18. Article

Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu). 18.1. Saeima apstrīdēto normu pieņēma ar 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā". Priekšlikumu papildināt Ceļu satiksmes likumu ar apstrīdēto normu atbildīgajai komisijai pirms likumprojekta otrā lasījuma iesniedza Saeimas deputāts Gaidis Bērziņš. Anotācijā, kas pievienota minētajam priekšlikumam, bija norādīts, ka, atjaunojot īpašuma tiesības pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, jautājums par nekustamā īpašuma īpašnieka tiesiskajām attiecībām ar ceļa vai satiksmes objekta valdītāju netika noregulēts (sk. lietas materiālu 2. sēj. 10.-11. lp.). Situācija, kas izveidojās pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, un normatīvā regulējuma trūkums kā pamats apstrīdētās normas iekļaušanai Ceļu satiksmes likumā tika norādīti arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē (sk. 11. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2014. gada 8. oktobra sēdes audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Priekšlikums tika izskatīts un atbalstīts Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2014. gada 8. oktobra sēdē un Saeimas 2014. gada 16. oktobra sēdē otrajā lasījumā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 145. lp. un 2. sēj. 65. lp.). Likumprojekts trešajā lasījumā tika pieņemts 2014. gada 30. oktobrī. Likums tika izsludināts 2014. gada 15. novembrī un publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 228. Likums stājās spēkā 2014. gada 29. novembrī. 18.2. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Lietas dalībnieki neapšauba arī to, ka apstrīdētā norma ir formulēta pietiekami skaidri. Atsevišķas pieaicinātās personas gan apšauba apstrīdētās normas skaidrību (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 151. lp. un Dr. iur. Jāņa Rozenfelda viedokli lietas materiālu 3. sēj. 83. lp.). Satversmes tiesa ir norādījusi: tas vien, ka tiesību normas jēgas noskaidrošanai nepieciešams šo normu interpretēt, pats par sevi vēl nenoved pie tiesību normas neatbilstības Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.1. punktu). Tieši pretēji - Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana vienmēr ietver šīs normas interpretāciju, tostarp gramatiskās, vēsturiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās iztulkošanas metodes, un citu juridisko metožu izmantošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Turklāt tiesību norma var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša juridiskā palīdzība (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Ņemot vērā iepriekšminēto, nekustamā īpašuma īpašnieks no apstrīdētās normas var izprast pienākumu, kas tam radīsies, ja pēc viņa pamatotas prasības būs nepieciešams pārvietot ceļa vai satiksmes objektu. Proti, ir skaidrs, ka tādā gadījumā pārvietošana notiks tikai par nekustamā īpašuma īpašnieka līdzekļiem. 18.3. Kā tas izriet no Satversmes tiesas judikatūras, likumdevēju saista labas likumdošanas princips, kura konkretizācijas elementi citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 24.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja, Saeima, kā arī pieaicinātās personas nav izteikušas tādus iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas procesu, kas varētu norādīt uz labas likumdošanas principa neievērošanu. Arī Satversmes tiesa, ņemot vērā lietas materiālus, apstrīdētās normas pieņemšanas procesā būtiskus pārkāpumus nav konstatējusi. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.