21. Article

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Lietas dalībnieki neapšauba to, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, ceļa vai satiksmes objektu uzturēšana ir saistīta ar valstij, pašvaldībai vai kapitālsabiedrībai pieejamo finanšu līdzekļu apjomu, un šie līdzekļi jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Satversmes ievadā ir noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota citstarp tādēļ, lai sekmētu Latvijas tautas un ikviena labklājību. Par šo mērķu nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāmi arī valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1. punktu). Valsts finanšu līdzekļu izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 2020-40-01 8.2. punktu). Minētais ir attiecināms arī uz pašvaldību un tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem. Arī pašvaldībai savā teritorijā ir jāgarantē iedzīvotāju labklājība, kas tiek panākta, pašvaldībai vai plašākā nozīmē arī tās izveidotai kapitālsabiedrībai, ciktāl tai ir uzdots organizēt konkrētas publiskas personas funkcijas veikšanu, izmantojot tās rīcībā esošos finanšu līdzekļus efektīvi. Tātad arī pašvaldības ilgtspējīga attīstība un tās iedzīvotāju labklājība ir iespējama tikai tad, ja pašvaldības (vai tās konkrētas funkcijas veikšanai izveidotas kapitālsabiedrības) budžetā ir tās funkciju pildīšanai nepieciešamie finanšu līdzekļi (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 2020-40-01 8.2. punktu). Pieņemot Ceļu satiksmes likuma 7.1 pantu, likumdevējs ir radījis noteiktu sistēmu. Apstrīdētā norma ir daļa no sistēmas, kas paredz noteikumus, kuri nekustamā īpašuma īpašniekam ir jāievēro, ja tā nekustamajā īpašumā atrodas ceļa vai satiksmes objekts. Apstrīdētajā normā ietvertais finansiāla rakstura pienākums ir daļa no šīs sistēmas un kalpo ar sabiedrības labklājību saistītu mērķu sasniegšanai. Viens no šiem mērķiem ir nodrošināt, ka pašvaldībās un valstī ir pieejami ceļi un satiksme uz tiem tiek organizēta atbilstošā kvalitātē. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu citstarp sabiedriskā transporta pakalpojumu nepārtrauktību vai citu sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšanu, jo šī norma noteic, ka izdevumu segšanas pienākums gulstas nevis uz sabiedrību, bet uz konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieku. Tādējādi netiek tērēti finanšu līdzekļi, kas var tikt izmantoti publiski nozīmīgu funkciju realizācijai. Tāpat ceļa vai satiksmes objekti, piemēram, luksofori un ceļa zīmes, nodrošina ne tikai to, ka ceļi ir pieejami, bet arī to, ka satiksmes dalībnieki tos izmanto tādā veidā, kas neapdraud pašu satiksmes dalībnieku, kā arī citu personu drošību. Arī apgaismojuma līnijas, kas var būt izvietotas pie citai personai piederoša nekustamā īpašuma, kalpo gan drošības, gan ērtības apsvērumiem. Līdzekļu ietaupījums, kas rodas, uzliekot nekustamā īpašuma īpašniekam pienākumu segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas, secīgi var nodrošināt gan iepriekšminēto, gan citu sabiedrības vajadzību apmierināšanu, jo ietaupītie līdzekļi var tikt izmantoti ne tikai ar ceļu labiekārtošanu saistītu mērķu īstenošanai. Turklāt ceļus lieto ne tikai, piemēram, gājēji, velosipēdisti, vieglie automobiļi, bet arī sabiedriskais transports, kas ir nozīmīgs sabiedrībai un vērsts uz publisko interešu apmierināšanu. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam (Latvija 2030) intensīvāka sabiedriskā transporta izmantošana ir norādīta kā valstiski nozīmīgs uzdevums. Proti, lai samazinātos privātā autotransporta izmantošanas īpatsvars, primāri jāuzlabo sabiedriskā transporta kvalitāte un pieejamība, kā arī jāpalielina sabiedriskā transporta popularitāte sabiedrībā (sk.: Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Pieejama: https://www.pkc.gov.lv). Tātad sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana un pieejamība ir viens no ilgtspējīgas valsts attīstības elementiem. Likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 19. punkts noteic, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana pašvaldības līmenī ir pašvaldības autonomā funkcija, tātad tās izpildi organizē pašvaldība. Tas nozīmē, ka pašvaldība vai tās kapitālsabiedrība ir atbildīga par to, lai tai būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi un tie tiktu efektīvi izmantoti sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai. Apstrīdētā norma palīdz nodrošināt to, ka ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas sedz tieši tā persona, pēc kuras iniciatīvas notiek ceļa vai satiksmes objekta pārvietošana, kā arī to, ka pārvietošanas izmaksu segšana nenotiek uz visas sabiedrības rēķina. Iepriekšminētais attiecas gan uz situācijām, kad pamatota prasība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu rodas nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvas vēlmes dēļ, gan uz situācijām, kad šāda pārvietošana ir pamatota ar objektīvu nepieciešamību. Tādējādi apstrīdētā norma kā daļa no kopējas sistēmas nodrošina sabiedrības labklājību, noregulējot tiesiskās attiecības starp nekustamā īpašuma īpašnieku un ceļa vai satiksmes objekta valdītāju. Tāpat tā palīdz gādāt par to, lai valsts, pašvaldības vai to kapitālsabiedrības finanšu līdzekļi netiktu novirzīti ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksu segšanai, un secīgi nodrošina sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšanu. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.