12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Apstrīdētās normas mērķis esot noregulēt vēsturiski izveidojušās tiesiskās attiecības, kas radušās konversijas procesa rezultātā, un daļēji atrisināt vienu no dalītā īpašuma problēmām, kas arī ir šā procesa rezultāts. Izraudzītais risinājums esot vērsts tikai uz gadījumu, kad nekustamā īpašuma īpašnieks, kura īpašumā izvietota ceļu inženierbūve, vēlas nojaukt citu būvi, kas atrodas viņa nekustamajā īpašumā. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums pēc satura atbilstot reālnastai vai atbalsta vai iebūves servitūtam. Apstrīdētā norma nesasniedzot mērķi atrisināt specifiskas, ar citai personai piederošā nekustamā īpašumā esošu ceļu inženierbūvi saistītas dalītā īpašuma problēmas. Neesot pamatots Saeimas atbildes rakstā norādītais, ka šāds ierobežojums izriet no nekustamā īpašuma īpašnieka sociālā pienākuma pret sabiedrību. Apstrīdētā norma paredzot nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumu nevis pret sabiedrību, bet pret jebkuru citu personu, kam pieder ceļu inženierbūve. Tāpat apstrīdētā norma neparedzot regulējumu, kas būtu līdzīgs jau citos normatīvajos aktos ietvertajam regulējumam. Proti, Enerģētikas likumā, uz kuru atsaucas Saeima, esot ietverts regulējums attiecībā uz gadījumu, kad starp Enerģētikas likuma subjektiem pastāv līgumiskas attiecības. Tāpat arī Elektronisko sakaru likumā ietvertais regulējums neesot līdzīgs apstrīdētajai normai, jo Elektronisko sakaru likuma 16. panta piektās daļas mērķis esot nevis piešķirt elektronisko sakaru komersantam kādas jaunas tiesības, bet gan konkretizēt nekustamā īpašuma īpašnieka tiesību aprobežojumu, kas izriet no Aizsargjoslu likuma. No apstrīdētās normas anotācijas izrietot tas, ka ceļu inženierbūvju ierīkošanas laiks un priekšnoteikumi nav noskaidroti, tāpēc neesot pamata apgalvot, ka ceļu inženierbūves izbūve par valsts un pašvaldības līdzekļiem jau ir notikusi. Nekādi taisnības apsvērumi nevarot būt par attaisnojumu tam, ka apstrīdētajā normā paredzēto izdevumu nastas uzlikšana nekustamā īpašuma īpašniekam tiek pamatota ar to, ka jau iepriekš šis īpašums - bez atlīdzības un tiesiska pamata - ticis izmantots par labu citai personai. Varot piekrist Pieteikuma iesniedzējas norādītajai alternatīvai, ar kuru leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turklāt apstrīdētā norma neparedzot nekādus kritērijus vai limitus. Neesot pamatots tas, kādēļ publiskas personas uzņemšanās pašai segt ar ceļu inženierbūves pārvietošanu saistītos izdevumus prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, turpretim tad, ja ar apstrīdēto normu uzliktos pienākumus veic nekustamā īpašuma īpašnieks, šis slogs atzīstams par samērīgu.