16. Article

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī nosaka īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma tiesības var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu). Tādējādi minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Apstrīdētā norma neliedz nekustamā īpašuma īpašniekam valdīt viņam piederošo nekustamo īpašumu. Tomēr apstrīdētā norma izvirza prasību, kas nekustamā īpašuma īpašniekam ir saistoša, ja tas vēlas rīkoties ar savu īpašumu tādā veidā, kas var ietekmēt ceļa vai satiksmes objektu. Proti, šāda prasība nekustamā īpašuma īpašniekam rada finansiālus izdevumus situācijā, kad tas vēlas rīkoties ar savu nekustamo īpašumu noteiktā veidā. Tātad, pastāvot apstrīdētajā normā ietvertajam pienākumam segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas, nekustamā īpašuma īpašniekam tomēr tiek liegts brīvi lietot savu īpašumu. Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ir īpašuma tiesību ierobežojums, turklāt šā pienākuma izpilde ir saistīta ne tikai ar finansiāliem izdevumiem, bet arī laika patēriņu (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-20-03 8.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka finansiāla rakstura pienākumu, kas neietekmē nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības atbrīvoties no sava īpašuma, to ieķīlājot, iznomājot, izīrējot vai pārdodot, bet izpaužas kā finansiāls apgrūtinājums un var ietekmēt īpašnieka tiesības izmantot savu nekustamo īpašumu, var uzskatīt par īpašuma izmantošanas kārtības kontroli Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. panta trešā teikuma kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 27. februāra sprieduma lietā "Strezovski and Others v. North Macedonia", pieteikums Nr. 14460/16 un septiņi citi, 64. punktu). Proti, arī šāda īpašuma izmantošanas kārtības kontrole ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta kontekstā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums pamatotas prasības gadījumā segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.