19. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Atbilstoši Satversmes 116. pantam pamattiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Tā nodrošinot, ka nekustamā īpašuma īpašnieks ar savu rīcību neapdraud sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu nepārtrauktību un ka valstij vai pašvaldībai nav jāuzņemas papildu finansiālais slogs (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 69. lp.). Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajai normai, ciktāl tā attiecas arī uz situācijām, kad nekustamā īpašuma īpašniekam ir jāveic konkrētas darbības objektīvu iemeslu dēļ, un ciktāl tā neizšķir gadījumus, kad nekustamā īpašuma nepastāvīgās īpašības ir devušas ekonomisku labumu aizsargājamā objekta ierīkotājam, nav leģitīma mērķa. Ja šādā situācijā tiktu konstatēts leģitīms mērķis, tas, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nozīmētu to, ka tiek gūts nepamatots labums uz nekustamā īpašuma īpašnieka rēķina (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 155. lp.). Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība - galvenokārt aptver sabiedrības vispārējo materiālo labklājību (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos ir atzinusi, ka likumdevēja mērķis ietaupīt finanšu līdzekļus pats par sevi ir vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 18. punktu). Turklāt var būt tādas situācijas, kad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir vērsts primāri uz finanšu līdzekļu ietaupīšanu, bet tas secīgi, palīdzot ietaupīt finanšu līdzekļus, aizsargā sabiedrības labklājību arī plašākā nozīmē. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants piešķir likumdevējam rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās sabiedrības vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai sasniegtu īpašus publiskos mērķus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.1. punktu). Apstrīdētās normas mērķis ir atbrīvot valsti, pašvaldību vai to kapitālsabiedrību no papildu finansiāla sloga, kas neizbēgami rastos, ja nekustamā īpašuma īpašnieka pamatotas prasības gadījumā būtu jāpārvieto ceļa vai satiksmes objekts. Proti, izdevumu segšanas pienākums ar apstrīdēto normu tiek pārlikts no sabiedrības uz konkrēto nekustamā īpašuma īpašnieku. Iepriekšminētais attiecas gan uz tādu pamatotu nekustamā īpašuma īpašnieka prasību, kas radusies subjektīvas vēlmes rezultātā, gan tādu pamatotu prasību, kas balstīta objektīvā nepieciešamībā. Abos gadījumos ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksu segšanas pienākuma uzlikšana nekustamā īpašuma īpašniekam nodrošina to, ka valstij, pašvaldībai vai to kapitālsabiedrībai netiek radīti papildu izdevumi. Turklāt apstrīdētā norma secīgi nodrošina to, ka gadījumos, kad rodas pamatota prasība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu, bet valsts, pašvaldības vai to kapitālsabiedrības finanšu līdzekļi ir ierobežoti, netiek ietekmēta nedz ceļu pieejamība, nedz drošība uz tiem, nedz sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu nepārtrauktība. Piemēram, apstrīdētā norma nodrošina to, ka sabiedrībai ir pieejami citstarp sabiedriskā transporta pakalpojumi, jo publiskie līdzekļi, kas šos pakalpojumus nodrošina, netiek novirzīti nekustamā īpašuma īpašnieka individuālas ieceres realizēšanai. Tāpat arī citi ceļa vai satiksmes objekti, kas nav saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, kalpo kopējām sabiedrības interesēm. Piemēram, citai personai piederošā nekustamajā īpašumā var būt izvietotas apgaismojuma līnijas, ceļa zīmes, luksofori. Arī šādi ceļa vai satiksmes objekti ir izvietoti ar mērķi labiekārtot apkārtējo vidi, citstarp padarot ceļus pieejamākus, drošākus un ērtāk izmantojamus. Šie mērķi var tikt sasniegti tikai tad, ja valstij, pašvaldībai vai to kapitālsabiedrībai ir pieejami nepieciešamie finanšu līdzekļi. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir noregulējis tiesiskās attiecības nolūkā atbilstoši izmantot sabiedrības (publiskos) finanšu līdzekļus, kas secīgi nodrošina sabiedrībai nozīmīgu funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.