-17 34,0 32,3 31,7 29,8 29,5 28,0 18-64 30,6 29,9 29,5 28,8 28,7 28,3 65+ 80,8 80,2 79,7 79,5 80,5 78,2 Nabadzības riska indekss pēc visiem sociālajiem transfertiem, % Pavisam 22,5 21,8 22,1 23,3 22,9 21,6 0-17 23,2 18,6 18,4 17,5 14,5 15,8 18-64 18,6 17,7 17,5 17,8 17,2 16,9 65+ 34,6 38,1 39,9 45,7 47,9 40,9 Sociālo transfertu ietekme (procentpunkti) Pavisam 18,4 18,4 17,8 15,8 16,4 16,8 0-17 10,8 13,7 13,3 12,3 15,0 12,2 18-64 12,0 12,2 12,0 11,0 11,5 11,4 65+ 46,2 42,1 39,8 33,8 32,6 37,3 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR080 Vislielāko īpatsvaru mājsaimniecību ienākumu struktūrā sociālie transferti veido zemāko ienākumu kvintilēs - vidēji pusi no ienākumiem, kamēr augstāko ienākumu kvintilēs esošajās mājsaimniecībās galvenais ienākumu avots ir algota darba samaksa - gandrīz 80% no ienākumiem. Salīdzinājumā ar 2014.gadu sociālo transfertu īpatsvars iedzīvotāju kopējos ienākumos 2019. gadā ir pieaudzis tikai 1.kvintiles grupai (vistrūcīgākai iedzīvotāju daļai). 2019.gadā 1.kvintiles mājsaimniecībās sociālie transferti veidoja 52,2% no ienākumiem, 2.kvintiles mājsaimniecībās - 44,8% no ienākumiem. Savukārt turīgākajās mājsaimniecībās sociālo transfertu īpatsvars svārstās starp 12-18%.34 Pēdējo gadu laikā turpina samazināties sociālo transfertu ietekme uz iedzīvotāju ienākumiem, turklāt tās ietekme Latvijā ir būtiski zemāka nekā ES vidēji. 2018.gadā sociālo transferti (neiekļaujot pensijas) nabadzības risku Latvijā samazināja par 19,10 procentiem, kamēr ES28 - par 32,94 procentiem. Sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu Latvijā 2018.gadā bija zemākā Baltijas valstīs - Igaunijā sociālie transferti nabadzības risku samazināja par 26,76 procentiem, bet Lietuvā - par 22,90 procentiem.35 Izaicinājumi • Sabiedrības novecošanās, bērnu un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās • Pieaugošs nabadzības risks pensijas vecuma iedzīvotājiem, bezdarbniekiem un citiem neaktīviem iedzīvotājiem • Viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības rādītājiem starp ES dalībvalstīm • Vieni no zemākajiem izdevumiem sociālai aizsardzībai starp ES dalībvalstīm • Zema sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu, īpaši pensijas vecuma iedzīvotājiem 4 Valsts un pašvaldību sniegtais finansiālais atbalsts 4.1 Sistēmas raksturojums Sociālās aizsardzības sistēma Latvijā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, gan ieviešot sociālās apdrošināšanas, sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas reformas, gan ieviešot pagaidu risinājumus 2008.-2010.gada ekonomiskās krīzes un 2020.gada COVID-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai, gan rodot pastāvīgus risinājumus ilgtspējas un adekvātuma nodrošināšanai. Latvijā jau kopš 1996.gada darbojas uz sociālās apdrošināšanas iemaksām balstīta sistēma, kas garantē apdrošinātajām personām aizsardzību visu tradicionālo sociālo risku gadījumā - iestājoties pensijas vecumam, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, slimības gadījumā, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, piedzimstot bērnam, aprūpējot bērnu, zaudējot darbu, kā arī ciešot darba negadījumā vai saslimstot ar arodslimību. Sociālā apdrošināšana atbilstoši individuālajām sociālās apdrošināšanas iemaksām garantē noteiktu ienākumu aizvietojumu. Vienīgais sociālās apdrošināšanas veids, kas nav saistīts ar saņemtā pakalpojuma apjomu, ir no 2018. gada ieviestā veselības apdrošināšana. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma darbojas pēc pašfinansēšanas principa. Tā kā sociālās apdrošināšanas pensijas, atlīdzības un pabalsti ir tieši atkarīgi no ienākumiem, no kuriem veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, palielinoties ienākumiem un līdz ar to arī sociālajām iemaksām, palielinās arī sociālās apdrošināšanas pakalpojumu vidējie apmēri un apdrošināto cilvēku aizsardzība dažādu sociālo risku gadījumos. Valsts sociālo pabalstu sistēma papildina valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tā ietver gan regulāri izmaksājamus pabalstus noteiktām mērķa grupām36, gan vienreizēji izmaksājamus pabalstus37. Pabalsti kā valsts atbalsts naudas izmaksu veidā tiek piešķirti papildu izdevumu segšanai vai noteiktu ienākumu garantēšanai: • tādām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, vai kuru veiktās iemaksas nav pietiekamas valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju saņemšanai; • tādu papildus izdevumu rašanās gadījumos, kuros sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz aizsardzību (piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas un piedzimšanas pabalsti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas sniedz aizsardzību vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma gadījumā tām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, u.c.). Valsts sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts pamatbudžeta un to apmērs ir atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām un politiskajām prioritātēm. Valsts sociālie pabalsti tiek regulāri pārskatīti, taču lielākā to daļa kādam sociāli ekonomiskam rādītājam vai iedzīvotāju ienākumu līmeni raksturojošam rādītājam nav piesaistīta. Latvijā universālo pabalstu piešķiršana nav atkarīga no ģimenes materiālā stāvokļa, t.i., atbalsts tiek sniegts neatkarīgi no saņēmēja ienākumiem. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība balstās uz ienākumu izvērtējumu, nodrošinot trūcīgākiem iedzīvotājiem atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai. Līdzīgi kā citās ES dalībvalstīs sociālās palīdzības saņēmējiem noteiktie līdzdarbības pienākumi ir viens no nosacījumiem sociālās palīdzības saņemšanai. Latvijā noteikti šādi pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti38: Līdz 2020.gada 31.decembrim: • pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai (turpmāk - GMI pabalsts); • dzīvokļa pabalsts; • vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā - pašvaldība var piešķirt, neizvērtējot ienākumus, ja persona nonākusi ārkārtas situācijā iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ un nespēj nodrošināt savas un ģimenes locekļu pamatvajadzības; • citi pabalsti pamatvajadzību apmierināšanai, izvērtējot materiālo situāciju. GMI pabalsts un dzīvokļa pabalsts ir noteikti kā divi obligāti izmaksājamie pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti. Tikai tad, ja ir nodrošināta šo pabalstu piešķiršana, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus sociālās palīdzības pabalstus savus brīvprātīgo iniciatīvu ietvaros. GMI līmeni un pabalsta aprēķināšanas kārtību regulē nacionālā līmenī, savukārt dzīvokļa pabalsta un citu pabalstu pamatvajadzību nodrošināšanai apmēru, piešķiršanas nosacījumus, tai skaitā ienākumu līmeņus to saņemšanai, nosaka pašvaldība No 2021.gada 1.janvāra: • pamata sociālās palīdzības pabalsti: • garantētā minimālā ienākuma pabalsts, ko aprēķina kā starpību starp garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summu mājsaimniecībai un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem; • mājokļa pabalsts, ko piešķir ar mājokļa izdevumiem saistītu izdevumu apmaksai. Laika periodā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021.gada 31.martam tiek piešķirts atbilstoši likumā un pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajam tiesiskajam regulējumam par dzīvokļa pabalstu līdz 2020.gada 31.decembrim. No 2021.gada 1.jūlija mājokļa pabalsta aprēķināšanas kārtība tiks regulēta nacionālajā līmenī. • papildus sociālās palīdzības pabalsti: pabalsti atsevišķu izdevumu apmaksai - materiāls atbalsts personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai (piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, obligātajai izglītībai, u.c.), kuru piešķir par trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai mājsaimniecībai un šo pabalstu mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos; • pabalsts krīzes situācijā - operatīvi sniegts materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai vai mazināšanai, kura apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos Iedzīvotāji, vērtējot, uz kurām atbalsta sistēmām var visvairāk paļauties, kā trešo drošāko atbalsta sistēmu pēc ģimenes locekļu un radinieku atbalsta un personīgajiem resursiem nosauc valsts sociālo apdrošināšanu. Turklāt salīdzinot 2013.gada un 2019.gada aptauju rezultātus, paļāvība uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu ir palielinājusies (skat. 9.attēlu).39 9.attēls Drošākās iedzīvotāju atbalsta sistēmas Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas sniegto atbalstu pozitīvāk vērtē jaunāku vecuma grupu iedzīvotāji. Diemžēl paļaušanās uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu nav saistīta ar drošības sajūtu, ko tā rada - 34,5% gadījumu respondenti ir pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma drīzāk neļauj justies droši, un 17,9% gadījumu, ka neļauj justies droši. Vairāk kā piektā daļa respondentu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanu saredz kā Saeimas un valdības primāri risināmu uzdevumu drošības sajūtas paaugstināšanai.40 Savukārt uz pašvaldību sniegto atbalstu, nonākot finansiālās grūtībās, paļautos 13,4% respondentu. Pozitīvāku vērtējumu šai atbalsta sistēmai sniedz lauku iedzīvotāji un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Paļāvība uz pašvaldību sniegto atbalstu zināmā mērā korelē ar drošības sajūtu, ko tas rada - 32,2% gadījumu respondenti ir pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma drīzāk neļauj justies droši un 15,3% gadījumu, ka neļauj justies droši.41 4.2 Pensiju adekvātums Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma. Tā ietver: 1.līmeni - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma; 2.līmeni - valsts fondēto pensiju shēma; 3.līmeni - privātā brīvprātīgā pensiju shēma. Politikas mērķi attiecībā uz pensijas vecuma iedzīvotāju ienākumu atvietojuma līmeni un adekvātumu tika definēti Pensiju reformas koncepcijā, proti: Minimālās pensijas apjomam jāsasniedz 20% no vidējās bruto darba samaksas valstī, ja algas pieaugums valstī pārsniedz cenu pieaugumu Vecuma pensijas aizvietojuma līmenim jāsasniedz 40% no 1.pensiju līmeņa Kā norādīts Valsts kontroles ziņojumā, valstī nav iespējams pilnā apmērā realizēt Pensiju 1.līmeņa mērķi - nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem 20% apmērā no vidējās bruto algas valstī, lai novērstu nabadzību šīs iedzīvotāju grupas vidū, turklāt vērojama arvien lielāka attālināšanās no tā sasniegšanas.42 Izvērtējumā ir atzīts, ka pensiju 1.līmenim izvirzītais mērķis ar pašreizējiem un tuvākajā laikā plānotajiem sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumiem nav arī sasniedzams. Tomēr uzsāktās reformas nabadzības mazināšanai (MIL koncepcijas īstenošana) rada priekšnoteikumus Pensiju reformas koncepcijā iecerētā mērķa sasniegšanai un, ja tiks pieņemts lēmums minimālo valsts vecuma pensiju pielīdzināt minimālajam ienākumu līmenim, tās apmērs tuvosies 20% no vidējās bruto algas valstī. Pensiju adekvātums ir jāvērtē arī Eiropas Sociālās hartas kontekstā, proti, saskaņā ar Hartas 12.panta 1.punktu sociālās drošības sistēmai jāspēj personai garantēt efektīvas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu un saņemt adekvātu sociālo nodrošinājumu. Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir norādījusi, ka minimālajam sociālā nodrošinājuma apmēram, ja tas ir ienākumus aizstājošs, jebkurā gadījumā ir jābūt vismaz 50 % no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, bet, ja tas ir zem 40 % no šīs mediānas, tad tas automātiski rada neatbilstību hartas 12.panta 1.punktam. Ņemot vērā to, ka Latvijas valsts ir atzinusi sev par saistošu Hartas 12.panta 1.punktu, tad pensiju adekvātuma palielināšanā ir jāvirzās uz šī aizvietojuma līmeņa nodrošināšanu. Latvijā ieviestais regulējums nodrošina noteiktu ienākumu garantēšanu pensionēšanās vecumu sasniegušām personām: pirmkārt, definējot minimālo pensijas apmēru. Personām, kurām piešķirta valsts vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kurai atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža (pilnos gados) tiek piemērots koeficients (skat. 3.pielikuma 1.tabulu). Tādējādi saskaņā ar regulējumu mazākais iespējamais valsts vecuma pensijas minimālais apmērs personām ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 20 gadiem ir 70,43 eiro (personām ar invaliditāti kopš bērnības - 117,39 eiro) 2019. gadā, bet lielākais personām ar 41 un vairāk gadu apdrošināšanas stāžu ir 108,85 eiro (personām ar invaliditāti kopš bērnības - 181,42 eiro). Līdz 2020.gadam minimālā vecuma pensija bija piesaistīta valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam un tā apmērs nebija pārskatīts kopš 2006.gada, bet personām ar invaliditāti no bērnības - kopš 2009.gada. No 2020.gada minimālā vecuma pensija tiek noteikta, par pamatu ņemot aprēķina bāzi 80 eiro (iepriekš 64,03 eiro), personām ar invaliditāti no bērnības - 122,69 eiro (iepriekš 106,72 eiro), kurai piemēro atbilstoši personas apdrošināšanas stāžam noteiktus koeficientus (skat. 3.pielikuma 1.tabulu); otrkārt, paredzot valsts materiālo atbalstu personām, kuras ir sasniegušas pensionēšanās vecumu, bet kurām nav tiesību saņemt vecuma pensiju (valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (turpmāk - VSNP)). No 2017.gada VSNP piešķir, sasniedzot valstī noteikto pensionēšanās vecumu (iepriekš - piecus gadus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas). Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - VSAA) dati liecina, ka minimālās vecuma pensijas īpatsvars samazinās un 2019.gadā tas bija 9,9% no jaunpiešķirtajām vecuma pensijām (skat. 7.tabulu). 7.tabula Attiecīgajā gadā jaunpiešķirtās minimālās vecuma pensijas saņēmēju skaits 2014 2015 2016 2017 2018 2019 skaits 2 439 1 851 1 687 2 095 2 207 1 916 % no jaunpiešķirtajām vecuma pensijām 13.6% 10.9% 10.1% 11.3% 11.6% 9.9% Datu avots: VSAA VSNP pensijas vecumu sasniegušām personām, kas garantē minimālu ienākumu atvietojumu, ja personai nav tiesību saņemt valsts vecuma pensiju vai apdrošināšanas atlīdzību, nav pārskatīts kopš 2006.gada un tā apmērs ir 64,03 eiro 2020. gadā (skat. 4.pielikumu). Pēc VSAA datiem 2019.gada decembrī 1693 personu bija piešķirts VSNP pensijas vecumu sasniegušām personām. Gados vecāko cilvēku augstais nabadzības risks un zemais ienākumu adekvātums, īpaši minimālo pensiju saņēmējiem, vairākkārt ir uzsvērts kā viens no Latvijas sociālās politikas galvenajiem izaicinājumiem un aktuāli risināmajām problēmām (skat. 3.pielikuma 3.tabulu).43 Vairāk nekā pusei vecuma pensijas saņēmēju piešķirtās pensijas apmērs nepārsniedz 350 eiro mēnesī. Mazo pensiju saņēmēju ar apmēru līdz 250 eiro (ar piemaksu) īpatsvars ik gadu jūtami samazinās - ja 2017.gadā tie bija 33% no kopskaita, tad 2019.gadā - 16% (skat. 10.attēlu). 10.attēls Datu avots: VSAA Nodrošinot pensiju sistēmas finanšu ilgtspēju, ne vienmēr tiek nodrošināta arī tās sociālā ilgtspēja, kas pašlaik ir galvenais LV pensiju sistēmas izaicinājums. Pensiju apmēri un to atvietojums (adekvātums) gan šobrīd, gan arī prognozējot ilgtermiņam, atpaliek no OECD un ES valstu vidējā rādītāja. Par pensiju zemo atvietojumu problēmu un iespējamajām sekām, ko nākotnē vēl vairāk ietekmēs lielais mazo apdrošināšanas iemaksu veicēju īpatsvars (1/3 maksā no ienākumiem, kas ir mazāki par minimālo algu), kā jau vairākkārt norāda savos ziņojumos arī EK un OECD. 2019.gada nogalē EK Ekonomikas politikas komiteja (EPK) un Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) izstrādāja vienotu ziņojumu par pensiju ilgtspēju un adekvātumu.44 Ziņojumā ir analizēta ES dalībvalstu politika, mēģinot mazināt iedzīvotāju novecošanās ietekmi uz pensiju sistēmām. Pēdējā desmitgadē visās ES valstīs veiktas pensiju reformas, kuru uzmanības centrā ir valsts pensiju fiskālās ilgtspējas uzlabošana. Visizplatītākā pieeja ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana (skat. 11.attēlu). Nesenās reformas arī norāda uz tendenci pakāpeniski atcelt pensijas, kas piešķir priekšrocības, piemēram, izdienas pensijas dažādām iedzīvotāju grupām. Dažas reformas pievērsās arī papildu vai privāto pensiju lomai vecumdienu ienākumos. Reformu rezultātā 2070.gadā sagaidāms, ka pensiju izdevumi attiecībā pret IKP būs aptuveni tādā pašā līmenī kā 2016.gadā, taču situācija katrā dalībvalstī kopumā atšķirsies. Ziņojumā secināts, ka lielākajā daļā valstu valsts izdevumu pieaugums pensiju nodrošināšanai korelē ar lielāku pensijas atvietojumu, taču pastāv arī izņēmumi. Piemēram, Beļģijā un Vācijā ir paredzams, ka pensiju atvietojums būs salīdzinoši augsts, kā arī kopējie izdevumi būs ļoti augsti (skat. 12.attēlu). Slovēnijā būs augstāki izdevumi, bet salīdzinoši zems atvietojums. Savukārt Luksemburgā atvietojums būs zems, bet kopējie izdevumi augsti. Turpretī Horvātijā būs gan zemi kopējie izdevumi, gan arī zemas pensijas. Salīdzinoši veiksmīga situācija ir prognozēta Igaunijā un Dānijā, jo šīm valstīm tiek prognozēts samērā labs pensijas apmērs, vienlaikus nodrošinot zemus kopējos pensiju sistēmas izdevumus. Latvijā prognozēts, ka, neieviešot turpmākas izmaiņas pensiju politikā, nākotnē kopējie izdevumi būs augsti, taču pensijas apmērs zems.45 11.attēls Datu avots: EPK, SAK Kopējais vecuma pensijas atvietojuma līmenis Latvijā laika periodā kopš 2014.gada ir svārstījies ap 45%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Lai gan vecuma pensijas teorētiskā atvietojuma līmenis Latvijā ir salīdzinoši augsts - 59,1% bruto (79,1% neto), tomēr arī tam ilgtermiņā ir tendence samazināties. Kā viens no pensiju adekvātuma paaugstināšanas instrumentiem lielākajā daļā ES dalībvalstu tiek piemērots pensiju indeksācijas mehānisms. Latvijā valsts pensiju indeksācija notiek reizi gadā - 1.oktobrī. Pensiju indeksācijas mērķis ir nodrošināt piešķirto pensiju aizsardzību pret pirktspējas krišanos un panākt to vērtības nezaudēšanu. 12.attēls Pensiju izdevumi un teorētiskais atvietojuma līmenis (2016-2056) Datu avots, EPK, SAK Pensiju indeksāciju ES dalībvalstīs balsta vai nu uz patēriņa cenu indeksu, vai vidējā atalgojuma izmaiņām, vai arī abu šo faktoru kombināciju. Indeksācija atbilstīgi faktiskajām patēriņa cenu izmaiņām nodrošina pastāvīgu pirktspēju, saņemot pensiju, un lielāku ilgtspēju, savukārt pensiju indeksācijas sasaiste arī ar iemaksu algu summas reālajām izmaiņām valstī nodrošina arī reālu tās pieaugumu un paaugstina pensijas adekvātumu. Tā kā relatīvā nabadzības robeža ir saistīta ar iedzīvotāju ienākumiem, indeksācija ar koeficientu, kas ir zemāks nekā algu pieauguma koeficients, parasti palielina risku relatīvajai nabadzībai pensijas vecumā. Latvijā pensiju indeksācijas sasaiste ar vidējās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugumu ir nodrošināta kopš 2015.gada, regulāri pārskatot un palielinot procentuālo īpatsvaru. Vispārējā kārtībā pensijas vai tās daļu, kas nepārsniedz 50% no iepriekšējā kalendārā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, pārskata, tām piemērojot indeksu, ko veido faktiskais patēriņa cenu indekss un 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Lai palielinātu pensiju adekvātumu, pēdējos gados veiktās izmaiņas pensiju indeksācijas nosacījumos: Palielināta valsts sociālās apdrošināšanas vidējās iemaksu algas pieauguma ietekme, īpaši pensionāriem ar lielāku darba stāžu - pensiju indeksācijā piemēro 60% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem, ja apdrošināšanas stāžs ir no 30 - 39 gadiem (kā arī pensijām, kas piešķirtas par darbu kaitīgos un smagos vai sevišķi kaitīgos un smagos darba apstākļos), 70% - ja apdrošināšanas stāžs ir no 40 līdz 44 gadiem, 80% - ja apdrošināšanas stāžs ir 45 un vairāk gadu; Kopš 2019.gada indeksāciju piemēro arī piemaksām pie tām vecuma un invaliditātes pensijām, kas piešķirtas līdz 2011.gada 31.decembrim, nosakot jaunu apmēru katram apdrošināšanas stāža gadam līdz 1995.gada 31.decembrim. Ikgadējā pensiju indeksācijā piemaksas apmēru pārskata, piemērojot faktisko patēriņa cenu indeksu un 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Piemaksas saņēmēju skaits - 78% no visiem vecuma un 45% no visiem invaliditātes pensiju saņēmējiem. Pensiju indeksācijas rezultātā vidējais pensijas apmērs 2014.gadā pieauga par 2,74%, 2015.gadā par 1,58%, 2016.gadā par 1,86%, 2017.gadā par 4,39%, 2018.gadā par 5,09% - 7,20% un 2019.gadā par 7,19% - 9,77%, skarot aptuveni 530 tūkst. pensionāru. Lai nodrošinātu lielāku pensiju adekvātumu un pensiju apmēra pieaugumu, kas būtu līdzvērtīgs atalgojuma pieaugumam valstī, vidējā termiņā nepieciešams virzīties uz pensiju pārskatīšanu, ņemot vērā 100% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Latvijā, sākotnēji kā pagaidu instruments, pensiju adekvātuma palielināšanai 2006.gadā tika ieviesta piemaksa vecuma un invaliditātes pensijas saņēmējiem par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim un ņemts vērā, piešķirot (pārrēķinot) pensiju. Piemaksas ieviešanas mērķis bija uzlabot materiālo nodrošinājumu pensionāriem ar nelielām pensijām un lielu apdrošināšanas stāžu. To piešķiršana bija paredzēta uz laiku līdz 2010.gadam, tomēr šo termiņu pagarināja līdz 2011.gada 31.decembrim un piemaksu sāka piešķirt bez ierobežojumiem pie visām vecuma un invaliditātes pensijām, radot papildu slogu speciālajam budžetam. Tādējādi ar 2012.gada 1.janvāri piemaksas pie pensijas par nostrādātajiem gadiem līdz 1995.gada 31.decembrim no jauna vairs nepiešķir, taču turpina izmaksāt iepriekš piešķirtās piemaksas. Piemaksu pie pensijas pēc 2012.gada nosaka tikai tajos gadījumos, kad vecuma pensiju piešķir invaliditātes pensijas vietā un jau iepriekš (līdz 2012.gadam) pie invaliditātes pensijas bija piešķirta piemaksa. Šādā gadījumā piemaksu pie vecuma pensijas izmaksā uz noteikto invaliditātes laiku. Sākot ar 2014.gadu piemaksas izmaksā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem. 2019.gadā VSAA uzskaitē bija 342,8 tūkst. vecuma pensiju un 31,7 tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēji, kuriem tika izmaksāta arī piemaksa pie pensijas. Savukārt 108,7 tūkst. vecuma un 44,4 tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēju piemaksa pie pensijas nav piešķirta, lai arī viņiem ir apdrošināšanas stāžs līdz 1995.gada 31.decembrim. Lai novērstu nevienlīdzīgu attieksmi pret vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem, ir jānodrošina piemaksas pie pensijas piešķiršana tām personām, kurām vecuma vai invaliditātes pensija piešķirta pēc 2012.gada 1.janvāra. EK stratēģiskajos dokumentos dzimumu līdztiesības jomā sieviešu nabadzības mazināšana primāri tiek skatīta kontekstā ar sieviešu un vīriešu darba samaksas un ieņēmumu atšķirību mazināšanu, kā arī vienlīdzīgām iespējām darba tirgū. Kā papildus risināmais jautājums dalībvalstīm tiek izcelta nepieciešamība savlaicīgi reaģēt uz cēloņiem, kas ietekmē atšķirību veidošanos vīriešu un sieviešu pensijās, tādā veidā palielinot nabadzības risku, īpaši vecumdienās. EP secinājumos "Sievietes un nabadzība"46 ir uzsvērts, ka korelācija starp dzimumu un nabadzību nav vērtējama un analizējama kā vienkārši atšķirības starp dzimumiem noteiktos nabadzības radītājos. Secinājumos ES dalībvalstis tiek aicinātas integrēt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu iespēju un tiesību principu visos uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu vērstajos politikas pasākumos (nodrošinot sinerģiju ar pārējām politikas jomām), kā arī pasākumos, kas mazina vai ietekmē pensiju atšķirības nākotnē, un nodrošina adekvātu sociālo aizsardzību sievietēm nabadzības situācijā. Latvijas prezidentūras ES Padomē izstrādātajos Padomes secinājumos "Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem - sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana" (apstiprināti 2015.gada 18.jūnijā) dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt visaptverošus pasākumus, ar ko novērš visus dažādos sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības cēloņus. Sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, līdzdalības darba tirgū atšķirības, aprūpes pienākumu sadalījums ir iemeslu kopums, kas nosaka atšķirības arī sieviešu un vīriešu pensiju apmēros. Vairākos pētījumos47 secināts, ka vēl arvien sievietes bērnu un citu ģimenes locekļu aprūpē iesaistās biežāk nekā vīrieši, līdz ar to arī sieviešu nodarbinātību šādi faktori ietekmē vairāk nekā vīriešu nodarbinātību. Rezultātā sievietes - biežāk nekā vīrieši - saskaras ar profesionālās darbības pārtraukumiem, viņu karjeras un ienākumu izaugsmes iespējas ir ierobežotākas un viņas, biežāk nekā vīrieši, izvēlas strādāt nepilnas slodzes darbu (2020.gadā no visiem nepilnu darbalaiku strādājošajiem 60.9% bija sievietes)48. Jāņem arī vērā, ka sievietes visbiežāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, kura laikā apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas nevis no pilna pabalsta apmēra, bet gan tikai no 171 eiro, kas kopumā ietekmē nākotnes pensijas vai īstermiņa pabalstu apmērus. 2016.gadā pensiju atšķirība starp sievietēm un vīriešiem veidoja 16,8%, savukārt 2018.gadā -14,8%.49 Vienlaikus jānorāda, ka pieaug arī atšķirība starp jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēriem sievietēm un vīriešiem. Ja 2014.gadā jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēru atšķirība starp sievietēm un vīriešiem bija ļoti neliela - 0,63% (278,23 eiro sievietēm un 279,99 eiro vīriešiem), tad 2019.gadā tā bija pieaugusi līdz 6,85% (391,00 eiro sievietēm un 417,77 eiro vīriešiem). Apzinoties nepieciešamību domāt par pensiju pietiekamības jautājumu, tiek strādāts pie dažādām iniciatīvām, kuras palielinātu pensijas apmēru un varētu potenciāli mazināt nabadzības riska atšķirības starp vīriešiem un sievietēm vecumdienās, tostarp darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanas pasākumiem. Vienlaikus ņemot vērā, ka ieviestā pensiju sistēma ir balstīta uz ne tikai uz paaudžu solidaritātes principu, bet arī uz dzimumu solidaritātes principu, ar to saprotot, ka vecuma pensija kā sievietēm, tā vīriešiem ir aprēķināma vienādi. Tādējādi G koeficients jeb laika posms (gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa, un, kuru ņem vērā aprēķinot vecuma pensiju, abiem dzimumiem tiek noteikts vienāds. Tā kā materiālā nodrošinājuma un nabadzības mazināšanas jautājumi primāri skatāmi kontekstā ar darba tirgus, nodarbinātības un ekonomiskās neatkarības aspektiem un to ietekmi uz personas dzīves un ienākumu līmeni, šajā nodaļā kā izaicinājumi ir skatāmi 3.1.un 3.2. nodaļā identificētie izaicinājumi. 4.3 Speciālie nodokļu režīmi Tā kā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi ir tieši atkarīgi no personas veikto iemaksu apmēra, būtiska nozīme atbalsta adekvātuma nodrošināšanā kā īstermiņā, tā vidējā un ilgtermiņā ir tam, kādam nodokļu režīmam ir pakļauta persona un kāds ir iemaksu veikšana objekts. Lai gan Latvijā lielāko obligāti sociāli apdrošināto personu īpatsvaru veido darba ņēmēji, par kuriem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk - VSAOI) tiek veiktas vispārējā kārtībā (86%) un kuri tiek apdrošināti pret visiem riskiem, joprojām relatīvi liels ir to iemaksu veicēju īpatsvars, kas nevar saņemt atbalstu visu sociālo risku iestāšanās gadījumā. Personas, kas maksā sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokli, ir pakļautas tikai pensiju apdrošināšanai, tāpat šīm personām ir tiesības brīvprātīgi pievienoties pensiju apdrošināšanai. Taču VSAOI par šo personu tiek veiktas, ja tās gūtie ienākumi kalendārajā mēnesī pārsniedz 70 eiro. 2019.gadā sociāli apdrošināto sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa maksātāju skaits bija 2100 personas (paralēli darba ņēmēja statusā - 915) no tām 38 personām bija piešķirta valsts vecuma pensija un vidējais VSAOI objekts bija 153,48 eiro mēnesī. 2018.gadā veiktais pirmais sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma izvērtējums50 atklāja, ka minētais režīms izvirzītos mērķus sasniedz tikai daļēji, jo sezonas laukstrādnieku ienākuma palielinājums, kāds tas bija novērojams laika periodā no 2015.gada līdz 2017.gadam, negarantēs iespēju sezonas laukstrādniekiem, kas saņem tikai sezonas laukstrādnieku ienākumu, saņemt vecuma pensiju. Apdrošināto sezonas laukstrādnieku VSAOI objekts 14% gadījumu bija no vidējās darba samaksas valstī un 33% gadījumu - no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tāpēc, ja personai VSAOI objekts veidosies tikai no sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa, tad iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu uzkrājumu minimālās vecuma pensijas apmēram, tāpat arī persona, veicot tikai sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokli, pie esošā nodarbinātības perioda ierobežojuma nevar savākt nepieciešamo minimālo apdrošināšanas stāžu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju. Ņemot vērā iepriekš minētos izvērtējuma rezultātus, nav plānota sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma paplašināšana vai tajā ietverto kritēriju palielināšana attiecībā uz maksimālo ienākumu vai nodarbinātības dienu skaitu. Mikrouzņēmumu nodoklis tika ieviests 2010.gadā, lai ekonomiskās krīzes periodā atvieglotu uzņēmējdarbības uzsākšanu un mazinātu bezdarba pieaugumu. Pēc ekonomiskās situācijas stabilizēšanās Latvijā vairākkārt ir aktualizēts jautājums par šāda nodokļu maksāšanas režīma nepieciešamību, īpaši kontekstā ar mikrouzņēmumos nodarbināto personu sociālo aizsardzību. Pēdējos gados ir veiktas būtiskas izmaiņas Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, lai palielinātu mikrouzņēmumā strādājošo sociālo aizsardzību, kā arī sekmētu šo uzņēmumu iekļaušanos vispārējā nodokļu režīmā. No 2018.gada maksimālais mikrouzņēmumu gada apgrozījums var būt 40 000 eiro. Savukārt tie nodokļu maksātāji, kuru apgrozījums 2018. vai 2019. gadā ir lielāks par 40 000 eiro, taču nepārsniedz 52 000 eiro, ir tiesīgi nepiemērot 20% MUN likmi apgrozījuma ierobežojuma pārsniegumam virs 40 000 eiro, ja to apgrozījums 2017. gadā vai 2016. gadā pārsniedza 40 000 eiro. Lai uzņēmums varētu saglabāt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu, tajā strādājošie darbinieki drīkst būt tikai viena mikrouzņēmuma darbinieki. Ja uzņēmumā strādājošais darbinieks vienlaikus tiks nodarbināts arī citos mikrouzņēmumos, tad šiem mikrouzņēmumiem papildus 15% mikrouzņēmumu nodokļa likmei jāpieskaita divi procentpunkti par katru šādu darbinieku. Savukārt no 2020.gada šāds uzņēmums zaudē mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu un tam būs jāizvēlas cits nodokļu nomaksas režīms. No 2018.gada no mikrouzņēmumu nodokļa 80%51 tiek novirzīti valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Maksimālais ienākums mikrouzņēmuma darbiniekam nevar pārsniegt 720 eiro mēnesī. Mikrouzņēmuma darbinieks var brīvprātīgi pievienoties valsts sociālajai apdrošināšanai. Mikrouzņēmumu darbinieku iemaksu objekts 2019.gadā vidēji mēnesī ir ap 50% no valstī noteiktās minimālās darba algas. Tādējādi mikrouzņēmumu darbinieku veiktās iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu uzkrājumu minimālās vecuma pensijas apmēram, un nodokļu maksātājiem, kuri maksā iemaksas vispārējā kārtībā, būs faktiski jāuztur mikrouzņēmumu darbinieki, tiem sasniedzot pensijas vecumu. 2020.gada 26.novembrī Saeimā tika pieņemts Grozījumi Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, lai no 2021.gada pakāpeniski ierobežotu mikrouzņēmumu nodokļa režīmu. No 2021.gada mikrouzņēmumu nodokli var attiecināt tikai uz vienu personu - mikrouzņēmumu īpašnieku un mikrouzņēmumu nodokļa likme apgrozījumam līdz 25 000 eiro gadā ir 25%, bet par apgrozījuma pārsniegumu virs 25 000 eiro gadā - 40%, kas sadalās: 80% VSAOI un 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli. 2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"", ar kuru no 2021.gada 1.jūlija nosaka arī mikrouzņēmumu darbiniekam minimālo VSAOI objektu (ja mikrouzņēmuma apgrozījums būs mazāks par minimālās algas apmēru, no starpības starp minimālo algu un mikrouzņēmuma apgrozījumu būs jāveic VSAOI 10% pensiju apdrošināšanai. Par mikrouzņēmumu darbiniekiem VSAOI būs jāveic vispārējā kārtībā). 2019.gadā mikrouzņēmumu darbinieku skaits bija 92016 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 46100), no tām personas, kurām ir piešķirta valsts vecuma pensija - 225 un vidējais VSAOI objekts bija 216,67 eiro mēnesī. Patentmaksas maksātāji52 ir pakļauti tikai pensiju un invaliditātes apdrošināšanai. Patentmaksa ir valsts noteikts vienots fiksēts maksājums, kas ietver iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par fiziskās personas saimniecisko darbību. Patentmaksas apmēri ir no 50 līdz 100 eiro mēnesī, no kuras maksājuma 67 % tiek ieskaitīti valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Tā kā patentmaksas maksātājiem reģistrētie iemaksu objekti ir mazi (robežās no 127,86 eiro līdz 274,70 eiro mēnesī atkarībā no patentmaksas lieluma), patentmaksas maksātājs uzkrāj savu apdrošināšanas periodu, taču iemaksu objektu ietekme uz vecuma vai invaliditātes pensijas apmēru ir neliela. 2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", lai no 2021.gada sašaurinātu speciālo režīmu patentmaksātājiem, proti, no 2021.gada tiek saglabātas tikai samazinātās patentmaksas, kuru maksātāji var būt personas, kurām piešķirta vecuma pensija, un personas ar 1. vai 2.grupas invaliditāti. 2019.gadā patentmaksātāju skaits bija 4515 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 1767), no kurām personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija - 5, un vidējais VSAOI objekts bija 165,00 eiro mēnesī. Pašnodarbināto apdrošināšana pret sociālajiem riskiem ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem. Līdz 2018.gadam pašnodarbināta persona veica VSAOI tad, ja viņa ienākumi sasniedza valstī noteikto minimālo darba algu mēnesī. No 2018.gada, ja pašnodarbinātā ienākums visa kalendāra gada laikā nesasniedz 50 eiro, tad VSAOI var neveikt. Ja ienākums mēnesī nesasniedz minimālās algas apmēru, no ienākumiem jāveic VSAOI 5% pensiju apdrošināšanai. Savukārt pašnodarbinātajiem, kuru ienākums mēnesī sasniedz un pārsniedz minimālās algas apmēru, no brīvi izraudzīta objekta, kas nav mazāks par minimālās algas apmēru, jāveic VSAOI un persona ir pakļauta pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, vecāku apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un veselības apdrošināšanai, bet nav pakļauta bezdarba un nelaimes gadījumu darbā apdrošināšanai. No 2018.gada 1.janvāra, kopš ieviesa 5% VSAOI likmi pensiju apdrošināšanai pašnodarbinātajam un noteica jaunu objektu, kuram piemēro šo 5% likmi, pašnodarbināto, kuri iesnieguši pašnodarbinātā ziņojumu, skaits ir būtiski palielinājies.. No 2021.gada 1.janvāra pašnodarbinātajiem vispārējā gadījumā tiek samazināta VSAOI likme no 32,15% uz 31,07%. No 2021.gada 1.jūlija stājas spēkā nosacījums par minimālo VSAOI objektu arī pašnodarbinātajiem - ja pašnodarbinātā ienākums mēnesī būs mazāks par minimālo algu, no ienākuma būs jāveic VSAOI 10% pensiju apdrošināšanai. Ja pašnodarbinātā ienākums sasniegs vai pārsniegs minimālās algas apmēru, tad vismaz no minimālās algas būs jāveic VSAOI 31,07% un no starpības starp ienākumu un objektu, no kura veiktas VSAOI 31,07%, ir jāveic 10% pensiju apdrošināšanai. Minimālais VSAOI objekts ceturksnī ir 1500 eiro (500 eiro x 3). Ja pašnodarbinātais vienlaikus ir darba ņēmējs, kura ienākums ir mazāks par minimālo algu, tad pašnodarbinātais maksā VSAOI 10% no faktiskā ienākuma. Tiem pašnodarbinātajiem, kuri nav vienlaikus darba ņēmēji un kuru ienākumi nesasniedz minimālās algas apmēru, ir iespēja maksāt no faktiskā ienākuma 10% VSAOI pensiju apdrošināšanai. 2019.gadā pašnodarbināto skaits bija 80 296 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 48 741), no tām personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija - 1270, un vidējais VSAOI objekts bija 247,68 eiro mēnesī. Autoratlīdzību saņēmējiem apdrošināšana pret sociālajiem riskiem ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem, taču papildu izņēmumus nosaka piederība noteiktai mērķa grupai vai personas pakļautība citiem nodokļu maksāšanas režīmiem. No 2018.gada 1.janvāra autoratlīdzības izmaksātājam no saviem līdzekļiem no autoratlīdzības par autoratlīdzības saņēmēju veic 5% VSAOI pensiju apdrošināšanai (5% VSAOI var neveikt par autoratlīdzības saņēmēju, kuram ir piešķirta I vai II grupas invaliditāte, vecuma pensionāru, par autoratlīdzības saņēmēju, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un autortiesību mantiniekiem un citu autortiesību pārņēmējiem). Ja autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir darba ņēmējs un alga viņam pie viena vai vairākiem darba devējiem kopā sasniedz vai pārsniedz minimālās algas apmēru, tad no autoratlīdzības kā pašnodarbinātajam VSAOI nav jāveic (neatkarīgi no saņemtā autoratlīdzības apmēra). Jāatzīmē, ka iepriekš minētais nosacījums par darba algu attiecas tikai uz algu, no kuras ir veiktas VSAOI, t.i., tas neattiecas uz algu, ko persona saņem mikrouzņēmumā vai uz ienākumu, ko persona gūst sezonas lauksaimniecības darbā. Ja autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir darba ņēmējs, bet alga viņam pie viena vai vairākiem darba devējiem kopā nesasniedz minimālās algas apmēru, tad no autoratlīdzības, kas mēnesī sasniedz vai pārsniedz minimālās algas apmēru, ir jāveic VSAOI kā pašnodarbinātajam. No 2021.gada 1.jūlija līdz 2021.gada 31.decembrim autoratlīdzības saņēmējam ir tiesības nereģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam, piemērojot šādu nodokļa maksāšanas kārtību: - autoratlīdzības izmaksātājs (kas nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija), ja autors nav reģistrējis saimniecisko darbību, ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli izmaksas vietā, nepiemērojot izdevumu normas, un iemaksā to vienotajā nodokļu kontā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 23.datumā, piemērojot likmi: - autoratlīdzības ieņēmumiem līdz 25 000 eiro - 25%; - autoratlīdzības ieņēmumiem, kas pārsniedz 25 000 eiro, - 40%. No autoratlīdzības aprēķinātais un iemaksātais nodoklis, kas ieturēts, piemērojot 25% un 40% likmi, tiek sadalīts: 80 % - VSAOI un 20% - iedzīvotāju ienākuma nodoklim. No autoratlīdzībām, ko izmaksā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, VSAOI neveic. Ja autoratlīdzības līgums ir noslēgts līdz 2020. gada 31. decembrim un samaksa atbilstoši noslēgtajam autoratlīdzības līgumam tiek izmaksāta 2021.gadā, attiecībā uz ienākumu no minētā autoratlīdzības līguma 2021. gadā piemēro likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" normas redakcijā, kas bija spēkā 2020. gada 31. decembrī. 2019.gadā autoratlīdzību saņēmēju skaits bija 32 987 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 27 797), no kurām 114 bija personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija un vidējais VSAOI objekts bija 140,07 eiro mēnesī. Pašnodarbināto, patentmaksātāju un autoratlīdzību saņēmēju VSAOI veikšanas nosacījumi un zemais iemaksu objekts ir faktori, kas tieši ietekmē šo personu sociālo nodrošinājumu. Līdztekus jānorāda, ka aptuveni 60% no šīm personām paralēli ir pakļauti arī citiem nodokļu maksāšanas režīmiem kā darba ņēmēji vai pašnodarbinātie. Līdz ar to ienākums no darbības speciālajos nodokļu režīmos un ienākumu gūšana kā pašnodarbinātajam ir uzskatāma kā papildus ienākums pie pamatdarba. Satversmes tiesa 2020. gada 10. jūlijā pieņēma spriedumu53, atzīstot, ka personu ar I vai II grupas invaliditāti nepakļaušana invaliditātes apdrošināšanai no 1998.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim ir neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam un spēkā neesoša no tās spēkā stāšanās brīža. Likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" joprojām ir normas, kas nosaka nodarbinātas personas ar I vai II invaliditātes grupu apdrošināt atsevišķiem veidiem. Piemēram, autoratlīdzības saņēmēji - personas ar I vai II grupas invaliditāti netiek sociāli apdrošināti. Darba devējam nav jāveic obligātās iemaksas 5% no autoratlīdzības. Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumā konstatēto, nepieciešams pārskatīt personu ar I un II grupas invaliditāti - autoratlīdzības saņēmēju pakļaušanu sociālajai apdrošināšanai. Kā norādījusi Valsts Kontrole savā ziņojumā, nodokļu politikā paredzētie atviegloti nodokļu režīmi (mikrouzņēmumu nodokļa režīms, pašnodarbinātās personas, autoratlīdzības saņēmēji un patentmaksas maksātāji), kas pieļauj VSAOI par šajos nodokļu režīmos nodarbinātajiem veikt mazākā apmērā vai tikai noteiktos gadījumos, darbojas pretēji valsts izvirzītajam mērķim nabadzības mazināšanai un pakļauj šajos režīmos nodarbinātos augstākam nabadzības riskam gan darbnespējas gadījumā, gan sasniedzot pensijas vecumu. Turklāt ir uzsvērts, ka pēdējos gados veiktie pasākumi šajos nodokļu režīmos nodarbināto sociālā nodrošinājuma uzlabošanai nav pietiekami, bet šo personu sociālā nodrošinājuma uzlabošana caur sociālo pabalstu vai sociālās palīdzības sistēmām samazinās pieejamo atbalstu tām sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām, kuru iespējas gūt ienākumus no algota darba, ir ierobežotas (piemēram, personām ar invaliditāti, senioriem).54 Maksājot nodokļus atvieglotā režīmā, personas ne tikai neuzkrāj apdrošināšanas stāžu un sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas ir priekšnoteikums dažādu sociālo garantiju saņemšanai, bet arī līdzvērtīgi nepiedalās solidaritātes principa īstenošanā, šo slogu noveļot uz pārējiem sistēmas dalībniekiem, jo īpaši vispārējā nodokļu režīmā strādājošiem. Jaunus izaicinājumus pietiekamas un pieejamas sociālās aizsardzības nodrošināšanā rada arī darba tirgus transformācija, tai skaitā, digitālo risinājumu un to radītās transformācijas iespaidā radušās jaunās ekonomikas sistēmas. Risinājumi nestandarta nodarbināto sociālās aizsardzības pilnveidošanai ir jāvērtē kontekstā ar Padomes 2019.gada 8.novembra ieteikumu par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai (2019/C 387/01) (turpmāk - Ieteikums). Padome šajā Ieteikumā aicina ES dalībvalstis nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, noteikt minimālos standartus darbinieku un pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības jomā (a) bezdarbnieka pabalsti; b) slimības pabalsti un veselības aprūpes pabalsti; c) maternitātes un līdzvērtīgi paternitātes pabalsti; d) invaliditātes pabalsti; e) vecuma pabalsti un apgādnieka zaudējuma pabalsti; f) pabalsti sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām). Dalībvalstīm tiek ieteikts nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida - obligātā kārtā un pašnodarbinātām personām vismaz brīvprātīgi un attiecīgā gadījumā obligātā kārtā augstāk minētajās jomās. Eiropas Komisija sadarbībā ar Padomes Sociālās aizsardzības komiteju ir uzsākusi monitoringa ietvara izstrādi Ieteikuma ieviešanas novērtējumam, lai novērtētu ES dalībvalstu progresu sociālās aizsardzības nodrošināšanā visiem nodarbinātajiem Provizoriskais novērtējums55 par nestandarta nodarbinātībā iesaistīto personu un pašnodarbināto personu pieejamību sociālai aizsardzībai liecina, ka Latvijā 2019.gadā aptuveni 2% no visām obligāti sociāli apdrošinātām personām ir ierobežota pieejamība sociālai aizsardzībai (t.i., personas nav apdrošinātas pret visiem sociālās apdrošināšanas riskiem). VSAA un VID sniegtie statistikas dati viennozīmīgi norāda uz būtisku problēmu sociāli apdrošināto personu sociālajā nodrošinājumā, it īpaši to personu vidū, kuras VSAOI veic no objekta, kas mazāks par minimālo algu (skat. 13.attēlu). Iestājoties apdrošināšanas riskam, cilvēks saņem nesamērīgi zemu pensiju vai pabalstu, turklāt liela daļa personu pašas nenodrošina sev pat minimālo vecuma pensiju, t.i., citiem jāpiedalās tās finansēšanā. Ņemot vērā zemo sociālo nodrošinājumu sociāli apdrošināto personu vidū, jo īpaši to personu vidū, kuras pašas veic saimniecisko darbību un maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas kā pašnodarbinātie, patentmaksātāji, autoratlīdzību saņēmēji, kā arī dažādās nestandarta nodarbinātības formās, paredzams, ka nākotnē aprēķināto pensiju apmērs būs ļoti zems un tādējādi pieaugs valsts garantēto minimālās vecuma pensijas saņēmēju skaits, radot papildu slodzi valsts pensiju speciālā budžetā. Jau šobrīd aptuveni 14% pensionāru saņem valsts garantēto minimālo vecuma pensiju. 13.attēls Datu avots: VSAA 2019.gadā 32,7% no sociāli apdrošinātām personām VSAOI objekts bija mazāks par Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru.56 Savukārt, 49,7% jeb pie 46,2 tūkst. darba devēju vismaz viens darba ņēmējs sešus mēnešus bija saņēmis darba ienākumus mazākus par minimālo mēneša darba algu. 14,5% darba ņēmēju, kas bija darba attiecībās ar šiem darba devējiem, vismaz sešus mēnešus saņēmuši darba ienākumus mazākus par minimālo mēneša darba algu. To vidējie darba ienākumi bija 212 eiro mēnesī.57 COVID-19 pandēmijas radītā krīze pastiprināja problēmas, ko rada VSAOI veikšana no zemiem ienākumiem, īpaši speciālajos režīmos nodarbinātām personām, un nepietiekama aizsardzība sociālo risku iestāšanās gadījumā. Covid-19 pandēmijas skartajiem uzņēmumiem un darbiniekiem sniegtā finansiālā atbalsta (dīkstāves pabalsts) analīze parāda, ka piešķirtais dīkstāves pabalsta vidējais apmērs darbiniekiem bija 383 eiro, bet pašnodarbinātām personām - 338 eiro. Apmēram 60% no darba ņēmējiem un 68% pašnodarbināto piešķirtais dīkstāves pabalsts bija mazāks par Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru, bet maksimāli noteikto dīkstāves pabalsta apmēru 700 eiro mēnesī saņēma tikai 16,6% darba ņēmēju un 17,8% pašnodarbināto.58 Turklāt nodokļu parāda esamība, kā arī aprēķināto nodokļu un deklarēto VSAOI ārkārtīgi zemais līmenis, kas nesasniedza atbalsta sniegšanas nosacījumos noteiktos sliekšņus, bija galvenie dīkstāves pabalsta iesniegumu atteikuma iemesli.59 Laika posmā no marta līdz jūnijam atteikto dīkstāves pabalsta iesniegumu īpatsvars darba ņēmējiem svārstījās no 9% - 30%, bet pašnodarbinātajiem no 7% - 45%. Ņemot vērā identificētās problēmas, 2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"", no 2021.gada 1.jūlija ieviešot minimālo VSAOI objektu. No 2021.gada ir samazināta VSAOI likme darba ņēmējiem vispārējā gadījumā par vienu procentpunktu - no 35,09% līdz ir 34,09 %. Tāpat no 2021.gada 1.janvāra, ievērojot pārejas periodu līdz 2021.gada 30.jūnijam, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs ir sociāli apdrošināms kā pašnodarbinātais, bet mikrouzņēmuma darbinieki - kā darba ņēmēji vispārējā gadījumā. No 2021.gada 1.jūlija savukārt paredzēts ieviest VSAOI objekta minimumu. Minimālās VSAOI varēs nemaksāt vairākas iedzīvotāju grupas, piemēram, personas, kas sasniegušas pensijas vai izdienas pensijas vecumu; personas ar I un II grupas invaliditāti, u.c. No 2021.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim autoratlīdzības izmaksātājs no autoratlīdzības ieturēs 25%, kas sadalās 80% valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un 20% iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Autoratlīdzības saņēmējs tiks apdrošināts ne tikai pensiju apdrošināšanai, bet arī invaliditātei, slimībai, maternitātei, paternitātei un veselībai. Ierosinātās izmaiņas no vienas puses uzlabos iedzīvotāju sociālo nodrošinātību gan saskaroties ar īstermiņa riskiem (slimība), gan nākotnes perspektīvā varētu būt pozitīva ietekme uz pensijas adekvātumu. Taču jārēķinās, ka iedzīvotāju spēja nomaksāt obligātās sociālās iemaksas noteiktā apmērā, lielā mērā ir atkarīga no nodarbinātības formas un regularitātes. Ekspertu vērtējumā piedāvātais risinājums nav līdz galam izsvērts un rada risku, ka darba devēji nebūs ieinteresēti veidot pusslodzes darba vietas. 4.4 Valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu mērķis ir garantēt ienākumu aizvietojumu, zaudējot ienākumus no darba, kā arī pārejošas darba nespējas, darbspēju zaudējuma vai nāves gadījumā. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros tiek nodrošināti šādi sociālās apdrošināšanas pabalstu veidi: maternitātes pabalsts, paternitātes pabalsts, vecāku pabalsts, slimības pabalsts, bezdarbnieka pabalsts, atlīdzība par darbspēju zaudējumu, apbedīšanas pabalsts (skat. 3.pielikuma 4.tabulu). Būtiskākās izmaiņas valsts sociālās apdrošināšanas pabalstos 2014.-2020.gadā ir saistītas ar: 1) Krīzes periodā noteikto slimības, maternitātes, paternitātes, bezdarbnieku pabalstu izmaksājamo apmēru ierobežojumu atcelšanu; 2) Kvalifikācijas perioda ieviešanu pabalsta saņemšanai: Kvalifikācijas periods īstermiņa pakalpojumiem galvenokārt tiek noteikts, lai novērstu pakalpojumu ļaunprātīgu izmantošanu, un atbilstoši Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksam (Code of Social Security, Council of Europe) pabalsts attiecīgajā riska gadījumā ir jānodrošina vismaz aizsargātajai personai, kura ir uzkrājusi tādu kvalifikācijas periodu, kāds varētu tikt uzskatīts par pietiekamu, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesību izmantošanas. Latvijā kvalifikācijas periods līdz 2019.gada 31.decembrim bija noteikts bezdarbnieka pabalsta (sociālās iemaksas bezdarba gadījumam veikušas ne mazāk kā 12 mēnešus pēdējo 16 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas60) un slimības pabalsta gadījumā (sociālās iemaksas slimības apdrošināšanai jābūt veiktām ne mazāk kā 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu periodā vai 6 mēnešus pēdējo 24 mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums61). Izvērtējot īstermiņa pakalpojumu piešķiršanas nosacījumus un dinamiku ilgākā laika periodā, bija konstatētas problēmsituācijas: persona ir bijusi nodarbināta un ilgstoši veikusi sociālās iemaksas, bet tieši apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdi nav sociāli apdrošinātā persona, kā rezultātā tai nav tiesību uz attiecīgo pabalstu; persona noslēdz darba tiesiskās attiecības vai iegūst pašnodarbinātā statusu (bieži vien formālas) īsi pirms attiecīgā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās, ar darba devēja starpniecību deklarē vai veic sociālās iemaksas dažus mēnešus, kā rezultātā iegūst tiesības uz attiecīgo pabalstu. Līdzīgi arī mikrouzņēmuma gadījumā persona reģistrējas VID kā saimnieciskās darbības veicējs mikrouzņēmuma nodokļu režīmā, sociālās apdrošināšanas iemaksas neveicot nevienu dienu. Iestājoties kādam no minētajiem riskam, personai saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likumdošanu ir tiesības uz pakalpojumu - maternitātes un paternitāte pabalsts tiks aprēķināts 70% apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (2019.gadā - 908,89 eiro), savukārt vecāku pabalsts tiks aprēķināts 40% apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Rezultātā veidojās netaisnīga situācija attiecībā pret tām personām, kuras godīgi ilgtermiņā veikušas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Minēto problēmu risinājumam, kvalifikācijas periods, sākot ar 2020.gada 1.septembri noteikts arī tādiem īstermiņa sociālās apdrošināšanas pabalstiem, kā maternitātes, paternitātes un vecāku pabalsts. 3) Stingrāku nosacījumu ieviešanu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai gan attiecībā uz izmaksas periodu, gan pabalsta apmēru62; 4) Slimības pabalsta izmaksas nosacījumu pilnveidošana, lai sniegtu atbilstošāku atbalstu personām, kuras kopj slimu bērnu vecumā līdz 18 gadiem, kuram diagnosticēta smaga saslimšana (šādos gadījumos ir jābūt valsts SIA "Bērnu klīniskās universitātes slimnīca" ārstu konsīlija atzinumam par vecāka nepārtrauktas klātbūtnes nepieciešamību smagas saslimšanas dēļ)63, vai par bērnu, kuram ir piešķirts bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts.64 Savukārt no 2021.gada 1.janvāra ir pagarināts slimības pabalsta izmaksas ilgums līdz darbnespējas 30 dienai situācijā, ja bērns vecumā līdz 14 gadiem kopjams traumas dēļ, kas saistīta ar kaulu lūzumu. 5) Paaugstināta atsevišķu sociālo pabalstu saņēmēju sociālā aizsardzība vecuma, invaliditātes un bezdarba gadījumā65. Analizējot sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas nosacījumus, kā būtiskākie izaicinājumi un identificētās problēmas, kas potenciāli var ietekmēt sistēmiskas izmaiņas vidējā termiņā, jānorāda: